— Vēl viena izdevība vējā! — nikni nošņācās Kolhauns, vīlies pagriezdamies uz durvju pusi. — Nedzēris stulbenis un piedzēries nelietis — divi dārgi rīki, kas nepieciešami mana mērķa sasniegšanai! Tā tik ir laime! Visu nakti man nevedas. Var paiet trīs stundas, kamēr tas cūka izguļ dullumu. Veselas trīs stundas! Un tad ej nu sazini, vai no viņa būs kāds labums! Tad jau var būt par vēlu …
Kolhauns saņēma zirgu aiz pavadas, it kā būtu neziņā, kurp doties.
— Palikt te nav nekādas jēgas. Var uzaust gaisma, kamēr viņš atžirgst. Tikpat labi es varu jāt atpakaļ uz hasiendu un gaidīt tur … vai arī… vai arī…
Galīgo lēmumu Kolhauns neizteica skaļi. Lai kāds tas arī būtu, viņa nenoteiktībai bija darīts gals.
Raušus norāvis pavadu no zara, viņš uzlēca zirgā un jāja prom nevis uz to pusi, no kuras bija ieradies, bet uz pretējo pusi.
XXXVI nodaĻa trls uz viena ceĻa
Neviens nevar noliegt, ka jāt pa mīksto prērijas zāli ir viens no lieliskākajiem baudījumiem zemes virsū. To nenoliegs neviens, kuram bijusi laime izjust to pašam. Ar ugunīgu zirgu, bagātīgi piebāztu ceļa somu un līdz kakliņam piepildītu blašķi pie segliem, un pilnu cigāru kārbu jūs varat jāt neapnicis.
Ja draugs, kas jās jums līdzās, arī pratīs apjūsmot dabas skaistumu, viņš pārvērtīs citkārt nogurdinošo ceļojumu, pat ja tas būs ilgs, par gadiem neaizmirstamu notikumu.
Ja šis draugs būs sieviete, kurai pieder jūsu sirds, tāda nakts paliks jums atmiņā līdz kapa malai.
Tātad jūs dodaties prērijā un, tikko esat ārā no kolonijas un nogriežaties no lielā «ceļa», kuru iezīmējušas piecu sešu zirgu
pēdas, jūs varat jāt stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, iespējams, pat veselu gadu un nesastapt nevienu cilvēku.
Tikai tiem, kas šķērsojuši milzīgo Teksasas līdzenumu, ir pareizs priekšstats par tā neaptveramo plašumu, kas atstāj ne mazāku iespaidu kā pārdomas par bezgalību.
Jūrnieki sapratīs, ko es ar to gribu teikt. Tāpat kā kuģis reizēm pārbrauc pāri Atlantijas okeānam, pat uz rosīga kuģu ceļa nepamanījis nevienu buru, tā Dienvidrietumteksasas prērijās ceļinieks var jāt mēnešiem ilgi pilnīgā vientulībā, kas, šķiet, nekad nebeigsies.
Pat okeāns nerada tik bezgalīgu izplatījuma iespaidu. Jūs braucat pa to, bet nekas neliecina, ka jūs virzītos uz priekšu. Ap un virs jums visu laiku plešas debeszils klajums ar tādas pašas krāsas, tikai mazliet gaišāk tonētu velvi, un jūs neredzat nekādas izmaiņas. Jums sāk likties, ka jūs stāvat lodes un apļa centrā. Jums nav iespējams visā pilnībā aptvert viļņojošā līdzenuma varenību.
Prērijā ir citādi. Gar acīm pastāvīgi slīd mežu saliņas, pauguri, atsevišķi koki, kalnu grēdas un klintis, atgādinot, ka jūs kustaties telpā, un tādējādi liekot izjust plašumu.
Ceļiniekam prērijā reti kad izdodas papriecāties par dabas burvību vienatnē, it īpaši Dienvidrietumteksasā. Parasti te jāj divi kopā, bet biežāk — grupās pa desmit divpadsmit cilvēkiem, jo baidās no šā līdzenuma, kuru komanči dēvē par savu senču zemi.
Un tomēr retumis pagadās pa kādam vientuļam ceļiniekam. Tā, piemēram, tajā naktī, kad norisinājās drāma Kasadelkorvo dārzā, līdzenumu, kas plešas uz dienvidrietumiem no Leonas krastiem, pa vienam šķērsoja trīs tādi jātnieki.
Tieši tajā laikā, kad pārkaitinātais Kolhauns jāja prom no meksikāņu mustangu mednieka būdas, pirmais no šiem nakts ceļiniekiem pa ciemata nomali devās uz Nuesesas vai kādas tās pietekas pusi.
Diezin vai ir liela vajadzība piebilst, ka viņš sēdēja zirgā. Ārpus pilsētas vai plantācijas robežām Teksasā neviens neiet kājām.
Ceļinieks sēdēja lieliskā zirgā, kura ātrais un vingrais solis liecināja, ka var droši paļauties uz tā izturību tālā ceļā.
Spriežot pēc paša jātnieka, bija jāšaubās, vai viņu gaida tik tāls ceļš. Viņš bija ģērbies kā ikviens teksasietis, kuram jānojāj labi ja desmit jūdzes, teiksim, līdz savām mājām. Ņemot vērā vēlo stundu, atkrita pieņēmums, ka viņš varētu jāt prom no mājām. Uz pleciem uzmestajam serapē vajadzēja pasargāt tikai no ņakts drēgnuma.
Bet, tā kā tonakt rasas nebija un tajā virzienā, kurp jātnieks devās, tuvumā nebija neviena ciemata, atlika domāt, ka viņam priekšā tāls ceļš. Un tomēr šis cilvēks nesteidzās, it kā viņam būtu vienalga, kad viņš nonāks galā.
Vēl vairāk — šķita pat, ka viņš kavējas atmiņās, aizmirsis visu apkārtējo pasauli un nelikdamies zinis, ko dara zirgs.
Juzdams pavadu brīvi nokarājamies, zirgs jāja savā vaļā, taču ne apstājās, ne arī līkumoja, bet gāja droši kā pa sen pazīstamu ceļu.
Tā ceļinieks vienā mierā jāja pa prēriju, kamēr nozuda mēness vāji apspīdētajā dūmakainajā tālē.
Gandrīz tajā pašā brīdī, kad pirmais jātnieks nozuda, it kā paklausot neredzamam mājienam, ciemata nomalē parādījās otrs jātnieks un devās pa pirmā pēdām.
Spriežot pēc apģērba, kuram vajadzēja pasargāt no nakts drēgnuma, arī šim cilvēkam bija tāls ceļš zem kājām. Viņš bija cieši ietinies apmetnī, kura brīvi krītošās krokas aizmugurē sedza arī zirgu.
Atšķirībā no pirmā šis jātnieks steidzās un nepārtraukti skubināja zirgu ar pātagu un piešiem. Šķita, ka viņš grib kādu panākt. Varbūt to, kas nule kā bija nozudis skatienam? Ik brīdi viņš noliecās uz priekšu un vērās tālumā, it kā cerētu ieraudzīt kādu pie apvāršņa. Pēc kāda laika nozuda arī otrais jātnieks — tieši tajā vietā, kur pirmais. Tā būtu licies katram, kas ar acīm sekotu viņam no forta vai ciemata.