— Jums jāzina labāk, ser, — pēc brīža skanēja atbilde. — Jūs taču jājat tik bieži. *
— Bieži! Kopš esmu piecēlies no slimības gultas, jāju pa šo ceļu tikai trešo reizi. Bet vai drīkstu jautāt, mis, Poindekstere, kā jūs zināt, ka esmu jājis pa šo ceļu?
— O, — Luīza atbildēja sarkdama un bālēdama, — kā es to varēju nepamanīt? Es daudz uzturos azote jā. No turienes paveras jauks skats, tur uzpūš maigs vējiņš, apakšā dārzā dzied putni — labāku vietu nevar vēlēties, īpaši agri no rīta. No mūsu mājas jumta pārskatāms viss ceļš. Es nevarēju neredzēt jūs, kad jājāt garām, bet, kad jūs pazudāt akācijās, tad gan vairs neredzēju.
— Tātad jūs mani redzējāt? — jautāja Moriss, samulsis nevis par meitenes pēdējos vārdos apslēpto mājienu, kuru viņš nebija uztvēris, bet atceroties pats savu izturēšanos uz ceļa.
— Kā gan citādi? — skanēja atbilde. — Attālums nav lielāks par sešsimt jardiem. Pat sieviete, kas sēdēja par jūsējo krietni mazākā zirgā, bija gluži labi saskatāma. Kad redzēju, cik veikli viņa uzmet laso nabaga antilopītei, es nojautu, ka tai jābūt tai pašai meitenei, par kuru jūs man toreiz stāstījāt.
— Isidora?
— Isidora!
— Pareizi, viņa taču te viesojās.
— Un bija ļoti laipna pret misteru Morisu Džeraldu?
— Jā, jums taisnība. Viņa bija ļoti laipna, kaut arī man nav bijusi izdevība viņai pateikties. Mēs gan draudzējāmies, taču viņa acu galā necieš ārzemniekus un nemūžam nebūtu ar mieru spert kāju pār mistera Obērdofera viesnīcas slieksni.
— Ko jūs sakāt? Viņai droši vien labāk patīk satikties ar jums akāciju paēnā?
— Nu jau būs vairāki mēneši, kopš vispār neesmu viņu saticis, un iespējams, ka tuvākajos mēnešos arī nesatikšu. Viņa ir aizbraukusi atpakaļ uz Riograndi.
— Vai tas taisnība, ser? Jūs neesat redzējis viņu, kopš viņa aizbraukusi prom no sava tēvoča?
— Jā, neesmu, — izbrīnījies atbildēja Moriss. — Tik tiešām neesmu redzējis. Par to, ka viņa te ciemojas, es uzzināju tikai no tā, ka viņa sūtīja man visādas delikateses, kamēr es gulēju slims. Atklāti sakot, man tās bija vajadzīgas. Viesnīcas virtuve nav no labākajām, pie tam misteram Oberdoferam es nebiju sevišķi pa prātam. Donja Isidora devīgi atlīdzināja man par kādu nelielu pakalpojumu.
— Pakalpojumu? Vai drīkstu jautāt, par kādu, mister Džerald?
— Bez šaubām. Tā bija nejaušība, nekas vairāk. Reiz man radās izdevība paglābt Isidoru no indiāņiem, kuru nagos viņa bija iekritusi, jādama no Riograndes uz Leonu pie sava tēvoča dona Silvio Martinesa. Viņa māja no šejienes ir redzama. Nelieši bija pilnā un draudēja, ne jau nu laupīt dzīvību, kaut arī tai draudēja briesmas, bet. .. Vārdu sakot, nabaga meitene bija ķezā, un viņai grūti būtu nācies izrauties no indiāņu gūsta, ja es pēdējā brīdī nebūtu piesteidzies palīgā.
— Un to jūs saucat par nelielu pakalpojumu? Jūs esat pieticīgs savos vērtējumos, mister Džerald. Cilvēks, kas būtu izdarījis to manā labā …
— Kā jūs atlīdzinātu viņam? — jautāja mustangu mednieks; sevišķi uzsvērdams pēdējo vārdu.
— Es viņu iemīlētu, — ātri atbildēja Luīza.
— Tādā gadījumā, — piejādams tuvāk lāsumainajam mustangam, čukstēja Moriss, — es atdotu pusi mūža, lai redzētu jūs Meža Kaķa un viņa apdzērušos biedru rokās, un otru pusi, lai glābtu jūs no briesmām.
— Vai patiešām, Moris Džerald? Nejokojiet ar mani, es taču neesmu bērns. Sakiet taisnību.
— Tā ir taisnība. Es zvēru!
Saldāko skūpstu, kuru esmu saņēmis savā mūžā, man dāvāja skaista sieviete medībās, kad mēs sēdējām katrs savā zirgā.
Neviens nebija apskāvis Morisu Džeraldu tik maigi kā Luīza Poindekstere, kad, piecēlusies seglos stāvus un uzlikusi roku Morisam uz pleca, viņa dedzīgi teica:
— Es piederu tev. Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!
XXVIII NODAĻA
AIZLIEGTAIS PRIEKS
Kopš eiropiešu kolonistu, var pat teikt, kopš konkvistadoru pēcnācēju ierašanās Teksasā vissvarīgākais jautājums ir bijis attiecības ar indiāņiem.
Vai nu tie, zemes likumīgie saimnieki, atklāti karoja ar kolonistiem vai ari bija noslēguši ar ienācējiem pamieru, par mieru runāja tik un tā. Katrā ziņā indiāņi bija ikdienas pārrunu centrā. Pirmajā gadījumā sprieda par to biežajiem uzbrukumiem, otrajā — vai sarkanādainie uz ilgu laiku norakuši tomahaukus.1
Gan meksikāņu, gan amerikāņu laikos tas bija galvenais sarunu temats pie brokastu, pusdienu un vakariņu galda. Kā plan- tatora hasiendā, tā mednieka namiņā vārdi «lācis», «briedis», «puma» un «meža cūka» tika izrunāti retāk un ar mazāku bijību nekā vārds «indiānis». Ar to un nevis ar pazīstamo bubuli Teksasā biedēja bērnus, un tie naktīs trūkās augšā no savām sūnu cisām, ne mazāk satraukdami arī vecākus.
Pat stiprās akmens sienas, kas vairāk atgādināja cietoksni nekā miermīlīgu iedzīvotāju mitekli, nespēja pasargāt Kasadelkorvo iemītniekus no vispārējām bailēm. Pagaidām viņi maz ko zināja par indiāņiem un to pašu pēc nostāstiem, taču viņi iepazina šīs bailes ar katru dienu dziļāk.
Tas vairs nebija nekāds biedēklis, kuram Poindeksteru ģimene sāka ticēt. Ja kāds vēl šaubījās, tad no forta komandanta saņemtajai ziņai divas nedēļas pēc piknika vajadzēja pilnīgi izkliedēt neticību.
Šo ziņu atveda jātnieks agri no rīta, kad plantators kopā ar Luīžu, Henriju un Kasiju Kolhaunu vēl brokastoja.
— Nepatīkami jaunumi! — Poindeksters iesaucās, pārlaidis acis papīram. — Ne visai iepriecinoši, ja tas ir taisnība. Man šķiet, ka.nav pamata šaubīties, ja pats majors par to ir pārliecināts.