Lai būtu kā būdams, Kolhauns bija aizdedzinājis cigāru un tīksmi sūca to, atspiedies pret margām un pagriezies uz upes pusi. Viņš nebija pārsteigts, kad otrā krastā parādījās jātnieks. • Viņš nosprieda, ka tas ir kāds ceļinieks, kas izmanto vēso nakti, jo tāda nakts vilinātu pat visnogurušāko ceļavīru. Tas varēja būt kāds krodziņā pārāk ilgi aizkavējies plantators, kas atgriezās mājās no ciemata.
Dienā cilvēku būtu bijis vieglāk pazīt; mēness gaismā varēja pateikt vienīgi to, ka tas sēž zirgā.
Kapteiņa skatiens neapzināti sekoja vēlīnajam jātniekam, kā dažreiz cilvēks domīgi vēro skaidiņu aizlīgojam pa upi. Tikai tad, kad ceļinieks bija iejājis birzī, Kolhaunam tas sāka likties dīvaini.
— Pie velna, ko tas nozīmē? — viņš murmināja, izrāvis no mutes cigāru. — Viņš ir nokāpis no zirga un nāk šurp uz upes līkumu, it kā varētu tikt pāri. Viņš nokāpj pie% upes. Redzams, labi pazīst šo vietu. .Vai tiešām viņš domā iekļūt dārzā? Tad viņam jāpeld, bet te nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts pūlēties. Kas viņam te meklējams? Varbūt tas ir zaglis?
Tas bija Kolhauna pirmais minējums, kuru viņš tūlīt pat noraidīja. Amerikā pat ubags jāj ar zirgu, kur nu vēl zaglis. Tātad bija maz ticams, ka noslēpumainajam cilvēkam būtu padomā zagt augļus vai dārzeņus.
Bet kas tad viņu dzina šurp?
Tas, ka nepazīstamais atstāja zirgu krūmos, tālāk nāca kājām un ar acīm redzamu piesardcību, cik nu mēnesnīcā varēja saskatīt, mudināja domāt, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Bet kas?
Kādu laiku Kolhauns cilvēku neredzēja. Tas bija nozudis ataugā upes otrā krastā.
«Kas viņš tāds galu galā varētu būt?»
Jau kuro reizi atkārtojis šo jautājumu, kapteinis satrūkās — izklausījās, it kā upe ar plunkšķi iekristu kaut kas smags.
— Klaudz airi, — viņš čukstēja. — Nudien! Svešais pārvilcis, laivu un iras uz dārzu. Ko viņam te vajag?
Kolhauns9 gribēja klusi nokāpt lejā, pamodināt Poindeksteru, Henriju un dažus kalpus un saņemt naktsmiera traucētāju aiz čupra.
Viņš jau grasījās iet, kad auss uztvēra citu skaņu. Viņš noliecās pār margām un ielūkojās dārzā.
Jaunais troksnis vairs neizklausījās pēc airu klaudzoņas, un tas arī nenāca no upes puses. Šķita, ka nočīkst durvis vai logs — tieši zem tās vietas, kur stāvēja klausītājs.
Piepeši viņš kļuva bāls kā mēness, bet sirds viņam sāka dauzīties kā neprātīga. Māsīcas Luīzas guļamistabas logs bija vaļā. Viņa pati bija iznākusi uz dārza kāpnēm un acīmredzot grasījās kāpt lejup.
Ģērbusies vaļīgā baltā tērpā un apsējusi mazu lakatiņu, Luīza izskatījās pēc apburošas nakts nimfas, ap kuru sajūsminātais mēness liek plūsmot sudrabainam mirdzumam.
Kolhauns tūlīt apģida, ka jābūt sakaram starp Luīzas parādīšanos dārzā un svešinieka tuvošanos pa upi.
Kas tas varēja būt par cilvēku? Kas cits, ja ne mustangu mednieks Moriss?
Slepena satikšanās! Pie tam vēl norunāta!
Par to nevarēja būt šaubu, un, ja tādas bija, tad tām vajadzēja izgaist, redzot balto stāvu klusi noejam pa kāpnēm, steidzamies pa grantētajiem celiņiem un visbeidzot nozūdam starp kokiem, kas meta ēnu pār krastā piestājušo laivu.
Kapteinis aiz pārsteiguma nespēja ne pakustēties. Tikai pēc tam, kad baltais stāvs vairs nebija redzams un dārzā kļuva dzirdamas balsis, viņam radās jauns plāns.
Viņš nosprieda, ka nav ko modināt māj niekus, vismaz pagaidām ne. Viņš vienīgais kļūs Luīzas negoda liecinieks, un tad . . . un tad ,.. Kolhauns vairs ilgi neprātoja, kā rīkoties. Kaila instinkta dzīts, viņš noskrēja dārzā.
Viņš sajuta nespēku. Kājas bija ļodzījušās, jau steidzoties lejup pa pakāpieniem. Tās negribēja klausīt arī tad, kad viņš zagās pa celiņiem, paslēpās aiz koka un ( nevienam neredzams vēroja skatu, kas sagādāja viņam neizsakāmas ciešanas.
Viņš dzirdēja mīlētāju zvērestus, abpusējo atzīšanos, mustangu mednieka apņemšanos rīt no rīta doties prom un solījumu drīz būt atpakaļ.
Vēl dziļāk sāpināts viņš jutās, dzirdot, kā Luīza lūdz Morisu nējāt prom un kā beidzot piekrīt. Viņš redzēja arī kaislos atvadu apkampienus un ar kāju nervozi paspēra oļus, tādējādi apklusinādams cikādes.
Kāpēc Kolhauns šajā brīdī nedrāzās ārā no savas paslēptuves un nedarīja galu neciešamajai ainai, nodurot sāncensi viņa mīļākās acu priekšā? Kāpēc viņš nebija darījis to jau pašā sākumā, kad pēc noklausītās sarunas nebija nepieciešami tālāki pierādījumi, ka viņa māsīca ir kritusi negodā?
Citreiz kapteinis nebūtu bijis tik savaldīgs. Kas tad viņu atturēja? Varbūt viņa sāncensim aiz jostas pazibējušais Kolta revolveris?
Varbūt. Lai nu kā, bet, par spīti briesmīgajam kārdinājumam, kaut kas ne vien liedza viņam tūlīt atriebties, bet arī spieda satracinošās izrādes pēdējā cēlienā neparasti mierīgi atstāt savu vietu un steigšus doties atpakaļ uz māju, ļaujot atvadīties mīlētājiem, kas tā arī palika neziņā, ka viņus kāds novērojis.
XXXIV NODAĻA
«BRUŅNIECISKA» RĪCĪBA
Kurp devās Kasijs Kolhauns?
Protams, ne jau uz savu istabu. Tā mocīts cilvēks nevarēja gulēt.
Kolhauns gāja uz brālēna istabu. Gāja tik taisni, cik ļāva līkumotie gaiteņi, pat netērējot laiku, lai uzmeklētu sveci.
Lielas vajadzības pēc sveces arī nebija, jo slēģi bija vaļā un istabā iespīdēja mēness. Tā gaismā varēja redzēt pieticīgo istabas iekārtu — mazgājamo galdiņu, tualetes galdu, pāris krēslus un gultu ar moskītu tīklu.