— Tagad ilgi vairs nebūs jāgaida. Tu, Baraho, aizej līdz klinti, un vēro, kad viņš parādīsies prērijā. Pārējie paliek tepat. Viņam jānāk no Leonas puses. Mēs varam sagaidīt viņu nokalnē pie lielās cipreses. Tā ir vispiemērotākā vieta.
— Vai labāk nebūtu pataisīt aukstu to? — ierunājas asinskārais Baraho, norādīdams uz galvejieti, kurš, par laimi, nemana, kas ap viņu notiek.
— Mirušie tur mēli aiz zobiem, — piekrīt otrs sazvērnieks.
— Būs vēl sliktāk, ja mēs viņu nogalināsim, — atsaka Diass. — Kāda tam jēga? Šis jokupēteris tāpat ir kluss. Lieciet viņu mierā. Esmu vienojies nogalināt tikai viņa saimnieku. Ej, Baraho! U?kt p uz klints. Dons Morisio var parādīties kuru katru brīdi. Misēšanās nedrīkst notikt. Otrreiz tāda izdevība mums vairs nebūs. Stāvi uz klints un turi acis vaļa! No tās vietas ir pārskatāms viss līdzenums. Tik gaišā naktī viņš nevar piejāt klāt nepamanīts. Kolīdz ieraugi viņu, steidzies šurp un dod ziņu. Mums jāpa- gūst aizskriet līdz cipresei.
Baraho gan čāpo prom, lai izpildītu rīkojumu, taču diezgan negribīgi. Pagājušo nakti viņš kāršu spēlē pazaudējis Koijotam prāvu summu. Viņam gribas atspēlēties, jo viņš tīri labi zina, ko biedri diris viņa prombūtnes laikā.
— Ātrāk, senjor Visente! — pavēl Diass, redzēdams, ar kādu
nepatiku Baraho paklausa. — Ja mēs izgāzīsim šo pasākumu, tu zaudēsi vairāk nekā laimētu montē partijā. Ej vien, draugs, — Koijots turpina iedrosminošā tonī. — Ja stundas laikā viņš nebūs parādījies, kāds tevi nomainīs. Ej!
Baraho paklausa un, izgājis no būdas, dodas uz klinti. Pārējie, iededzinājuši gaismu, apsēžas.
Šādiem ļaudīm lielāko tiesu ir pie rokas līdzekļi, ar kuriem īsināt laiku. Uz nomaļu galda drīz parādās nevis vakariņas, bet spāņu kāršu komplekts, ko katrs meksikāņu dīkdienis nēsā līdzi zem serapē.
Kārtis tiek sajauktas, un spēle sākas.
Vīri tā aizraujas, ka laiks aizrit nemanot.
Koijots tur banku un ir arī krupjē.
Laiku pa laikam atskan izsaucieni «Cavallo en la puertaU un «Soto mozo!» («Karaliene vārtos!» un «Kalps laimē!»).
Uz raupjā galda šķind sudraba dolāri, klusi švīkst kārtis.
Bet tad spēli pārtrauc ļoti stipra skaņa.
Felims ir atmodies no dziļā miega un spalgi iekliedzas, ieraudzīdams dīvaino sabiedrību, kas atradusi patvērumu zem būdas jumta.
Spēlmaņi uztrūkstas kājās un izrauj mačetes. Felimam ir lieliska iespēja ātri nokļūt viņpasaulē.
Viņu glābj nejaušība — durvīs aizelsies parādās Baraho.
— Viņš jāj … jau tuvojas klintij. Ātrāk, draugi, ātrāk!
Galvejietis ir glābts. Pat ja būtu vajadzība nogalināt viņu,
nepietiktu laika. Un maskētie vīri spriež, ka tādas vajadzības nav. Viņi atstāj Felimu un steidzas ārā, lai pastrādātu ienesīgāku asinsdarbu.
Pēc brīža viņi ir jau klints piekājē. Viņi nobēdzinās aiz kuplās cipreses un gaida parādāmies savu upuri.
Viņi ieklausās un drīz izdzird pakavu dipoņu. Tā ir nevienmērīga, it kā zirgs ietu pa nelīdzenu vietu. Viņš droši vien jāj lejup pa nogāzi.
Gaidītāji viņu vēl neredz. Nokalni, tāpat kā ieleju, klāj garas cipreses ēna.
Vienā vietā mēness tomēr apspīd zemi. Par nelaimi, šī vieta neatrodas uz upura ceļa. Viņam jānonāk cipreses ēnā!
— Nenogaliniet viņu! — pavēloši čukst Migels Diass. — Vēl par agru. Lai vēl kādu stundiņu padzīvo. Man ir savi iemesli. Aizturiet viņu un viņa zirgu. Nav ko baidīties, jo mēs pārsteigsim viņu nesagatavotu. Ja viņš pretosies, šausim nost. Bet ļaujiet man šaut pirmajam.
Līdzdalībnieki padevīgi apsola.
Ilgi nav jāgaida. Jātnieks jau nokļuvis cipreses ēnā.
— Abajo las armas! A tierra/' — kliedz Koijots, pieskrie- dams ķlāt un satverdams pavadu; pārējie metas virsū jātniekam.
Tas nepretojas, nesit, nerauj ārā nazi, nešauj, pat ne ar vienu vārdu neprotestē. Cilvēks sēž zirgā, kā jau pieklājas, to viņi paši redz; viņi ar rokām pieskaras jātnieka ķermenim, bet tas liekas nejūtīgs. Pretojas vienīgi zirgs. Tas saslejas divkājās, kāpjas atpakaļ un velk līdzi gūstītājus.
Viņi iekļūst mēness apgaismotajā joslā.
Žēlīgais dievs, ko tas nozīmē?
Gūstītāji palaiž zirgu vaļā un pārbīlī iekliedzas. Pēc brīža viņi diebj ko nagi nes uz mežu, kur piesieti viņu zirgi, uzlec tiem mugurā un bēg, atpakaļ neskatīdamies.
Viņi ir ieraudzījuši to, kas jau iedvesis šausmas daudz drosmīgākiem cilvēkiem — jātnieku bez galvas!
XLV NODAĻA
MEKLĒŠANA UZ LABU LAIMI
Kas bija šis rēgs? vai tiešām cilvēks?
Tā jautāja Koijots un viņa pārbiedētie biedri. Tāpat bija jautājis galvejietis, līdz beidzot, iedzēris kārdinošo viskiju, bija uz laiku aizmirsis bailes.
Līdzīga doma radās majora vadītajai meklētāju grupai, kas ieraudzīja jātnieku bez galvas agri no rīta prērijā.
Viņi skatījās uz rietumiem. Saule spīdēja acīs, un nekas vairāk par siluetu nebija saredzams — vismaz nekas tāds, kas liecinātu par līdzību ar mustangu mednieku Morisu.
Galvejietis bija skatījies no rietumiem, no saules puses, un saredzējis pietiekami daudz, lai domātu, ka jātnieks stipri atgādina viņa saimnieku.
Mēness gaismā četri meksikāņi, kas pazina Morisu Džeraldu pēc izskata, secināja to pašu.
Kā Felims, tā meksikāņi izjuta vistrakākās bailes.
Majora ekspedīcijas dalībnieki gan nebija tādu baiļu varā, taču jutās ne mazāk satraukti un neprata izskaidrot šo dīvaino parādību.
— Nu, ko jūs teiksiet, kungi? — majors uzrunāja tos, kas bija sanākuši viņam apkārt. — Jaatzistas, ka es nekā nesaprotu.
— Vai ta nav indiāņu viltība? — kāds ieminējās. — Mēģinā-, jums ievilināt mūs lamatās?