Ir pienākusi pusnakts, uzlēcis mēness. Tā gaisma līst pīr zemi, šur un tur ielauzdamās meža biezoknī un mezdama platas sudrabainas strēles starp kokiem.
Cauri šai gaismas un ēnu mijai, cik vien iespējams, priekšroku dodot ēnām, virzās jātnieki.
Kaut gan viņu nav daudz — tikai četri —, viņus aplūkojot, šermuļi skrien pār kauliem. Viņu kailie, spilgti izkrāsotie ķermeņi,
svītras un blaiskumi uz vaigiem, uz galvas saslējušās ugunīgās spalvas un rokās zibošie ieroči — viss brīdina, ka tas ir mežonīgs un bīstams spēks.
No kurienes viņi nāk?
Jātnieki ir komanču kara tērpos. Ap deniņiem šiem vīriem ir siksniņas, aiz kurām aizspraustas ērgļa spalvas, krūtis un rokas, kailas, kājās ar stirnādu apšūtas bikses.
Tiem jābūt komančiem, jo viņi jāj no rietumiem.
Bet uz kurieni viņi jāj?
Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti. Viņi dodas uz būdu, kurā guļ līdz nemaņai piedzēries cilvēks. Viņu uzbrukuma mērķis ir Morisa Džeralda miteklis.
Ka šie cilvēki nejāj kā draugi, tas secināms no viņu kara tērpiem. Arī no tā, kā viņi tuvojas būdai. Kad būda tikpat kā ar roku aizsniedzama, visi četri nokāpj no zirgiem, piesien tos pie kokiem un tālāk iet kājām.
Viņi sper soļus zaglīgi, cenšas nečabināt nobirušās lapas un , turēties ēnā, bieži apstājas, lai raudzītos uz priekšu un ieklausītos. Tas, kas izskatās pēc barveža, ar žestiem dod pavēles. Pēc visa tā noprotams, ka viņu nodoms ir pielavīties pie būdas nemanītiem.
Pagaidām tas viņiem ir izdevies. Gandrīz neredzami viņi stāv pie mietu iežogojuma.
Būdā valda pilnīgs klusums. Nav dzirdama neviena skaņa — pat circeņa čirkstēšana ne.
Un tomēr būdā ir cilvēks.
Četri komanči piezogas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas, bet gar malām ir spraugas. Visi četri mežoņi vienlaikus pieplok pie tām ar ausīm un, aizturējuši elpu, klausās.
Nav dzirdama ne krākšana, ne elpošana, vispār neviena skaņa,
— Iespējams. — barvedis čukstus saka labā, gramatiski pareizā kastīliešu dialektā, — ļoti iespējams, ka viņš vēl nav pār- radies mājā, kaut gan viņam sen jau vajadzēja būt te. Varbūt viņš atkal kaut kur aizjājis? Man ienāca prātā, ka aiz būdas ir nojume zirgiem. Ja mustangu mednieks ir mājā, viņa zirgu mēs atradīsim tur. Pagaidiet te, draugi, es aiziešu paskatīties.
Pēc dažām minūtēm barvedis ir atpakaļ. Zirga zem nojumes nav.
Viņš ņemas pētīt pēdas, kas ved uz turieni. Neviena pakavu, nospieduma, vismaz neviena svaiga.
Neko neatradis, vadonis atgriežas pie biedriem, kas vēl aizvien stāv pie durvīm.
— Maldito! — viņš izsaucas pilnā balsī. — Viņa te nav, un pēdējās dienās viņš nav arī bijis.
— Vai labāk neiet iekšā un neapskatīties? — ierosina viens no karotājiem, kas diezgan labi runā spāniski. — Kas tur slikts, ja mēs palūkosimies, kā īrs iekārtojies prērijā?
— Skaidrs, ka nekā slikta tur nav! — piebalso trešais, kas runā Servantesa valodā tikpat labi. — Iemetīsim aci arī viņa pieliekamajā. Esmu tā izsalcis, ka varētu rīt jēlu gaļu.
— Por Dios! — tajā pašā skanīgajā valodā pievienojas ceturtais un pēdējais. — Esmu dzirdējis, ka viņam ir arī pagrabiņš. Ja tas tā …
Barvedis neļauj viņam pabeigt sakāmo. Doma par pagrabu acīmredzot spēcīgi iedarbojusies uz viņu un liek bez vilcināšanās rīkoties.
Viņš sper ar kāju durvīs, bet tās neveras vaļā.
— Caramba! Tās no iekšpuses aizšautas! Droši vien, lai viņa prombūtnes laikā neielauztos lauvas, tīģeri, lāči, bizoņi un varbūt arī indiāņi! Ha-ha-ha!
Barvedis sper stiprāk. Durvis nepadodas.
— Aizbarikādētas ar kaut ko diezgan smagu. Ar speršanu mēs neko nepanāksim. Tūlīt redzēsim, kas tur iekšā ir.
Viņš izvelk no maksts mačeti, un uz viegla rāmja uzstieptajā ādā parādās liels caurums. Indiānis iebāž tajā roku un mēģina sataustīt šķērsli.
Saiņi drīz ir atbīdīti nost un durvis līdz galam vaļā.
Mežoņi iet iekšā. Viņiem ceļu rāda mēness.
Būdas vidū uz grīdas guļ kāds cilvēks.
— Caray!
— Vai viņš aizmidzis?
— Laikam beigts, ja jau nedzirdēja mūs.
— Nekā, — saka barvedis, aplūkojis gulošo, — tikai pilns kā maiss, borracha'/ Tas ir īra kalps. Esmu viņu redzējs. No tā vien var secināt, ka viņa saimnieks sen nav bijis mājā. Ceru, ka tas lops nebūs izlacis visu pagrabu, lai justos tik svētlaimīgs. Are, kur pudele. Smaržo uz mata kā roze! Tāds mazumiņš vēl ir atlicis. Lai paldies par to Gvādalupes madonnai.
Dažās sekundēs apklūgotās pudeles satura pārpalikums ir sadalīts starp klātesošajiem. Katram iznāk pa malkam, bet barvedim pat vairāk. Viņš, protams, neiebilst pret šādu nevienlīdzību. Vienā mirklī pudele ir tukša.
Ko tālāk?
Agri vai vēlu mājas saimniekam jābūt atpakaļ. Viesi grib tikties ar viņu, citādi nebūtu ieradušies tik vēla stundā. Sevišķi to vēlas barvedis.
Kas četriem komančiem vajadzīgs no mustangu mednieka Morisa?
Tas atklājas indiāņu sarunā, jo nevienam no viņiem nav noslēpums, kāpēc viņi te atrodas.
Viņi atjājuši nogalināt Morisu!
Barvedis ir kūdītājs, pārējie nekas vairāk kā viņa rīki un palīgi.
Pasakums ir pārak svarīgs, lai atļautos aušības. Par to viņš saņems tūkstoš dolāru un, pats par sevi saprotams, arī gandarījumu. Pārējie trīs drošuļi katrs dabūs pa simtniekam — pietiekami daudz, lai apmierinātu komanča iekāri un nopirktu, ko sirds vēlas.
Ilgāk nav vērts spēlēties. Ir jānoņem maskas. Mūsu komanči ir tikai meksikāņi, viņu vadonis — mustangu mednieks Migels Diass.
— Vajadzētu sagaidīt viņu slēpnī.
Tas ir Koijota priekšlikums.