Kādas savādas nejaušības dēļ — ja vien tāda bija — tieši tajā brīdī mazās Teksasas pilsētiņas nomalē parādījās trešais jātnieks, kas uzņēma to pašu virzienu, ko abi iepriekšējie.
Arī viņš bija ģērbies tā, it kā dotos tālā ceļā. Sarkans apmetnis pilnīgi paslēpa viņa augumu. No apmetņa apakšas līda laukā īsa šautene, kas bija greizi piestiprināta pie segliem.
Tāpat kā pirmais jātnieks, arī viņš nesteidzās. Viņš ļāva zirgam soļot pavisam lēni, tā ka ikviens būtu varējis viņu panākt. Taču viņš nespēja apslēpt iekšēju nemieru, un šajā ziņā viņš līdzinājās cilvēkam, kas bija aizjājis otrais.
Tomēr šo cilvēku izturēšanās stipri atšķīrās. Ja otrais jātnieks par katru cenu it kā gribēja kādu panākt, tad sarkanajā apmetnī tērptais nepārtraukti skatījās atpakaļ. Dažreiz viņš pats pa pusei apgriezās seglos, dažreiz pagrieza zirgu, lai pārlūkotu pēdas, pa kurām jāja, un visu laiku ausījās, it kā baidītos no kāda sekotāja.
Drīz arī šis jātnieks nozuda tālumā, nevienu nepanācis un neviena nepanākts.
Kaut gan visus trīs jātniekus šķīra vienāds attālums, viņi virzījās pa prēriju, neredzēdami cits citu. Neviens nespētu aptvert ar skatienu visus trīs reizē, varbūt tikai augsta koka galotnē tupošā Teksasas pūce vai vēl augstāk nakts tauriņu medībās uzlidojušais vakarlēpis.
* * *
Stundu vēlāk desmit jūdzes no Indžas forta trīs ceļinieku savstarpējais stāvoklis bija stipri mainījies.
Pirmais jau tuvojās tādai kā alejai cauri mežam, kas pletās, cik tālu vien sniedza skatiens. Šo aleju varēja salīdzināt ar jūras šaurumu: tās zaļā virsma krasi atšķīrās no apkārtējo koku tumšā zaļuma — kā ūdens no sausas zemes. Mēness apspīdēja aleju tikai līdz pusei. Tālāk tā iegriezās ēnā.
Sasniedzis mežu, pirmais no jātnieku trijotnes apturēja zirgu un brīdi lūkojās uz priekšu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta ceļam. Atpakaļ viņš nepaskatījās ne reizi.
Ceļa izlūkošana tomēr nevilkās ilgi. Acīm redzami apmierināts, jātnieks uzsauca zirgam un devās iekšā mežā.
Viņš neredzēja nevienu, toties viņu redzēja otrais jātnieks, kas sekoja pa pēdām un tagad atradās ne vairāk kā pusjūdzes attālumā.
Ieraudzījis priekšā jātnieku, cilvēks melnajā apmetnī ne visai skaļi uzkliedza. Viņš piecirta piešus un arī uzjāja uz stigas. Tomēr bija jau par vēlu — cilvēks, kuru viņam nebija izdevies panākt desmit jūdzes, pazuda koku ēnā tajā vietā, kur stiga meta līkumu.
Otrais jātnieks nevilcinādamies sekoja.
Trešais jātnieks tuvojās mežam pēc garāka laika sprīža nekā otrais.
Viņš nevis uzjāja uz stigas kā pārējie, bet nogriezās sānis, pajāja gar mežmalu, piesēja zirgu pie koka un cauri biezoknim izgāja uz stigas.
Viņš vēl aizvien lāgiem paraudzījās atpakaļ, it kā tas, kas notiek priekšā, viņu interesētu mazāk. Kādā ēnainā līkumā viņš piepeši iekrita kā akā.
Pēc stundas nakts dzīvnieki, kurus divas reizes bija iztraucējusi zirgu pakavu dipoņa un vienu reizi — cilvēka soļi, jau bija atsākuši savu tūkstošbalsīgo dziesmu.
Bet tad iestājās daudz ilgāks klusums, kuram par iemeslu bija pavisam citāda skaņa nekā pakavu dipoņa vai cilvēka soļu čaboņa.
Skarbi norībēja šāviens.
Kā diriģenta zizlis pavēl nekavējoties apklust orķestrim, tā, negaidītā sprādziena sabiedēti, vienlaikus apklusa visi prērijas dziedoņi — biezoknī ņaudošais tīģerkaķis, mežmalā kaucošais koijots, pat ņurdošais jaguārs, kuram nav jābaidās ne no viena ienaidnieka.
Pēc negaidītā trokšņa nebija dzirdama neviena cita skaņa — ne ievainota cilvēka vaidi, ne aizšauta dzīvnieka spiedzieni, un jaguārs atkal ņēmās biedēt meža iemītniekus ar savu aizsma- kušo ņurdoņu. Tā draugi un ienaidnieki — putni, zvēri, kukaiņi un rāpuļi —, saklausījuši jaguāra balsi tālumā, atsāka dziedāšanu ar tādu sparu, ka divi blakām stāvoši cilvēki varētu sarunāties tikai kliedzot.
XXXVII NODAĻA
CILVĒKS PAZUDIS
Kasadelkorvo rags un zvans aicināja visus brokastīs.
Vergi, kas strādāja tuvumā, nometās zālē vai uz baļķiem, lai ar gardu muti notiesātu savas parastās brokastis.
Plantatora ģimene jau bija salasījusies ēdamistabā un gribēja sēsties pie galda, kad atklājās, ka viena ģimenes locekļa trūkst. Nebija Henrija.
Sākumā tam nepiešķīra nekādu sevišķu nozīmi. Visi gaidīja, ka viņš kuru katru mirkli ieradīsies. Pagāja vairākas minūtes, bet Henrijs nerādījās. Plantators brīnījās, kas dēlam varētu būt atgadījies, un minēja, kur viņš varētu būt aizķēries.
Amerikas dienvidrietumos brokastis ēd noteikta stunda un pie galda sapulcējas visa ģimene.
Šo paražu diktējusi nepieciešamība, kurai savukart ir sakars ar dažām vietējās ēdienu kaites īpatnībām: piemēram, Virdžīni- jas biskvītu, griķu plāceņus un vafeles ēd tikko no krāsns izvilktus, tā ka tajā laikā, kad ēdamistabā tiek pasniegtas brokastis, pavārs vaiga sviedros raujas pa virtuvi. Sliņķim vai ilggulētajam jāiztiek ar aukstu biskvītu, bet no vafelēm un griķu plāceņiem pāri nepaliek neniekā, tādēļ Dienvidu plantācijās visi ceļas laikus.
Ņemot vērā šo paražu, tas patiesi likās savādi, ka Henrijs Poindeksters vēl nav redzēts.
— Kur tas zēns palicis? — nevienu īpaši neuzrunādams, jau ceturto reizi jautāja tēvs.
Ne Kolhauns, ne Luīza neatbildēja. Luīza jautāja to pašu. Viņas skatienā, tāpat kā tonī, bija kaut kas neparasts, kas būtu uztverams, vērīgi ielūkojoties meitenes sejā.