— Kāda man da]a, kavaljero. Prērijā mustangu ir, cik uziet, pietiek visiem Teksasas zirgu medniekiem. Palieciet sveiks, senjor, un dodiet man agvardienti.
Drusku apbēdināts, ka viņam nav ļauts izmēļoties līdz galam, vācietis steidza pieliet ķirbi; nemēģinot atjaunot sarunu, viņš to pār leti pasniedza meksikānim, saņēma pretī dolāru, iemeta to atvilktnē un gāja atpakaļ pie kareivjiem, kas dzēra uz parāda.
Par spīti slāpēm, Diass, izgājis no krodziņa, netaisīja vaļā trauku, šķita, pat nedomāja par to. Dzeršana viņam vairs nebija prātā. Viņu bija satraucis kaut kas stiprāks par vēlēšanos remdēt slāpes.
Lai kas tas arī būtu, meksikānis nejāja taisnā ceļā uz mājām: vispirms viņš iegriezās trijās tādās pašās būdās ciemata nomalē, kur dzīvoja viņam līdzīgi vīri, un tikai tad devās uz savu būdu.
Atgriezies viņš pirmo reizi pamanīja pakavu nospiedumus tajā vietā, kur netālu no viņa mitekļa bija stāvējis pie koka piesiets zirgs.
— Caramba! — Koijots iesaucās. — Šonakt te bijis kapteinis amerikānis. Velns parāvis! Man kaut kas nāk prātā… Un es domāju, ka esmu nosapņojis. Es nojaušu, kas šim uz sirds. Viņš dabūjis zināt par dona Morisio aizjāšanu. Varbūt viņš ieradīsies vēlreiz, cerēdams, ka es būšu uz pekām? Ha-ha! Tam vairs nav nozīmes. Man viss ir skaidrs, un man viņa padomi nav vajadzīgi. Man jānopelna tie tūkstoš dolāri. Mii pesos!1 Tāda laime! Tikko būšu tos saņēmis, jāšu atpakaļ uz Riograndi, un tad paskatīsimies, ko mēs darīsim ar Isidoru.
Koijots neuzkavējās būdā pārāk ilgi. Ar steigu notiesājis dažus kumosus žāvētas gaļas, viņš uzdzēra virsū agvardienti. Pēc tam viņš saķēra un apsegloja zirgu, pielika smagos piešus, piesēja pie segliem īso šauteni, iebāza makstīs pāris revolverus, piestiprināja pie jostas mačeti, uzlēca zirgā un ātri aizjāja.
Pirms izjāšanas prērijā Koijots vēlreiz iegriezās ciemata nomalē, lai sagaidītu savus trīs biedrus, kuriem bija lemts kļūt par viņa pasākuma līdzdalībniekiem.
Trijotne, šķiet, jau bija iepazīstināta ar Koijota plānu. Vismaz viņi zināja, ka darbības vieta būs Alamo. Kad drīz pēc izjāšanas prērijā Diass nogriezās sānis, viņi uzsauca, ka tas jāj pa nepareizu ceļu.
— Es pazīstu Alamo labi, — teica viens no viņiem, arī mustangu mednieks. — Daudzkārt esmu ķēris tur zirgus. Tas ir uz dienvidrietumiem no šejienes. Visīsākais ceļš uz turieni ved pa to stigu. Jūs esat par daudz nogriezies uz rietumiem, don Migel.
— Vai tas var būt? — nicīgi atsaucās četrinieka vadītājs. — Jūs esat gringo1 , senjor Visente Baraho! Jūs aizmirstat, ka mūsu zirgi ir apkalti. Indiāņi nejāj no Indžas forta taisni uz Alamo, nekādā ziņā ne. Jūs mani saprotat?
— Pareizi! — atbildēja Visente Baraho. — Lūdzu, piedodiet, don Migel. Caramba! Es to neiedomājos.
Visi trīs Koijota palīgi bez tālākām pārrunām jāja viņam nopakaļ, retumis pārmīdami pa vārdam. Beidzot viņi sasniedza mežu dažas jūdzes no stigas, uz kuru bija norādījis Baraho.
Nokļuvuši koku aizsegā, visi četri nokāpa no zirgiem un, piesējuši tos pie kokiem, sāka pārģērbšanos, kas atgādināja ainu ārpilsētas teātra ģērbtuvē pirms asinis stindzinošas drāmas.
XLII nodaĻa lijas pacĒluŠĀs spĀrnos
Tas, kas ceļojis pa Dienvidteksasas prēriju, katrā ziņā būs novērojis raksturīgu ainu — spārnos pacēlušos melnu liju baru.
Simts vai pat vēl vairāk putnu, kas met gaisā līganus lokus vai lido pa spirāli, beigās gandrīz skardami zāli vai koku galotnes, tad ceļas augšup uz nekustīgi izplestiem spārniem, skaidri iezīmējoties pret dzidrajām debesīm, ir ārkārtīgi interesanta, tropu joslai īsti raksturīga parādība.
Ceļinieks, kas redz to pirmo reizi, nevilšus apturēs zirgu, lai papriecātos par putniem. Pat tas, kuram liju bars nav nekāds jaunums, nevar paiet garām, nemēģinot uzminēt, kāpēc gan spārnotie plēsoņas sapulcējušies.
Taču nav grūti iedomāties, kas šos putnus atvilinājis šurp. Zemē, tieši tajā vietā, virs kuras laidelējas putni, vai nu ceļinieks to redz vai neredz, guļ nogalināts zvērs, bet varbūt arī cilvēks — miris vai mirstošs.
Otrā rītā pēc drūmās nakts, kad līdzenumu šķērsoja trīs vientuļi jātnieki, virs meža tajā vietā, kur tie bija nozuduši mežā, griezās melnu liju bars. Putni laidelējās zemu pār koku galotnēm netālu no stigas līkuma.
Saulei lecot, nebija redzama vēl neviena lija. Pēc nepilnas stundas virs šīs vietas lidinājās jau simtiem liju, mezdamas ēnas meža zaļajā lapotnē.
Teksasietis, uzjājis uz stigas un ieraudzījis ļaunu vēstījošo baru, uzreiz nopratīs, ka pa šo ceļu staigājusi nāve. Iedams tālāk, viņš atradīs neapgāžamu pierādījumu zirgu izbradātā asiņu peļķē.
Taču ne jau šī vieta pievilka plēsoņas. Viņu upuris šķita atrodamies nedaudz tālāk starp kokiem.
Šajā agrajā rīta stundā te nebija neviena ceļinieka — ne tek- sasieša, ne iebraucēja —, kas varētu pierādīt minējuma pareizību. Un tomēr tas bija pareizs.
Biezoknī, apmēram jūdzi no asiņu peļķes, zemē gulēja tas, kas bija piesaistījis maitas putnu uzmanību. Tas bija nevis četr- kājainis, bet cilvēks. Jauneklis ar patīkamiem sejas vaibstiem un slaidu augumu — ciktāl tas bija saredzams zem apmetņa. Pat miris viņš izskatījās skaists.
Vai viņš bija miris?
Pēc pirmā acu uzmetiena tā šķita, un arī melnie putni bija pārliecināti, ka tā ir. Ķermeņa stāvoklis un sejas izteiksme neļāva šaubīties par to.
Viņš gulēja uz muguras, ar seju pret debesīm, nejuzdams, ka saule spīd tieši acīs. Uz akmeņainās zemes noplātie locekļi bija tik stīvi, it kā būtu zaudējuši spēju valdīt pār sevi.