Pa priekšu tika sūtīti izlūki un profesionāli pēddziņi, kuru uzdevums bija atrast pēdas un izskaidrot to nozīmi.
Prērijā desmit jūdzes uz rietumiem no Leonas neatrada nekādas pēdas. Cietajā, izkaltušajā zemē pēdu nospiedumus bija atstājis tikai auļojošs zirgu bars. Pašus zirgus meklētāji ir acīs neredzēja.
Desmit jūdzes no forta līdzenumu virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem šķērsoja mežs. Tie bija Teksasas džungļi, kas pievijušies ar liānām un ir gandrīz necaurejami cilvēkam un zirgam.
Cauri šiem džungļiem tieši pretī fortam veda stiga, pa kuru bija iemīta taka — īsākais ceļš uz Nuesesas augšteci. Taka atgādināja pašas dabas veidotu gatvi starp kokiem, kas ciešās rindās slējās abās pusēs, taču atturējās tuvoties cits citam. Iespējams, ka tā bija veca taka, kuru bija ieminuši komanči savos karagājienos uz Tamolipasu, Koahuilu vai Nuevoleonu.1
Pēddziņi zināja, ka tā ved uz Alamo, tāpēc visa ekspedīcija devās pa to.
Drīz pēc iejāšanas mežā viens no pēddziņiem apstājās, it kā gribētu kaut ko teikt.
— Kas ir? — jautāja majors, piejādams pie viņa. — Pēdas?
— Nūja, major, pie tam daudz pēdu. Skatieties! Šajā mīkstajā zemē jūs redzat.. .
— Zirga pēdas.
— Divu zirgu, major, — godbijīgi pārlaboja pēddzinis.
— Pareizi, divu zirgu.
— Tālāk iet it kā divas pēdas, kaut gan tās atstājuši tie paši divi zirgi. Sākumā tās ved pa stigu uz augšu, bet tad pagriežas atpakaļ.
— Labi, mīļo Spengler. Ko tu no tā secini?
— Neko sevišķu, — atbildēja Spenglers, kas bija viens no algotajiem izlūkiem. — Tālāk neesmu bijis, bet man tāpat ir skaidrs, ka notikusi slepkavība.
— Kādi tev ir pierādījumi? Vai tu esi atradis līķi?
— Nē, ne mazo pirkstiņu, nevienu matu.
— Ko tad?
— Asinis. Lielu asiņu peļķi, it ka tas butu tecējušas no bizoņa dzīslām. Ejiet un paskatieties pats. Bet, — izlūks turpināja pusbalsī, — ja jūs gribat, lai es pamatīgi izpētu pēdas, pavēliet visiem pārējiem palikt uz vietas, pirmām kārtām tiem, kas piejājuši vistuvāk.
Tas visvairāk zīmējās uz plantatoru un viņa māsasdēlu, jo, teikdams šos vārdus, pēddzinis slepus palūkojās uz abiem.
— Katrā ziņā, — atteica majors. — Jā, Spengler, es darīšu visu, lai atvieglotu tev darbu. Džentlmeņi, lūdzu jūs dažas minūtes palikt tur, kur jūs stāvat. Manam pēddzinim jāizpētī šis laukums. Viņš ņems līdzi tikai mani.
Majora lūgums, pats par sevi saprotams, bija pavēle, kurai paklausīja pat tie, kas nebija viņam tieši pakļauti. Visi palika uz vietas, bet pēddzinis un majors aizjāja.
Jardus piecdesmit tālāk Spenglers apstājās.
— Vai redzat, major? — viņš jautāja, rādīdams uz zemi.
— Es būtu akls, ja neredzētu, — atbildēja majors. — Asiņu peļķe patiešām ir tik liela, ka gandrīz vai jādomā, ka te pārgriezta rīkle bizonim. Ja asinis ir iztecējušas no cilvēka dzīslām, tad esmu ar mieru derēt, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem.
— Miris, — teica pēddzinis. — Miris ātrāk, nekā šīs asinis kļuvušas tumšas.
— Kā tu domā, Spengler, kā asinis tās varētu būt?
— Meklējamā cilvēka, vecā plantatora dēla asinis. Tādēļ es negribēju, ka viņš nāktu šurp.
— No viņa nav ko slēpt patiesību. Ar laiku viņš to tik un tā uzzinās.
— Pareizi, major, bet mums vispirms jānoskaidro, kādos apstākļos notikusi slepkavība. Es netieku gudrs.
— Nav divu domu, ka to izdarījuši indiāņi. Komanči, kas cits?
— Tikai ne viņi, — pārliecināts atbildēja pēddzinis.
— Kāpēc tu tā saki, Spengler?
— Ja te būtu bijuši indiāņi, mēs atrastu nevis divu, bet četrdesmit zirgu pēdas.
— Tas taisnība. Jāšaubās, vai komanči iedrošinātos uzbrukt vienatnē, pat lai nogalinātu …
— Slepkavas nav ne komanči, ne kādas citas cilts indiāņi. Uz stigas redzamas divu zirgu pēdas. Kā redzat, abi tie bijuši apkalti. Komanči nejāj ar apkaltiem zirgiem, vienīgi, ja viņi kādu nozaguši. Abi jātnieki bijuši baltie. Vienu pēdu rindu atstājis mustangs, otru — amerikāņu zirgs. Ceļā uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu. Atceļā pa priekšu gājis amerikāņu zirgs, bet mustangs tam sekojis, kaut gan grūti noteikt, kādā attālumā. Pateikšu to precīzāk, ja aizjāsim uz to vietu, kur abi pagriezušies atpakaļ. Tālu tas nevar būt.
— Labi, jāsim turp, — piekrita majors. — Es pateikšu, lai pārējie paliek savās vietās.
Nodevis rīkojumu, viņš sekoja pēddzinim.
Pēdas veda vēl piecsimt jardus tālāk. Apstiprinājās pēddziņa
pieņēmums, ka uz rietumiem mustangs gājis pa priekšu, bet atceļā sekojis amerikāņu zirgam.
Šajā vietā pēdas izbeidzās: kā jau zinām, te abi zirgi bija pagriezušies un devušies atpakaļ pa savām pēdām. Taču pirms griešanās atpakaļ tie kādu laiku bija stāvējuši zem Kanādas apses. Par to liecināja ap koku izmīdītā zeme.
Pēddzinis nokāpa no zirga un ņēmās uzmanīgi aplūkot zemi.
— Te viņi bijuši kopā, — pēc dažām minūtēm secināja pēddzinis, — un diezgan ilgi, kaut gan abi palikuši seglos. Viņi draudzīgi sarunājušies, tādēļ lieta kļūst vēl mīklaināka. Viņi laikam sastrīdējušies vēlāk.
— Ja ir tā, kā tu saki, Spengler, tu esi īsts burvis. Saki, — kā tu to visu vari zināt?
— Pēdas pasaka, major, pēdas. Tas ir diezgan vienkārši. Es redzu, ka pēdas šur un tur pārklāj viena otru, tātad jātnieki bijuši tuvu viens otram, bet zirgi nav varējuši nostāvēt mierīgi un dīdījušies. Kas attiecas uz laiku, tad viņi uzkavējušies tik ilgi, lai varētu izsmēķēt veselu cigāru. Te ir arī gali. Redziet, nosmēķēti līdz pēdējam.
Pēddzinis pieliecās, pacēla cigāra galu un pasniedza to majoram.