— Nepatīkami jaunumi, tēt? — nosarkusi jautaja meita un nodomāja: «Ko majors varētu būt uzrakstījis? Vakar es viņu satiku birzī. Viņš redzēja mani kopā ar… Vai par to? Mon dien, ja tēvs to uzzinās …»
.
— «Komanču cilts uz kara takas,» raksta majors.
— Ko? Un tas ir viss? — Luīza jautāja tā, it kā šajā vēstī nebūtu nekā briesmīga. — Tu mūs nobiedēji, tēt. Es domāju, ka noticis kaut kas ļaunāks.
— Kaut kas ļaunāks? Kādas muļķības tu pļāpā, mans bērns! Teksasā nav nekā briesmīgāka par komančiem.
Luīza bija citās domās. Varbūt viņa kavējās atmiņās par mustangu medībām vai domāja par laso pēdām. Viņa neatbildēja. Sarunu turpināja Kolhauns.
— Vai majors ir pārliecināts, ka draud karš ar indiāņiem? Ko viņš raksta, tēvoc?
— Ka jau pirms dažām dienām klīdušas baumas, bet viņš nav piegriezis tām vērību. Tagad tās apstiprinājušās. Pagājušo nakti fortā ieradies seminolu virsaitis Meža Kaķis ar vairākiem šīs cilts pārstāvjiem. Viņi paziņojuši, ka komanči visā Teksasā uzslē- juši savās apmetnēs krāsotus stabus un jau vairāk nekā mēnesi dejo kara deju. Daži no viņiem jau devušies laupīšanas gājienā un kuru katru brīdi var parādīties kolonijas tuvumā.
— Un Meža Kaķis? Kā ar viņu pašu? — jautāja Luīza. — Vai var uzticēties šim indiāņu nodevējam, kuram starp viņa ciltsbrāļiem, šķiet, ir tikpat daudz ienaidnieku, cik starp baltajiem?
— Tev taisnība, meit. Tu raksturoji seminolu virsaiti gandrīz tiem pašiem vārdiem kā majors savas vēstules beigās. Viņš iesaka mums būt piesardzīgiem ar šo veco divkosi» kas noteikti pāries komanču pusē, līdzko viņam liksies izdevīgi. Labi, — plantators turpināja, nolikdams vēstuli un atgriezdamies pie kafijas un vafelēm, — cerēsim, ka te sarkanādainie nerādīsies — ne seminoli, ne komanči, un ka, ieraudzījuši Kasadelkorvo robotās sienas, tie liks mierā hasiendu.
Neviens nepaguva atbildēt, jo uz ēdamistabas sliekšņa parādījās nēģeris. Tas bija kučieris Pluto. Saruna ievirzījās citā gultnē.
— Ko vajag, Pluto? — jautāja saimnieks.
— Šoreiziņ es nenāku pie jums, mister Vudlij. Gribu tikai paraudzīties, vai mis Luīza ir paēdusi brokastis, un pateikt, ka lāsumainais apseglots un laužņi tam jau mutē. Tam lopiņam nepatīk stāvēt pagalmā uz akmeņiem, viņš rautin raujas uz prērijas mīksto zāli.
— Tu taisies kaut kur jāt, Luīza? — neslēpdams savu neapmierinātību, jautāja plantators.
— Jā, tēt.
—- Nedari to.
— Kāpēc?
— Es negribu, ka tu jāj viena. Tas nav'pieklājīgi.
— Kāpēc tu tā domā, tēt? Es bieži esmu jājusi viena.
— Jā, varbūt pat pārāk bieži.
Pēc šīs piezīmes jaunā kreoliete mazliet pietvīka, taču nesaprata, ko tā nozīmē. Kaut gan piezīme šķita divdomīga, Luīza neprasīja sīkākus paskaidrojumus.
— Ja tu tā domā, tēt, es nejāšu. Bet vai tiešām tu esi apņēmies turēt mani iesprostotu šajā drūmajā mājā, kamēr jūs, vīrieši, esat darbā? Vai tādu dzīvi tu esi paredzējis man Teksasā?
— Tu mani pārproti, meit. Man nav iebildumu, ka tu izjāj tad, kad tev iepatīkas. Bet kādam tevi jāpavada — vai nu Henrijam, vai Kasijam. Es aizliedzu tev jāt vienai. Man ir savi iemesli.
— Iemesli? Kādi?
Šis jautājums Luīzai paspruka negribot. Viņa nožēloja, ka nav pratusi savaldīties, un satraukta gaidīja atbildi.
Atbilde viņu nedaudz nomierināja.
— Tu gribi zināt, kādi iemesli? — teica plantators. — Vai nepietiek ar šo majora vēstuli? Iegaumē, mans bērns, — tu dzīvo nevis Luiziānā, kur sieviete var jāt it visur, nebaidoties, ka viņu kāds aizskars vai apvainos, bet Teksasā, kur viss kas var gadīties. Te tu nevari būt droša pat par savu dzīvību. Neaizmirsti indiāņus.
— Es nekad neesmu aizjājusi tik tālu prom no mājām, lai man būtu jābaidās no indiāņiem. Ne tālāk par piecām jūdzēm.
— Piecas jūdzes! — sarkastiski smaidīdams, iesaucās kapteinis. — Tas ir tas pats, kas aizjāt piecdesmit jūdzes tālu, māsīc Lū. Uzdurties sarkanādainajiem var tikpat labi simts jardu, kā simts jūdžu attālumā no vārtiem. Kad viņi ir uz kara takas, viņi sagaidāmi jebkurā vietā un jebkurā laikā. Manuprāt, tēvocim Vudlijam ir taisnība. Tu rīkotos bērnišķīgi, jādama viena.
— O, tu tā domā? — asi attrauca jaunā kreoliete, nicīgi pagriezusies pret brālēnu. — Saki, lūdzams, kā tu man palīdzēsi, ja es sastapšu komančus, kaut gan vispār es par to stipri šaubos? Tas gan būs jauks skats — mēs divi starp kareivīgiem izkrāsotiem mežoņiem! Ha-ha! Briesmas draudēs tev,' nevis man. Es katrā ziņā aizbēgšu un pametīšu tevi likteņa varā. Padomā, kādas briesmas — piecas jūdzes no mājām! Teksasā nebūs neviena jātnieka, ieskaitot indiāņus, kas varētu panākt manu mazo Lunu. Diez vai tev tas izdosies, Kaš.
— Klusē, meit! — apsauca Poindeksters. — Nepatīk klausīties, kad tu runā tādas aplamības. Neņem par pilnu, Kasij. Ja arī te nebūtu indiāņu, netrūkst visādu citādu salašņu, no kuriem jābaidās ne mazāk> Turpmāk aizliedzu tev jāt vienai, kā tu biji paradusi darīt.
— Lai notiek tava griba, tēt, — Luīza atbildēja un piecēlās no galda, lai atstātu istabu. — Bet liec aiz auss, ka es riskēju pazaudēt veselību, dzīvojot bez kustēšanās. Ej, Pluto, — viņa uzrunāja nēģeri, kas zobus atviezis, vēl stāvēja durvīs. — Palaid Lunu aplokā vai ganībās, kur gribi. Lai skrien atpakaļ uz savu prēriju, ja patīk. Man tā vairs nav vajadzīga.
Ar šiem vārdiem meitene izgāja no istabas, atstādama trīs vīriešus sēžam un domājam par šajos vārdos ietverto ironiju.
Iedama pa gaiteni uz savu istabu, Luīza pusbalsī murmināja. Viņa it kā jautāja kaut ko sev, it kā minēja:
— Ko tētis varētu būt padzirdējis? Varbūt tās ir tikai viņa aizdomas? Vai kāds būtu viņam pastāstījis? Vai viņš zina par mūsu tikšanos?