— No tā es secinu, — viņš turpināja, — ka abi jātnieki, lai viņi būtu kas būdami, stāvēdami zem šī koka, nav bijuši naidīgi noskaņoti viens pret otru. Vīri nesmēķē kopā, lai pēc brīža pārgrieztu viens otram rīkli. Ķilda varēja izcelties tikai pēc tam, kad viņi bija beiguši smēķēt. Ka ķilda notikusi, par to es nešaubos. Kā es te stāvu, viens no viņiem nogalējis otru. Kurš no viņiem to izdarījis, tas ir diezgan skaidrs. Nabaga misters Poindeksters, viņš nekad vairs neredzēs savu dēlu starp dzīvajiem!
— Tas ir ļoti mīklaini, — piezīmēja majors.
— Tā nu tas ir, goda vārds!
— Bet līķis — kur tas varētu būt?
— Tas mani mulsina visvairāk. Ja tie būtu bijuši indiāņi, es nebrīnītos, ka līķis pazudis. Ievainotu cilvēku viņi aizstieptu līdzi, lai izmantotu par dzīvu mērķi, bet beigtu varbūt apēstu. Bet te nav bijis ne smakas no indiāņiem. Ticiet man, major, viens no jātniekiem nolaidis no kājas otru. Bet ko viņš izdarījis ar līķi, to es nevaru pateikt un var būt, ka neviens nevar pateikt.
— Bezgala dīvaini! — iesaucās majors, uzsvērdams abus vārdus. — Bezgala dīvaini!
— Var gadīties, ka mēs vēl atminam šo noslēpumu, — turpināja Spenglers. — Mums jāatrod zirgu pēdas pēc tam, kad tie atstājuši nozieguma vietu. Varbūt kaut ko izdosies uzzināt. Te mums vairs nav ko darīt. Varam jāt atpakaļ, major. Vai teikt viņam?
— Kam? Misteram Poindeksteram?
— Jā.
— Tu esi pārliecināts, ka nogalinats tieši viņa dēls?
— O, nē! Galvot es nevaru. Esmu pārliecināts tikai par to. ka vecais Poindeksters atjājis šurp ar vienu no tiem zirgiem, kas bijuši pagājušās nakts notikuma liecinieki. Es salīdzināju pēdas. Ja vien jaunais Poindeksters sēdējis tieši tajā zirgā, baidos, ka dzīvu viņu mēs vairs neredzēsim. Man nepatīk, ka tas otrs jājis aiz viņa.
— Spengler, vai tev ir kādas aizdomas, kas bijis tas otrs?
— Nav ne jausmas. Ja vecais Oberdofers nebūtu stāstījis, man ne prātā nenāktu mustangu mednieks Moriss. Tas gan ir apkalts mustangs, tomēr es neņemos apgalvot, ka tas bijis tieši viņa mustangs. Skaidrs, ka tas nav iespējams. Jaunais īrs nav no tiem, kas ceļ traci nieka dēļ un spēj nogalināt ar saltu aprēķinu.
— Es domāju, ka tev taisnība.
— Ja jaunais Poindeksters ir nogalēts un to izdarījis Moriss Džeralds, tad viņi droši vien godīgi cīnījušies un plantatora dēls šajā cīņā zaudējis. Mani mulsina vienīgi tas, kur palicis līķis un kāpēc izlijis tik daudz asiņu. Mums jāiet vēl tālāk pa pēdām. Varbūt izdosies secināt kaut ko prātīgu. Vai pateikt vecajam, ko es domāju?
— Nesaki vis. Viņš jau zina pietiekami daudz. Labāk būs,'ja viņš uzzinās šo drausmīgo patiesību pamazām. Nesaki ne vārda par to, ko mēs te redzējām. Tu jāsi tālāk pa pēdām no tās vietas, kur atradām asinis, bet es centīšos vest visus tev līdzi tā, lai neviens nemanītu.
— Lai notiek, major, — teica pēddzinis. — Es jau varu iedomāties, no kurienes pēdas ved atpakaļ. Dodiet man desmit minūtes laika, un tad es jūs pasaukšu.
To pateicis, Spenglers jāja atpakaļ pie asiņu peļķes. Pārlaidis tai šķietami paviršu skatienu, viņš iegriezās sānstigā.
Norunātajā laikā atskanēja griezīgs svilpiens. Pēc skaņas varēja spriest, ka pēddzinis aizjājis gandrīz jūdzi no asiņainās drāmas vietas.
Ekspedīcijas vadītājs, kas jau bija atgriezies pie pārējiem, deva rīkojumu jāt tālāk. Kopā ar Poindeksteru un citiem bagātiem plantatoriem viņš jāja pa priekšu, neuzticēdams nevienam sava pēddziņa mīklainos atklājumus.
XL N O D A Ļ A
IEZĪMĒTA LODE
Majors veda ekspedīciju nevis pa stigu, bet šķērsām cauri mežam. Tas tika darīts, lai nesagādātu nomāktajam tēvam nevajadzīgas mokas, ieraugot dēla asinis. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki neko nenojauta par šo atradumu.
Tagad viņi virzījās pa lopu taciņu, uz kuras divi jātnieki tikko varēja turēties blakām. Šur un tur taciņa kļuva par dažiem jardiem platāka, lai tūlīt atkal sašaurinātos.
Vienā tādā klajumā no biezokņa izlēca jaguārs. Skaistā dzeltenbrūnā āda bija nosēta ar spīdīgām rozetēm, stiprās, lokanās kājas balstīja gludu ķermeni, kas nobeidzās ar garu asti. Tas bija īsts dzīvais zibens, rets dzīvnieks pat šajā vientuļajā stūrī.
Tieši tas arī mudināja vīrus izmēģināt laimi. Aizmirsuši ekspedīcijas svarīgo uzdevumu, divi tās dalībnieki izšāva uz jaguāru.
Tie bija Kasijs Kolhauns un kāds jauns plantators, kas jāja viņam līdzās.
Zvērs saļima, lode bija ieurbusies tā ķermenī un skārusi mugurkaulu.
Kuram no viņiem piederēja veiksmīgā šāviena gods? Abi, Kolhauns un jaunais plantators, to piedēvēja sev.
Šāvieni bija atskanējuši reizē, un viens no tiem bija nesis nāvi.
— Es jums pierādīšu, — pašapzinīgi teica kapteinis, nolēkdams no zirga un izvilkdams nazi. — Lode ir palikusi iekšā. Ja tā būs manējā, jūs uz tās atradīsiet manus iniciāļus — «K. K. K.». Es speciāli pasūtu lodes, tā ka vienmēr pazīstu zvērus, kurus esmu nomedījis.
Kolhauns lielīgi turēja izņemto lodi, tāpēc nebija grūti uzminēt, ka viņš teicis taisnību. Visziņkārīgākie piegāja aplūkot lodi. Uz tās tiešām bija minētie iniciāļi, tādējādi strīds beidzās par labu Kolhaunam.
Drīz vien ceļinieki satika pēddzini un devās tālāk pa jaunām pēdām.
Tās vairs nebija divu apkaltu zirgu pēdas. Te bija jājis viens zirgs, vietvietām atstājot tik vājus nospiedumus, ka tos spēja saskatīt vienīgi pats izlūks.
Pēdas vijās cauri biezoknim, laiku pa laikam šķērsoja kādu klajumu un beidzot, apmetušas līkumu, izveda viņus atklātā vietā mazliet tālāk uz rietumiem.
Spenglers jāja tā, lai pārējie varētu tikt līdzi. Viņš zināja, ka šīs pēdas pieder tam pašam mustangam, kas bija stāvējis zem Kanādas apses, kamēr viņa saimnieks bija smēķējis cigāru, tam pašam mustangam, kura pakavu nospiedumi pazuda asiņu lāmā.