Lai tas būtu kas būdams, tas tomēr nozīmēja glābiņu, un, vairs nevērodams ne sauli, ne zemes slīpumu, ievainotais steidzās pa pēdām — gan balstīdamies uz kruķa, gan, kad nogura, četrrāpus kā iepriekš.
Taču līksmo noskaņojumu drīz nomainīja vilšanās. Zvēru taka izbeidzās. Pareizāk sakot — tā izveda necaurejamu krūmu iejoztā klajumā. Jauneklis saprata, ka dzeršanas vieta meklējama takas otrā galā. Viņš bija gājis pa nepareizu ceļu!
Neatlika nekas cits kā doties atpakaļ. Palikt klajumā nozīmētu tepat arī nomirt.
Slāpju mocīts, viņš sasprindzināja pēdējos spēkus, bet slāpes kļuva aizvien neciešamākas.
Apkārt slējās galvenokārt akācijas, kaktusi un agaves. Šie koki tikpat kā nedeva nekādu patvērumu no saules, kuras stari spiedās cauri smalkajai lapotnei un dedzināja bez saudzības.
Jo vairāk ievainotais svīda, jo vairāk viņam slāpa.
Ar roku varēja aizsniegt meskitas lipīgās pākstis, pilnas ar medainu sulu. Bet jauneklis zināja, ka tās neremdēs slāpes, tāpat kā agaves un kaktusi, kuru sula bija asa. Tās tikai vēl vairos slāpes.
Viņš nenoplūca nevienu pāksti. Viņš neizurba caurumu nevienā kaktusā.
Piedevām jauneklis juta, ka savainotā kāja kļūst smagāka un smagāka. Tā bija piepampusi neticami resna. Katrs solis sagādāja sāpes. Diezin vai viņš sasniegs strautu, pat ja ies pareizā virzienā? Ja ne, tad viņš ir pazudis. Viņam atliek nogulties biezoknī un gaidīt nāvi.
Nāve neatnāks uzreiz. Kaut gan viņš ir sāpīgi sasitis galvu un satriecis celi, viņš mocīsies ilgi. Nāve draudēja nevis no ievainojumiem, bet gan no slāpēm. Viņš mirs no slāpēm — varbūt pat visbriesmīgākajā nāvē.
Šī doma lika jauneklim vēlreiz sasprindzināt spēkus, un, spītējot sāpēm, viņš devās uz priekšu.
Melnie putni pavadīja ievainoto. To pat saradās aizvien vairāk — putni matīja, ka te gaidāms laupījums. Cilvēks gan vēl bija dzīvs un cilāja kājas, tomēr viņa stunda bija situsi. Instinkts — bet varbūt pieredze — teica, ka drīz viņam būs beigas.
Liju ēnas atkal un atkal parādījās uz jaunekļa ceļa, viesdamas viņā nāves bailes.
Nedzirdēja neviena troksnīša: pat ieraudzījušas laupījumu, lijas neklaigāja. Dedzinošā saule bija piespiedusi apklust sienāžus un vardes. Pat riebīgā ragainā ķirzaka snauda zem akmeņiem.
Vienīgās skaņas, kas traucēja meža klusumu, bija cietēja drēbju švīkstoņa, spraucoties cauri spalvainajiem augiem, un retie vārgie palīgā saucieni.
Tagad jauneklim pār seju plūda ar sviedriem sajaukušās asinis. Kaktusu adatas un ilkņiem līdzīgie agavju dzelkšņi darīja savu, un uz viņa sejas, rokām un kājām nebija vairs nevienas nesaskrambātas vietas.
Viņš bija tuvu izmisumam, jo iekliedzies nokrita zemē, paļaudamies savam liktenim.
Bet tieši izmisums izrādījās glābējs. Gulēdams ar ausi pie zemes, jauneklis izdzirdēja skaņu — tik vāju, ka stāvot viņš to nebūtu saklausījis. Saasinātie jutekļi bija uztvēruši ilgoto skaņu. Tur burbuļoja strauts!
Priecīgi iekliedzies, cilvēks pielēca kājās, it kā viņam nekas nesāpētu, un steidzās skaņas virzienā.
Viņš cilāja savu kruķi ar divkāršu sparu. Pat slimā kāja šķita kļuvusi stiprāka. Možums un dzīvotgriba cīnījās ar nespēku un nāves bailēm.
Uzvarēja dzīvotgriba, un pēc desmit minūtēm jauneklis gulēja izstiepies zālē kristālskaidrā strauta malā, brīnīdamies, kā vēlēšanās dzert varējusi sagādāt viņam tik neaprakstāmas ciešanas. *
XLIII NODAĻA
KAUSS UN PUDELE
Ielūkosimies vēlreiz mustangu mednieka mājiņā. Viņa uzticamais kalps atkal sēž jāteniski uz krēsla istabas vidū. Viņa suns atkal guļ izstiepies uz ādas, gandrīz vai iebāzis purnu oglēs.
Cilvēks un suns, šķiet, nav izkustējušies no vietām un nav mainījuši pozu. Citādi aina ir mainījusies, pie tam uzkrītoši.
Ar zirgādu apvilktās durvis joprojām karājas virās, un gludās zirgādas joprojām grezno sienas. Kā stāvējis, tā stāv no nomaļiem sasistais galds, gultiņa uz skrāģiem, divi krēsli un Felima cisas.
Bet citi priekšmeti, kas parasti bija izvietoti pie ādu gobelēniem, vai nu nozuduši vai pārlikti citur. Divstobrene, sudraba kauss, medību rags un suņu pātaga vairs nekarājas katrs uz sava vadža; segli, iemaukti, virves un serapē ir nozuduši; no grāmatām, tintes, spalvaskātiem un papīriem nav vairs ne smakas.
Pēc pirmā acu uzmetiena var iedomāties, ka būdiņu apciemojuši un izlaupījuši indiāņi.
Bet tā nav. Ja tas būtu bijis īstais iemesls, Felims tik vienaldzīgi vis nekluknētu uz krēsla un nešūpotu savu rudo cekulu.
Kaut gan sienas ir kailas, nekas nav aiznests. Mantas ir tepat, tikai citā vietā. Vairāki ar auklu pārsieti saiņi, kas izsvaidīti uz grīdas, — starp tiem arī ādas ceļasoma — izskaidro pārvietošanas nolūku.
Kaut gan izpārdošana vēl nav notikusi, nav šaubu, ka tāda ir paredzēta.
Viskija pudele joprojām stāv kaktā. Felims redz to biežāk nekā jebkuru citu priekšmetu istabā: lai kur viņš arī skatītos, acis vienmēr atgriežas pie klūgām appītā kārdinošā trauka.
— Ak, manu dārgum! — viņš saka, droši vien jau divdesmito reizi paraudzīdamies uz pudeli. — Tavā skaistajā vēderā ir vairāk par divām kvartām, un tomēr no tevis nav nekāda labuma. Ja kaut desmitā daļa nonāktu manā vēderā, cik tas būtu svētīgi manai gremošanai! Kā tu domā, Tara?
Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un palūkojās apkārt, it kā jautātu, ko no viņa grib.
Nopratis, ka cilvēks runā pats ar sevi, suns snauda tālāk.
— Es negaidu no tevis atbildi, vecais draugs. Es pats zinu, man nemaz nav jāsaka. Man pietiktu ar vienu glāzīti, bet es neuzdrošinos nobaudīt ne lāsīti pēc tā, ko man pateica saimnieks. Pēc visas tās kravāšanās mēle līp pie aukslējām, it kā es būtu mēģinājis norīt piķi. 2ēl gan, ka misters Moriss izspieda no manis solījumu, ka neduršu pudelei klāt ne pirkstu. Un vēl tagad, kad tā nevienam nav vajadzīga! Viņš teica, ka nepalikšot te ilgāk par vienu nakti pēc atgriešanās. Viņš taču neizdzers vienā vakarā divas kvartas! Ja nu vienīgi tas vecais grēkāzis Stamps atnāk viņam līdzi… Velns lai parauj to pļēguru! Nu, tad tai dzirai beigas! Tas iztemps vairāk par pašu saimnieku. Vienīgais mierinājums, ka mēs brauksim atpakaļ uz savu veco Balibalahu. Hip, hip, urā! Tur es dzeršu īstu īru šņabīti, nevis šito amerikāņu suslu. To iedomājoties vien, var zaudēt prātu. Hip, hip, urā!