Atteikusies no sava mīluļa pakalpojumiem, mis Poindekstere vai nu piekopa mājas soli, vai šāva ar loku. Šis sports tagad aizstāja jāšanu, kas viņai ārkārtīgi patika.
Iemīļota vieta šai nodarbībai bija dārzs vai tuvējie krūmi — dzīvs žogs, kuru savukārt no trim pusēm, izliekusies kā pakavsr ieskāva upe; no ceturtās puses tam piekļāvās hasiendas siena.
Luīza Poindekstere tikai retumis vingrinājās šo akmens tēlu sabiedrībā, kaut gan šad un tad viņa stāvēja Malinčes statujas priekšā un vērīgi aplūkoja indiāņu jaunavas juteklīgo augumu, ar nicinājumu nodomādama par to, ka šī tumšādainā Ievas meita savaldījusi pat tādu iekarotāju kā Kortess. Jaunā kreoliete pati juta, ka viņai nav tiesību pārmest šai statujai. Viņa pati būtu ar mieru atdot savu sirdi daudz neievērojamākam cilvēkam kā Kortess, kaut gan, pēc viņas domām, šis cilvēks bija ne mazāk pelnījis slavu.
Šaušanai Luīza bija izvēlējusies birzi starp upi un dārzu. Tajā auga pa lielākai daļai mīklenes un valriekstu koki, kuriem daba bija atļāvusi palikt tur, kur varbūt pirms vairākiem gadsimtiem bija izkaisījušās to sēklas.
Jaunā kreoliete vai nu sēdēja zem šā dzīvā baldahīna, vai arī klaiņoja gar upi, kas miegaini plūda garām.
Te viņa bija viena un netraucēta. Tēvs pat visbargākā noskaņojumā brīžos nespēja liegt meitai šo nevainīgo izklaidēšanos. Ja prērijā draudēja briesmas, tad te varēja justies pilnīgā drošībā: nebija viegli tikt pāri platajai un dziļajai upei un augstajām sienām. Plantators pat priecājās par šīm vientuļajām pastaigām. Aizdomas, kas viņam bija radušās — un ne bez pamata —, pamazām izgāja no prāta.
Galu galā tas viss varēja būt pasakas. Ļaunas mēles ir nenogurdināmas, un varbūt šoreiz tām par upuri bija izraudzīts viņš. Ļoti iespējams, ka viņa meita un mustangu mednieks Moriss satikušies birzī nejauši. Luīza taču nevarētu pajāt garām cilvēkam, kas divas reizes izglābis viņai dzīvību. Tas nenozīmēja neko vairāk kā vienkāršu pateicību.
Šo pieņēmumu apstiprināja meitas labprātīgā atteikšanās no pastaigām. Parasti nenācās viegli grozīt viņas gribu, īpaši, ja tas bija pretrunā ar viņas vēlēšanos. Turpretī tagad likās, ka Luīza mīļu prātu klausa stingrajai pavēlei.
Tā sprieda apmierinātais tēvs, kas neuzdrošinājās vēl vairāk ierobežot sava bērna tieksmes. Kādā citā zemē vai citās aprindās viņš būtu varējis uzdot tiešus jautājumus un saņemtu tiešas atbildes. Misisipi tāda metode nederēja: te desmit gadus vecs dēls un gadus piecpadsmit veca meita saceltos pret šādu pārbaudi un nosauktu to par inkvizīciju.
Kaut gan Poindeksters bija Luīzas tēvs un padomdevējs, viņš apzinājās, ka zaudēs teikšanu, ja rīkosies pretēji meitas gribai. Tāpēc viņš jutās apmierināts ar meitas izturēšanos, iepriecināts par to, ka viņa pārtraukusi pārgalvīgos izjājienus pa prēriju un ar loku un bultām rokā, par nelaimi mazajiem putniņiem, klīņā pa dār»zu.
Diezin vai Vudlijs Poindeksters, kreolu skaistules tēvs, varēja gaidīt paklausību no meitas, kas pēdējos gados bija pieradusi, ka viņu pielūdz un apber ar komplimentiem, bet tas nereti maitā cilvēku. Kādēļ piecdesmit gadus vecais Luīzas tēvs rīkojās tik aplami? Vai viņš bija aizmirsis savu jaunību, spārnotās domas, maldus, viltības un «stāstus», kurus bija sagudrojis, lai slēptu to, kas galu galā bija cilvēka dabas cēlākā izpausme?
Šķita, ka skaistās Luīzas tēvam šīs atmiņas patiešām izkūpējušas, kaut gan viņa jaunība nebija aizritējusi gluži bez trakulībām. Ja Poindeksters nebūtu to aizmirsis, viņš sekotu meitai dārzā un, pats paliekot neredzams,- tīksmi vērotu viņu upmalas krūmos.
Tad viņš atklātu, ka meitas darbošanās nav tik peļama, kā varēja domāt. Luīza nešāva nevainīgos putnus, kas vientiesīgā uzticībā laidelējās apkārt; viņa piestiprināja pie bultas uzgaļa papīra lapiņu un raidīja to pāri upei, kur tā nokrita akāciju biezoknī.
Viņš kļūtu aculiecinieks kaut kam vēl pārsteidzošākam. Viņš redzētu, ka tā pati bulta pēc īsa brīža, it kā būtu neapmierināta ar vietu, kur nokritusi un ilgotos nokļūt atpakaļ skaistajās rokās, kas to raidījušas, atgriežas dārzā ar to pašu vai līdzīgu papīra lapiņu!
Nomaļš vērotājs netiktu gudrs, kas īsti te notiek. Taču te nebija neviena lieka vērotāja, izņemot abus notikuma dalībniekus, kas pēc kārtas uzvilka loku un šāva vienu un to pašu bultu, un viņi visu saprata.
Mīlestība smejas par atslēdzniekiem. Šī vecvecā paruna diezin vai ir piemērota Teksasai, kur tādu atslēdznieka amatu nepazīst.
Kas grib, tas var. Šis teiciens nozīmē to pašu un ir piemērots visiem laikiem un jebkurai zemei. Nekas to nebija pierādījis tik spoži kā vēstuļu apmaiņa pāri Leonai. Nevarēdami satikties, Luīza un Moriss bija izdomājuši bultu pastu.
XXXI nodaĻa, VEIKSMĪGA PĀRCELŠANĀS
Ar bultu pastu mīlētājiem nepietika.
Abu sirdīs uzliesmojušai kaislībai vajadzēja saplūst vienā kvēlē, vienai sirdij vajadzēja just otras pukstus. «Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir te!»
Abi mīlētāji ilgojās pēc tā, un tas arī notika. Ne nodevīgi gaišā dienā, bet klusā pusnakts stundā, kad vienīgi zvaigznes redzēja izzūdam sabiedrisko atšķirību starp viņiem.
Divas reizes viņi satikās šajā birzij līdzīgajā dārzā, divas reizes zvērēja mīlestību tēraudzilajā zvaigžņu gaismā. Bija norunāta trešā .satikšanās.
Plantatoram, kas visvairāk lepojās ar savu meitu, ne prātā nenāca, ka tā viņu nežēlīgi krāpj. Viņa paša meita, viņa vienīgā meita, kuras dzīslās ritēja visīstākās Dienvidu aristokrātijas asinis, skaistā, labi audzinātā Luīza, kuru tēvs cerēja izdevīgi apprecināt, katru nakti zagās uz satikšanos ar zirgu mednieku! Ja viņš to nosapņotu, tad gan trūktos augšā no siltās guļas vietas, kā pastardienas bazūnes izdzirdējis!