Taču Poindeksteram nebija ne jausmas. Tas arī liktos pārāk neticami, pārāk briesmīgi, un viņš laikam justos kā no laivas izmests, ja visu uzzinātu.
Poindeksters bija apmierināts, ka meita bez kurnēšanas pakļaujas viņa prasībai, kaut gan labprātāk redzētu viņu izjājam kopā ar brāli vai brālēnu. Luīza tomēr palika pie sava. Tēvs arī nepastāvēja uz to. Šādu kaprīzi varēja gluži labi paciest.
Redzot, cik meita padevīga, Poindeksteram dažreiz gandrīz vai gribējās atcelt savu aizliegumu.
* *
Tādas naktis ir tikai dienvidos. Pār safīra debesīm slīd pilns mēness. Dzidrajā gaisā kalni izskatās kā ar roku aizsniedzami. Vējš ir norimis, un tropu koku platās lapas nekustas, it kā klausītos zvēru, putnu, rāpuļu un kukaiņu balsu korī.
Tādu nakti jūs izvēlaties pastaigai ar to vienu vienīgo būtni, kas, paklausot dabas noslēpumainajai balsij, ir savaldzinājusi jūsu sirdi; tādā naktī jūs nevaldāmi ilgojaties, lai jums ap kaklu apvītos maigas rokas un lai jums pretī vērtos spulgu acu pāris, kura burvība īsti izjūtama tikai mēnesnīcā.
Bungas un taure jau bija pasludinājušas Indžas fortā vakara jundu — pareizāk sakot, nebija vairs tālu līdz pusnaktij —, kad kāds izjāja pa Oberdofera viesnīcas vārtiem. Jātnieks nogriezās pa ceļu, kas veda uz upi, un drīz viņu neredzēja vairs neviens no vēlīnajiem ceļiniekiem, kas steidzās nokļūt ciematā.
Ir jau zināms, ka šis ceļš pa upes otru krastu vijās garām Kasadelkorvo hasiendai. Sasniedzis akāciju birzi, jātnieks nolēca zemē, ieveda zirgu krūmos un ar pavadu piesēja pie' lokanajiem zariem. Tad viņš noņēma no seglu «raga» garu astru virvi, uzmauca rituli uz rokas un klusi devās uz hasiendas pusi.
Pirms iziešanas no ēnas cilvēks pameta skatienu uz debesīm un spožo mēnesi.
«Nav vērts gaidīt, kad šis skaistulis aizies gulēt,» viņš īgni nodomāja. «Acīmredzot tas apņēmies valdīt līdz rītam.»
Pēc brīža šā naktsputna vaigs kļuva gaišāks, lai atkal sa- tumstu pēc vēl īsāka brīža, kad viņš apstājās un ar acīm mērīja atklāto vietu, kas šķīra viņu no upes krasta. Kasadelkorvo ha- sienda atradās tieši pretī, otrā krastā.
— Bet ja nu kāds tur vēl staigā? Maz ticams, ir jau vēls. Varbūt vienīgi kāds, kuram netīra sirdsapziņa neļauj gulēt… Patiesi! Tur taču viens tāds ir. Ja vien viņš ir nomodā, ieraudzīs mani kā likts. Es nepagalam neraizētos, ja ēna kristu tikai uz mani. Bet citas izejas nav. Nevar taču gaidīt, kad norietēs mēness, kaut viņu nelabais! Tas spīdēs vēl stundām, bet pie debesīm ne mākonīša. Es nedrīkstu likt viņai gaidīt. Nē, man jāriskē. Tātad — aiziet!
Ar šiem vārdiem bez zirga palikušais jātnieks ātri un piesardzīgi šķērsoja klajo vietu un iznāca Leonas kraujajā krastā.
Ne mirkli nekavēdamies, viņš pa līkumotu taku veikli nokāpa līdz pašai upei.
Līkumā pāri pretī milzīgas papeles ēnā stāvēja piesieta laiva.
Kādu laiku cilvēks stāvēja un pētīja pretējā krasta krūmus. Pārliecinājies, ka tur neviena nav, viņš aizlidināja laso — uz rokas uzmauktā virve bija laso —, pāri upei. Cilpa nokrita uz laivas priekšvadņa, un viņš pārvilka mazo kuģīti savā pusē.
Iekāpis laivā, cilvēks paņēma airus, ielika tos duļļos un atstū- mās. Ticis malā, viņš piesēja laivu un nostājās zem papeles. Likās, ka viņš gaida vai nu atskanam signālu, vai parādāmies kādu, ar ko norunāta satikšanās.
Ja kāds viņu tagad redzētu, tas noturētu viņu par laupītāju, kas tīko ielauzties Kasadelkorvo. Ja kāds dzirdētu, ko šis cilvēks saka, tam kļūtu skaidrs, ka viņam nav nekādu zemisku nodomu. Tiesa kas tiesa, hasienda viņu vilināja, bet ne ar naudu, sudraba traukiem vai dārglietām, ja neskaita visvērtīgāko dārglietu — pašu nama saimnieci.
Diezin vai nebūs lieki teikt, ka cilvēks, kas bija atstājis zirgu krūmos un tik veiksmīgi pārcēlies pāri upei, bija mustangu mednieks Moriss.
XXXII NODAĻA.
GAISMA UN ĒNA
Ilgi Morisam nebija jāgaida. Tajā pašā mirklī, kad viņš iekāpa laivā, hasiendā atvērās un kādu laiku palika pusviru logs, kas izgāja uz dārzu. Šķita, ka to kāds pietur, kamēr pārliecināsies, vai gaiss ir tīrs.
Mazā, baltā roka, uz kuras mēness gaismā viznīja dārgakmeņi, lika noprast, ka logu atvērusi skaistā dzimuma pārstāve, bet snidrais stāvs, kas drīz parādījās uz kāpnēm, — ka tā nav neviena cita kā Luīza Poindekstere.
Tā tiešām bija viņa.
Kādu brīdi Luīza stāvēja klausīdamās. Viņa dzirdēja airu šļakstus. Bet vai ausis viņu nevīla? Viņa varēja būt maldījusies, jo gaisu tricināja cikādu apdullinošā sisināšana. Vienalga. Tikšanās brīdis tuvojās, un Luīza kaisa nepacietībā, kuru vēl vairoja divas vientuļās gaidās aizvadītās stundas, kas bija likušās garas kā dienas.
Nedzirdamiem soļiem notecējusi lejā pa akmens kāpnēm, viņa kā silfīda slīdēja starp statujām un krūmiem, līdz beidzot, nonākusi papeles ēnā, ieslīga dedzīgi izstieptās rokās.
Vai var aprakstīt, cik maigi ir šādi apkampieni, it īpaši,, ja tie ir zagti? Vai spalva ir spējīga attēlot šā mirkļa izjūtas?
Pirmā ierunājās Luīza:
— Nākamo nakti mēs tiksimies atkal, vai ne, dārgais?
— Ja vien varētu, es tev teiktu — jā, nākamo nakti, aiznākamo nakti, katru nakti.
— Un kādēļ ne? Kādēļ tu to nevari teikt?
— Rīt no rīta man jājāj uz Alamo.
— Ak tā? Vai tas ir nepieciešams?
Šis jautājums izskanēja kā negribēts pārmetums. Luīza Poindekstere allaž sadrūma, iedomājoties vientuļo būdiņu Alamo. Kādēļ? Viņa bija tur ciemojusies. Varēja domāt, ka šis apmeklējums pieder pie jaukākajām atmiņām viņas mūžā. Un tomēr nē!