Tuvumā auga dižs ozols, bet tā ēna nesargāja jaunekli. Saules stari, kas nupat kā bija sākuši spiesties cauri lapotnei, slīdēja pār bālo seju, kuru vēl bālāku vērta atspīdums no gaišās panamas.
Pēc vaibstiem grūti bija spriest, vai jauneklis ir miris vai aizmidzis. Drīzāk šķita, ka viņš guļ nāves miegā. Plakstiņi bija puspievērti, un cauri skropstām varēja saskatīt ieplestas stiklainas zīlītes.
Vai šis cilvēks tiešām bija miris?
Melno putnu izturēšanās pierādīja, ka par to nav nekādu šaubu.
Taču melnie putni bija sprieduši pavirši un šoreiz kļūdījušies.
Varbūt pie tā bija vainojama sejā iespīdējusī saule, varbūt atpūta bija atdevusi spēkus, bet gulošais atvēra acis un jūtami sakustējās.
Drīz jauneklis mazliet piecēlās un, atspiedies uz elkoņa, neizpratnē palūkojās visapkārt.
Maitas putni pacēlās augstu gaisā.
— Vai es esmu dzīvs vai miris? — jauneklis murmināja. — Vai tas ir sapnis vai īstenība? Kas tas ir? Kur es atrodos?
Saule bija viņu apžilbinājusi. Viņš nevarēja skatīties, iekams nebija aizsedzis acis ar roku, un arī tad redzēja visu kā miglā.
— Koki pār mani, ap mani… Akmeņijzem manis… Ne velti man sāp kauli. Mežs! Kā es te gadījos? A, atceros, — viņš turpināja pēc īsām pārdomām. — Es atsitos ar galvu pret koku. Are, tur jau ir tas zars, kas izsita mani no segliem. Kreisā kāja sāp. Vai tiešām tā būtu lauzta?
Jauneklis mēģināja uzrausties kājās, bet tas viņam neizdevās. Slimā kāja atteicās klausīt, tā bija ceļgalā pietūkuši — satriekta vai izmežģīta.
«Kur palicis zirgs? Aizgājis, protams. Tagad tas droši vien jau ir Kasadelkorvo stallī. Par to man nav ko raizēties. Es nejaudātu uzkāpt zirgā, pat ja tas stāvētu man blakām. Ak dievs, kas tas bija par skatu! Nav brīnums, ka zirgs sabijās. Ko lai es daru? Kāja man, jādomā, ir lauzta. Bez otra palīdzības es netieku ne no vietas. Lieku desmit… nē, simtu… tūkstoti pret vienu, ka neviens te nerādīsies. Drīzāk es kļūšu par barību šiem riebīgajiem putniem. Uh, briesmoņi! Tie jau snaiksta savus knābjus, it kā būtu droši, ka varēs pamieloties ar manām miesām! Cik ilgi es esmu te nogulējis? Saule vēl nav sevišķi augstu. Kad es kāpu seglos, ausa rīts. Tātad esmu bijis bez samaņas veselu stundu. Ir gan ķeza! Visticamāk, ka esmu salauzis kāju, tā sāp kā lauzta. Ķirurga pie rokas nav… Akmens gulta pašā Teksasas džungļu vidū … Mežs jūdzēm tālu visapkārt… Pats saviem spēkiem es ārā netikšu, un neviena dzīva dvēsele šurp nenāks. Vilki uz zemes un maitas putni gaisā… Ak dievs, kāpēc es jāju, atlaidis vaļā pavadu?! Varbūt es jāju pēdējo reizi…»
Jaunā cilvēka vaigs aptumšojās. Tas kļuva aizvien drūmāks un drūmāks, jo skaidrāk viņš apzinājās, cik neapskaužamā stāvoklī nokļuvis niecīga negadījuma dēļ.
Viņš vēlreiz raudzīja piecelties, piecēlās arī un tūlīt atklāja, ka klausa tikai viena kāja. Ilgi tā nostāvēt nebija iespējams, un jauneklis noslīga zemē.
Tā viņš nekustēdamies nogulēja divas stundas, laiku pa laikam iekliegdamies, lai sasauktu kādu palīgu. Beidzot viņš apklusa, pārliecinājies, ka tik un tā neviens viņu nedzirdēs.
No kliegšanas rīkle bija kļuvusi sausa un mokoši gribējās dzert. Slāpes pieņēmās spēkā un piespieda aizmirst pat savainoto kāju.
«Es aiziešu bojā no slāpēm, ja palikšu te,» jauneklis prātoja. «Jāmēģina aizkļūt līdz ūdenim. Ja atmiņa mani neviļ, tepat kaut kur jābūt strautam. Man jātiek līdz tam kaut vai rāpus — uz rokām un ceļiem. Ceļi? Viens celis ir pilnīgi nelietojams. Un tomēr jāmēģina. Jo ilgāk es palikšu te, jo ļaunāk. Saule sāk svel- mēt. Tā jau dedzina man galvu. Es varu zaudēt samaņu, un tad … vilki, lijas …»
Viņš nodrebēja no briesmīgās domas un apklusa.
Pēc brīža ievainotais ierunājās:
— Ja tikai es zinātu pareizo ceļu! Strautu es atceros diezgan labi. Tas tek uz krīta prēriju. Tātad tam jābūt uz dienvidaustrumiem no šejienes. Mēģināšu vilkties uz to pusi. Par laimi, es varu vadīties pēc saules. Ja atradīšu ūdeni, viss var beigties labi. Kaut pietiktu spēka!
Ievainotais sāka rāpus līst caur biezokni. Viņš līda pa akmeņaino zemi, vilkdams slimo kāju kā milzu ķirzaka, kurai kāds ielauzis mugurkaulu.
Katrs solis sagādāja neaprakstāmas ciešanas, bet vēl mokošākas bija slāpes, un tās skubināja neapstāties.
Jauneklis labi apzinājās, ka var krist par upuri slāpēm, varēja gandrīz galvot, ka tā notiks, ja neizdosies atrast ūdeni. [
Šī apziņa viņu stiprināja. Ik pēc pāris soļiem viņam vajadzēja apstāties un mazliet atpūsties. Rāpot uz rokām un ceļiem nav joka lieta, it īpaši, ja kāds loceklis neklausa.
Jauneklis virzījās uz priekšu lēni un ar piepūli. Taču visvairāk nomāca doma, ka viņš varbūt uzņēmis nepareizu virzienu. Tikai nāves bailes spieda viņu turpināt šo ceļu.
Ievainotais bija norāpojis kādu ceturtdaļjūdzi, kad viņam ienāca prātā, vai nevarētu pārvietoties citādi. Vismaz būtu pārmaiņa.
«Varbūt pamēģināt paklibot, ja izdotos sadabūt kādu kruķi? A, man taču ir nazis. Tavu laimi! Un rau, kur ir piemērots kociņš. Tā es arī darīšu.»
Izvilcis nazi, jauneklis nogrieza pundurozolu, un drīz vien kruķis bija gatavs. Koka žuburs noderēja par kruķa galvu. Tad jauneklis uzslējās kājās, atspiedās pret to un vilkās tālāk. Viņš saprata, ka nedrīkst novirzīties no iesāktā ceļa, tādēļ gāja joprojām uz dienvidrietumiem.
Tas nebija viegli. Vienīgais orientieris bija saule, bet šajā gadalaikā pusdienas saule Teksasā atrodas gandrīz vai zenītā. Turklāt bieži no ceļa viņu novirzīja brikšņi, tā ka nācās līkumot pa skrajākām vietām. Par ceļvedi noderēja ari zemes slīpums: jauneklis zināja, ka strautam jātek kaut kur lejāk.
Bieži apstādamies, lai atvilktu elpu, jauneklis nogāja vēl vienu jūdzi un sasniedza zvēru taku. Pēdas bija vāji saskatāmas, bet gāja taisni, acīmredzot uz dzeršanas vietu — strautu, dīķi vai avotu.