Kādu laiku Felims klusēdams vēroja tuvojošos jātnieku, kas jau atradās pus jūdzi atstatu.
Kad Felims atkal ierunājās, viņa balss skanēja citādi. Tajā gan vēl jautās izbrīna un prieks, bet tas bija samocīts prieks.
— Mozus māte! — viņš iesaucās. — Ko viņš sadomājis? Piķis un zēvele! Uzmetis serapē nevis uz pleciem, bet uz galvas! Viņš grib mūs izāzēt, Tara. Viņš grib mūs abus pārsteigt. Ak djevs, bet tas tomēr ir ērmoti. Izskatās tā, itin kā viņam nebūtu galvas. Nudie nav! Ko tas var nozīmēt? Svētā jaunava! Ja es nezinātu, ka tas ir saimnieks, iztrūktos pa īstam. Bet vai tas ir saimnieks? Mūsu saimnieks tā kā būtu garāks. Bet galva? Pasargi mūs, svētais Patrik, kur viņam galva? Tā tak nevar būt ievīstīta serapē! Neizskatās vis. Ak, Jēzus, te kaut kas nav labi! Ko tas nozīmē, Tara?
Runātāja tonis atkal bija mainījies. Tagad tajā bija saklausāmas izbailes. Tas pats bija lasāms Felima sejā.
Arī suns bija pārvērties. Tas stāvēja Felimam mazliet priekšā, pa pusei pietupies, pa pusei sagatavojies lēcienam, ar plati ieplēstām acīm veroties jātniekā, kas tagad jau bija labi ja divsimt jardus no viņiem.
Kad Felims bija izteicis pēdējo jautājumu, ar kuru noslēdzās viņa monologs, suns, it kā atbildot, žēli iekaucās.
Tad suns kā instinkta dzīts metās pretī dīvainajam jātniekam. Neatturami drāzdamies uz priekšu, tas griezīgi smilkstēja, un šie smilkstieni stipri atšķīrās no maigajām, skanīgajām rejām, ar kurām tas mēdza apsveikt atgriezušos mustangu mednieku.
Kad suns bija pieskrējis tuvāk, bērais, kurā Felims jau sen bija sazīmējis sava saimnieka zirgu, strauji apsviedās un kā bulta aizjoņoja pa prēriju.
Nenovērsdams acu no jātnieka, Felims redzēja — vai arī iedomājās, ka redz, — to, kas viņu ne vien pārsteidza, bet lika asinīm sastingt dzīslās un drebuļiem skriet pār kauliem.
Tā bija jātnieka galva. Tā atradās nevis tur, kur tai pienācās atrasties, uz pleciem, bet gan jātniekam rokās, pie seglu priekšējā loka!
Zirgam pagriežoties pret viņu ar sāniem, Felims redzēja —
vai arī iedomājās, ka redz, — ar sarecējušām asinīm klātu miroņa seju, kuru aizsedza sapinkājušās revolvera maksts bārkstis.
Vairāk neko viņš neredzēja. Mirkli vēlāk viņš jau bija pagriezies ar muguru pret līdzenumu un drāzās pa nogāzi, cik ātri viņa pagurušās kājas vien spēja nest.
XLIV NODAĻA ČETRI KOMANČI
Ugunīgajām cirtām plīvojot un gandrīz ceļot cepuri nost no galvas, galvejietis joza neapstādamies un atpakaļ neskatīdamies, līdz ieskrēja būdā, aizrāva ciet ar ādu apsistās durvis un aizbarikā- dēja tās ar vairākiem lieliem saiņiem, kas gulēja turpat uz grīdas.
Bet ari tad viņš vēl nejutās drošs. Vai tad aizvērtās, aizslēgtās un aizbarikādētās durvis varēja pasargāt no tā, ko viņš nupat biļa redzējis?
Un tas taču bija kaut kas pārdabisks! Zemes virsū tādi brīnumi nav pieredzēti — cilvēks sēž zirgā un tur rokā savu galvu! Vai kāds kaut ko tamlīdzīgu ir dzirdējis? Felims O'Nīls jau nu nekādā ziņā ne.
Šausmu pārņemts, viņš šaudījās pa istabu, sēdās uz krēsla, cēlās kājās un zagās pie durvīm, taču neiedrošinājās atvērt tās vai palūkoties pa spraugu.
Reizēm viņš plēsa sev matus, spieda plaukstas pie deniņiem un sparīgi berzēja acis, it kā gribētu pārliecināties, ka nav gulējis un ka patiešām ir redzējis šo šaušalīgo tēlu.
Viens apstāklis Felimu tomēr nomierināja, kaut nedaudz. Skrienot lejup pa gravu, viņš bija pametis skatienu atpakaļ. Jātnieks bija pagriezis muguru Alamo un auļoja prom pa prērija.
Ilgi, ilgi Felims nerunāja, tikai izgrūda pa nejaušam izsaucienam.
Pamazām viņš atguva runas spēju, ne tāpēc, ka būtu atgriezusies drošības sajūta, bet gan tāpēc, ka viņam bija nepieciešams visu izprast. Jautājumi un izsaucieni tagad bira kā no pilnības raga. Tie visi bija domāti viņam pašam. Tara vairs nebija mājā, un tā sarunā piedalīties nevarēja.
Saruna notika čukstus, it kā Felims baidītos, vai viņa balsi nesadzirdēs ārpus būdas.
— Ak vai! Ak vai! Tas tak nevar būt viņš! Svētais Patrik, stāvi man klāt! Bet kas tad tas bija? Viss bija viņa — zirgs, svītrainā sega, jaguāra ādas zābaki un pati galva, tikai seja nebija viņa. Uz to es arī paskatījos, bet kā lai pazīst cilvēku pēc sejas, ja tā visa vienās asinīs? Ak, tas nevar būt misters Moriss, nekad, nekad! Es to esmu nosapņojis. Vai tiešām es būtu gulējis un sapņojis? Bet varbūt tas viss no viskija? Nē, tik pilns es nebiju. Divi mazi kausiņi un vēl pāris malku no pudeles — ar to es nevaru piedzerties. Esmu ierāvis divreiz vairāk, un tad vēl man mēle nav mežģījusies. Bez tam, ja tas būtu no tās velna dziras, es vēl tagadīt kaut ko manītu. Nav pagājusi ne pusstunda, kopš es redzēju to, un es esmu skaidrs kā tiesnesis pirms prāvas. O, tieši tagad noderētu kāda lāsīte! Citādi man nenāks miegs un visu nakti būs jādomā. Ak, kas tas galu galā varētu būt? Un kur palicis saimnieks, ja tas nebija viņš? Svētais Patrik! Pievērs savu vaigu nabaga grēciniekam, kas palicis galīgi viens starp spokiem un parādībām!
Pēc šā lūguma katoļu svētajam īrs vēl dedzīgāk pievērsās pavisam citam dievam, kas no senseniem laikiem pazīstams ar vārdu Bakhs.
Šajā ziņā Felims guva izcilus panākumus: jau nepilnu stundu pēc zemošanās šim pagānu dievam, kuru pārstāvēja pudele Mo- nongahelas viskija, viņš bija atbrīvojies no visām riešanām — ja ne no grēkiem — un gulēja būdā uz grīdas, ne tikvien neatcerēdamies drausmo skatu, kas bija satriecis viņu līdz pašiem dvēseles dziļumiem, bet arī neapzinādamies, ka pats eksistē.
* *
*
Mustangu mednieka Morisa būdā nav dzirdama neviena skaņa — pat netikšķ pulkstenis, apliecinot, ka stundas aizrit mū- žībā_un ka pasauli ietin jauna nakts.
Ārpusē gan ir dzirdamas skaņas, taču tikai parastās nakts balsis — strauta burbulošana, vieglas vējpūtas sakustināto lapu čaboņa, cikadu sisināšana, kāda zvēra kliedziens.