— Parak slikta ēsma, — otrs atteica. — Mani ar tādu nepa- ķertu.
— Es domāju, ka tie nav indiāņi, — sacīja majors. — Kādas ir jūsu domas, Spengler?
Pēddzinis neziņā papurināja galvu.
— Vai tas nevarētu būt kads pārģērbies indiānis? — majors atkal uzrunāja Spengleru.
— Es nezinu vairāk par jums, major, — pēddzinis atbildēja. — Droši vien kaut kas tamlīdzīgs. Kas gan cits? Viens no diviem — vai nu cilvēks, vai putnu biedēklis.
— Skaidrs, ka putnu biedēklis! — iesaucās vairāki, kurus acīmredzot apmierināja šī hipotēze.
— Lai kas tas būtu — cilvēks, biedēklis vai velns, — ierunājās viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas reiz jau bija izteicis veselīgu spriedumu, — es neredzu iemesla, kādēļ mums būtu jābaidās sekot tam pa pēdām, ja vien tādas ir palikušas.
— Ja ir palikušas, — atbildēja Spenglers, — drīz mēs tās ieraudzīsim. Mēs jājam uz to pašu pusi. Vai varam .jāt tālāk, major?
— Noteikti. Tāds sīkums nedrīkst mūs aizkavēt. Uz priekšu!
Jātnieki turpināja ceļu, daži diezgan negribīgi. Ekspedīcijā
bija cilvēki, kas labprāt grieztos atpakaļ, ja vien viņiem ļautu vaļu. Fie viņiem piederēja arī Kolhauns, kas bija satriekts vairāk par visiem. Ieraugot dīvaino parādību, acis viņam bija kļuvušas nedabiski stiklainas, lūpas nobālējušas, apakšžoklis atkāries un atsedzis zobus, kurus viņš ar mokām valdīja, lai tie nesāktu klabēt.
Ja nebūtu vispārēja apjukuma, to ievērotu visi. Taču tagad visu skatieni bija pievērsti vienam punktam, un, kad jātnieks bez galvas beidzot pazuda un nodaļa devās tam pa pēdām, kapteinis jāja pats pēdējais, lai nevienam nekristu acīs.
Pēddzinis bija spriedis pareizi. Vieta, kur noslēpumainais jātnieks kādu laiku bija stāvējis, atradās tieši viņu ceļā.
Bet, it kā gribēdams pierādīt, ka nav cilvēks, jātnieks nebija atstājis nevienu pēdu.
Izskaidrojums tam tomēr bija gluži dabisks. Tur, kur zirgs bija pagriezies, sākās ar baltiem oļiem klāts līdzenums. Pēddziņu valodā to sauca par krīta prēriju. Šur un tur bija izsvaidīti akmeņi, un uz tiem varēja saskatīt švīkas — acīmredzot no pakaviem. Taču šīs zīmes spēja atklāt vienīgi pēddziņa asais skatiens. Bet arī šīs pēdas drīz pazuda, jo pāri bija gājis savvaļas zirgu bars.
Viņi varētu doties tālāk uz to pašu pusi, kurp devies jātnieks bez galvas. Ceļu viņiem rādītu saule, bet vēlāk — vakarzvaigzne. Taču viņus interesēja apkaltā mustanga pēdas, un pusstunda pagāja veltīgos pēdu meklējumos. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, Spenglers atmeta tiem ar roku.
Neatlika nekas cits kā griezties atpakaļ un iekārtoties uz naktsguļu krūmos.
Tika nolemts otrā rītā atsākt meklēšanu.
Tomēr to neizdevās izdarīt. Notika neparedzētais.
Līdzko viņi bija iekārtojuši nometni, ieradās kurjers ar ziņojumu majoram. To sūtīja apgabala pavēlnieks, kura štābs atradās Sanantoniodebeharā. Vispirms papīrs bija nogādāts Indžas fortā, bet no turienes tālāk.
Kas teikts ziņojumā, to varēja noprast no majora pavēles «ne- vilkt nost zābakus un neņemt nost seglus». Zirgi vēl nebija paguvuši nožūt, kad dragūni atkal kāpa tiem mugurā.
Papīrs darīja zināmu, ka komanči pastrādājuši varasdarbus, ne pie Leonas, bet piecdesmit jūdzes uz austrumiem, netālu no Sanantonio.
Tagad tās vairs nebija baumas vien. Laupītāji tuvojās, slepkavodami vīriešus, sievietes un bērnus, dedzinādami viņu mājas.
Majoram tika pavēlēts nezaudēt laiku un steigties turp.
Civiliedzīvotāji varēja palikt, bet draudzībai un vecāku mīlestībai vajadzēja piekāpties nepieciešamības priekšā. Vairums no viņiem bija pievienojušies ekspedīcijai bez iepriekšējas sagatavošanās, uzmetot plecā tikai šautenes. Tagad izsalkums lika sevi manīt.
Neviens nemēģināja atteikties no iesāktās meklēšanas. Vajadzēja tikai apmainīt zirgus un nodrošināties ar ēdamo, un tad varēja turpināt meklēšanu.
Neliela grupiņa palika ar Spengleru, lai uzmeklētu amerikāņu zirga pēdas, kurām, kā paredzēja pēddzinis, vajadzēja vest atpakaļ uz Leonu. Pārējie kopā ar dragūniem jāja uz fortu.
Pirms šķiršanās no Poindekstera un viņa draugiem majors pastāstīja viņiem par to, par ko līdz šim bija klusējis — par asinīm un to, kā pēddzinis izskaidro šo atradumu. Tā kā majoram pašam nebija paredzams piedalīties meklēšanā, viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt visu tiem, kas turpinās dzīt pēdas.
Viņš ar skumjām izteica aizdomas par jauno īru, ar kuru viņam vienmēr bija bijušas labas attiecības. Pienākums tomēr bija stādāms augstāk par visu, un, kaut gan viņš neticēja, ka mustangu mednieks varētu būt vainīgs, pareizāk sakot — uzskatīja, ka tas nav iespējams, viņš nevarēja neatzīt, ka pierādījumi vēršas pret jaunekli.
Plantators un viņa draugi gan vairs nešaubījās. Tagad, kad jautājums par indiāņiem atkrita, visi vienbalsīgi pasludināja Morisu Džeraldu par slepkavu.
Oberdofera stāsts apgaismoja tikai traģiskā notikuma sākumu, Henrija Poindekstera zirgs, atgriezdamies ar asiņainiem segliem, — beigas. Trūkstošos posmus ātri vien aizpildīja gan pēddziņa skaidrojums, gan minējumi.
Taču neviens nemēģināja izdibināt slepkavības motīvus, vismaz neviens nopietni par to nedomāja. Džeralda naidīgo noskaņojumu saistīja ar viņa un Kolhauna ķildu. Nosprieda, ka viņš savas dusmas izgāzis uz visu Poindeksteru ģimeni.
Spriedums bija aplams, taču iedomātā slepkavas pēdu meklētāji galvu par to daudz nelauzīja. Viņiem prātā bija tikai atmaksa.
Ar tādu apņemšanos viņi arī šķīrās. Tika nolemts turpināt meklēšanu otrā rītā. Vajadzēja līdz galam izpētīt abas pēdas un
atrast abus pazudušos dzīvus vai mirušus.
* *
*
Grupa ar Spengleru priekšgalā palika turpat, kur vieitu pār- nakšņošanai bija izvēlējies majors.
Viņu bija apmēram desmit cilvēku. Pēc lielākas nodaļas nebija nekādas vajadzības. Briesmas no komančiem šajā rajonā vairs nedraudēja.