Kaut gan abas grupas bija izjājušas gandrīz no vienas un tās pašas vietas un devušās apmēram uz vienu pusi, starp tām nebija ne mazākās līdzības. Šie četri jātnieki bija meksikāņi.
Nebija vajadzīga sevišķa pieredze vai ass skatiens, lai to noteiktu. Šo vīru jāšanas veids, spēcīgā kāju muskulatūra, ko izcēla dziļie segli, ap pleciem apņemtie spilgti krāsainie serapē, platās velvetona bikses, lielie pieši pie zābakiem un sombrero ar platajām malām liecināja, ka tie ir vai nu meksikāņi, vai cilvēki, kas uzvilkusi meksikāņu drānas.
Nebija apstrīdams, ka tie ir meksikāņi. Iedzeltenā āda, smailās bārdiņas, melnie, biezie un īsie, bet ne ar dzirklēm apgrieztie mati, pareizie vaibsti raksturoja spāņu-acteku tipu, kas tagad apdzīvo seno Montesumas teritoriju.
Viens no jātniekiem bija augumā lielāks par saviem biedriem. Viņam bija labāks zirgs, bagātāks apģērbs, smalkāk izstrādāti ieroči un ceļa piederumi, un arī pēc visa pārējā varēja spriest, ka viņš ir šā četrinieka vadītājs.
Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit četrdesmit gadu, kaut gan, spriežot pēc gludajiem, apaļajiem vaigiem, kurus rotāja īsa un rūpīgi kopta bārdiņa, viņam varēja dot mazāk gadu, nekā īstenībā bija. Ja nebūtu ledainā, zvēriskā skatiena un rupjo vaibstu, kas liecināja par noslieci uz brutalitāti, šo cilvēku varētu saukt pat par glītu.
Skaisti veidotā mute ar līdzenu, baltu zobu rindām pat smaidot atstāja nepatīkamu iespaidu. Tas atgādināja ironisko smīnu, ar kādu kārdinātājs, panācis savu, atskatās uz radības māti.
Tomēr ne jau šā skatiena dēļ viņš kā palamu bija iemantojis visā Teksasā labi pazīstamā dzīvnieka vārdu.
Neapskaužamo iesauku «Koijots» viņš bija izpelnījies ar saviem darbiem un raksturu.
Kā tas varēja gadīties, ka Koijots šajā agrajā rīta stundā citu priekšgalā jāja pa prēriju, pie tam pilnīgi skaidrā, ja pirms dažām stundām viņš bija redzēts piesūcies savā būdā, piesūcies tā, ka nespēja uzņemt viesi un pateikt tam kaut ko jēdzīgu?
Šo pēkšņo un zināmā mērā dīvaino pārmaiņu nebija grūti izskaidrot. Tā kļuva saprotama, ja izsekoja katrai viņa kustībai no Kolhauna aiziešanas līdz tam brīdim, kad viņš kopā ar saviem biedriem jau sēdēja seglos.
Jādams prom, Kolhauns nebija aizvēris būdas durvis, un tās stāvēja vaļā līdz rītam.
Ap saullēktu Koijotu pamodināja drēgnums. Tas viņu mazliet atskurbināja. Izlēcis no savas ar ādu apklātās gultas, viņš klupdams sāka steberēt pa būdu un lādēties par aukstumu un vaļā atstātajām durvīm.
Varēja gaidīt, ka Koijots durvis nekavējoties aizvērs, taču viņš to nedarīja. Tas bija vienīgais caurums, pa kuru būdā iespīdēja gaisma, un gaisma Koijotam bija vajadzīga, lai izdibinātu, kas īsti viņu pierāvis kājās.
Agrā rīta pelēkā gaisma vēl vāji apspīdēja būdu, un tikai pēc laba laika, iztaustījies visapkārt, vairākkārt paklupis un sulīgi nolamājies, Koijots atrada meklēto — paprāvu, ķirbim līdzīgu trauku ar siksnu ap vidu; parasti viņš tajā glabāja ūdeni, bet visbiežāk kādu stiprāku dzērienu. Smarža to gan apliecināja, taču, īpašniekam par sarūgtinājumu, izrādījās, ka trauks ir tukšs.
— Sangre de Cristo! — Koijots iesaucās un vēlreiz sakratīja trauku, lai pārliecinātos, ka tas no tiesas tukšs. — Ne lāsītes uz paģirām! Mēle līp pie zobiem. Rīkle deg tā, it kā tai būtu izlaista cauri vesela panna kvēlojošu ogļu. Velns parāvis, tas nav izturams! Ko lai iesāk? Ko, jau gaišs? Nudie. Būs jālaiž uz pilsēteli. Var gadīties, ka senjors Dofers jau attaisījis savas lamatas, lai ķertu agros putnus. Ja tā, tad Koijots būs viņa apmeklētājs. Ha- ha-ha!
Pārmetis trauka siksnu pār plecu un iemaucis galvu serapē, viņš devās uz ciematu.
Krodziņš atradās pāris simtu jardu no Koijota būdas, tajā pašā upes pusē. Šo taku viņš pazina tik labi, ka būtu varējis iet pa to ar aizsietām acīm. Pēc divdesmit minūtēm viņš jau bija aizklunkurojis līdz izkārtnei ar uzrakstu «Uz ātru roku».
Koijotam laimējās. Oberdofers bija bārā un apkalpoja savus agros apmeklētājus — dažus kareivj us, kas bija aizlavījušies garām sardzei, lai iestiprinātos jau no paša rīta.
— Mein Gott, mister Dies! — teica saimnieks un bez liekām ceremonijām atstāja sešus klientus, kas dzēra uz parāda, lai apkalpotu vienu naudīgo. — Mein Gott, vai tiešām jūs tik agri augšā? Es zinu, ko jūs gribat. Jūs gribat, lai es iepildu jūsu pudelē to meksikāņu dzērienu ag … ag … Nu, ka jūs to saucat?
— Agvardiente1 . Jūs uzminējāt, kavaljero. Tas ir tieši tas, ko es gribu.
— Vienu dolāru, tas maksā vienu dolāru.
— Caramba! Esmu maksājis pietiekami bieži, lai zinātu cenu. Te būs nauda, un te būs trauks. Lej iet pilnu, bet veicīgi!
— Jūs j steidzaties, mein Herr? Es jūs ilgi neaizkavēšu. Jūs droši vien dodaties uz prērijas zirgiem. Baidos tikai, ka, ja baros būs labi zirgi, īrs jums tos nocels. Viņš izjāja pagājušajā naktī. Viņš atstāja manu māju vēlu pēc pusnakts, ļoti vēlu. Dīvains viesis ir šis mustangu mednieks, misters Moriss Šeralts. Neviens nezina, kas no viņa sagaidāms. Es nevaru teikt par viņu nek© sliktu. Man viņš bija labs apmeklētājs. Viņš samaksāja kā bagāts vīrs, naudas viņam bija kā spaļu. Mein Gott, kabatas viņam bija piebāztas pilnas ar dolāriem.
Oberdofera paziņojums, ka īrs izjājis «uz prērijas zirgiem», stipri ieinteresēja meksikāni. Par to liecināja izbrīnās izsauciens un nepacietīgās kustības, klausoties juceklīgos paskaidrojumus.
Tomēr viņš negribēja, ka to kāds manītu. Viņš nevis izprašņāja stāstītāju, bet, nevērīgi stiepdams vārdus, atteica: