— Man ir svarīgi iemesli, — Moriss atbildēja.
— Svarīgi iemesli? Vai tevi kāds gaida?
— Mans draugs Felims un neviens cits. Ceru, ka nabadziņam nekas nav lēcies. Es aizsūtīju viņu uz turieni pirms dienām desmit, kad vēl nebija paklīdušas baumas par indiāņiem.
— Tevi gaida tikai Felims? Vai tas taisnība, Džerald? Mīļais, nemelo man! Tikai viņš?
— Kādēļ tu man to vaicā, Luīza?
— Nevaru tev pateikt, kādēļ. Es nomirtu aiz kauna, ja atzītos, kas man reizēm iekrīt prātā.
— Nebaidies, saki droši. Es neko neslēpju no tevis, pat nevaru slēpt. Nu, saki, mīļotā!
— Tu to gribi, Moris?
— Gribu, katrā ziņā gribu. Es zinu, ka spēšu tev visu izskaidrot. Ja kāds uzzinās par mūsu attiecībām, sāksies visādas nevalodas. Tieši šā iemesla dēļ man jāatgriežas Alamo.
— Lai tur paliktu?
— Vienu vai, augstākais, divas dienas. Tikai lai savāktu mantas un pateiktu ardievas dzīvei prērijā.
— Ak tā?
— Tu esi neapmierinātā?
— Nē, esmu neziņā. Es tevi nesaprotu. Varbūt nekad arī nesapratīšu.
— Tas taču ir ļoti vienkārši. Es zinu, tu man piedosi, kad dzirdēsi, ko esmu izlēmis.
— Piedot tev, Moris? Par ko tu lūdz piedošanu?
— Par to, ka neesmu atklājis tev kādu noslēpumu… ka neesmu tas, par ko tu mani uzskati.
— Galvenais, ka tu esi cēlsirdīgs, skaists un drosmīgs. Tādi cilvēki ir retums! Ak, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi cienu, kā mīlu!
— Es tevi tāpat. Šīs laimes vārdā man jāšķiras no tevis.
— Jāšķiras?
— Jā, mīļā, bet, cerams, ne uz ilgu laiku.
— Uz cik ilgu laiku?
— Cik vajag tvaikonim, lai šķērsotu Atlantijas okeānu turp un atpakaļ.
— Vesela mūžība! Bet kādēļ?
— Man jāaizbrauc uz savu dzimteni, uz daudz nicināto Īriju. Pirms divdesmit stundām saņēmu uzaicinājumu. Atgriezīšos, cik ātri vien varēšu, un pierādīšu tavam lepnajam tēvam, ka nabaga mustangu mednieks, kas iekarojis viņa meitas sirdi… Vai esmu to iekarojis, Luīza?
— Muļķīti! Iekarojis? Vēl vairāk — tu esi to sagūstījis tā, ka tai nav nekādu izredžu atbrīvoties no važām. Neapsmej mani, Moris, un manu ievainoto sirdi — no šā brīža uz mūžīgiem laikiem esmu tava verdzene!
Šai kaismes pilnajai runai sekoja jūsmīgas skaujas, un augst- dzimusī, daiļā meitene ar miesu un dvēseli ļāvās mīļotajam cilvēkam.
Sienāzis zaļajā zālē, cikāde uz lapas, dzeltenais ķauķis augstajā papelē un vēl kāds^ gaisā uzspurdzis putns piepeši apklusa, it kā aiz godbijības negribētu traucēt Luīzas un Morisa kluso divvientulību.
Taču negaidītajam klusumam bija pavisam cits cēlonis: uz dārza grantētā celiņa tikko dzirdami nošņirkstēja soļi.
Mīlētāji šajā brīdī bija kurli. Viņi nemanīja melno stāvu, kas slīdēja caur puķēm, paslēpās aiz statujas, notupās krūmos un beidzot, izslējies visā augumā, nostājās aiz koka nepilnus desmit soļus no tās vietas, kur Luīza un Moriss ļāvās skūpstiem.
Viņi nenojauta, ka šajā klusumā kvēlie vārdi aizskan sevišķi tālu un ka nodevīgais mēness ļauj viņus saskatīt sevišķi skaidri.
Aiz koka stāvošais klausītājs bija liecinieks visam. Bez sevišķas piepūles viņš saklausīja katru vārdu, pat nopūtas un čukstus. Mēness sudrabainajā gaismā viņš saskatīja katru visniecīgāko kustību.
Gandrīz vai nebūtu vajadzības nosaukt šā nelietīgā izspiegotāja vārdu. Tas bija Kasijs Kolhauns.
XXXIII N O d a l a
SATRIECOŠS ATKLĀJUMS
Kā Luīzes Poindeksteres brālēns šajā vēlajā stundā gadījās dārzā? Vai kāds bija viņu brīdinājis par satikšanos? Varbūt neskaidras aizdomas bija likušas Kolhaunam atstāt guļamistabu un pārmeklēt dārzu?
Citiem vārdiem sakot, vai viņš bija kļuvis par izspiegotāju nejauši vai bija'rīkojies ar iepriekšēju nodomu?
Lai nu kā, bet fakts palika fakts — atklājums bija iededzis kapteiņa dvēselē elles ugunis.
Ap pusnakti kapteinis stāvēja uz hasiendas jumta — kādēļ viņš bija tur uzkāpis, to še neminēsim, — un, smēķēdams cigāru, klīdināja lielziedu kaktusa smaržu. Nelikās, ka viņu tirdītu nemiers. Divkaujā ar mustangu mednieku dabūtie ievainojumi bija sadzijuši, un, kaut gan viņu vēl aizvien mocīja atmiņas par sakāvi, pēdējā laikā šo atmiņu rūgtumu nedaudz mazināja doma par drīzo atriebību.
Kolhauns, tāpat kā Luīzas tēvs, jutās apmierināts, ka meitene vairs nesper ne soli ārpus mājas; viņš pats taču bija slepeni ierosinājis aizliegt viņai tālās pastaigas. Tāpat kā Luīzas tēvam, viņam neradīja aizdomas meitenes aizraušanās ar loku, un viņš iztulkoja to pēc sava prāta. Viņš pat sāka glaimot sev ar cerību, ka māsīcas vienaldzība pret viņu galu galā varētu būt tikai izlikšanās. Pēdējā laikā viņa vairs neizturējās tik asi, un tas lika Kolhaunam šaubīties, vai greizsirdīgajiem minējumiem maz ir pamats.
Līdz šim Kolhauns nebija pieķēris, ka Luīza ilgotos pēc jaunā īra. Ritēja diena pēc dienas, un, tā kā šādu pierādījumu joprojām nebija, viņā nostiprinājās pārliecība, ka uztraukums bijis veltīgs.
Atguvis pašpaļāvību un mieru, Kolhauns uzkāpa azote jā. Kaut gan bija dziļa nakts, bezrūpība, ar kādu viņš aizdedzināja un kūpināja cigāru, liecināja, ka viņš stāv te bez īpaša iemesla. Varbūt cilvēks bija iznācis no guļamistabas ieelpot svaigu gaisu, varbūt viņu bija izvilinājis laukā spožais mēness, kaut gan viņš nejuta tieksmi pēc šādiem romantiskiem vērojumiem.