No šiem deviņiem vai desmit daži bija palikuši aiz ziņkārības, daži aiz biedriskuma. Galvenokārt tie bija jauni vīrieši — plan- tatoru dēli. Viņu vidū bija arī Kolhauns, atzīts grupas vadītājs, kaut gan par vīru, kura pavēlēm visiem būs jāklausa bez ierunām, tika atzīts Spenglers.
Vakarā grupas dalībnieki nevis gāja gulēt, bet salasījās ap ugunskuru, kas jau sprakstēja izcirtumā.
Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Daudzi no tiem, kas bija aizjājuši, zinādami, ka viņi nav nepieciešami, bija atstājuši savas mugursomas un blašķes palicējiem. Viskija pietiktu visai naktij — pat tad, ja dzertu vienā dzeršanā.
Par spīti bagātīgajiem dzeramā krājumiem un bezbēdīgajiem pagaļu sprakstiem, vakariņotāji jutās nomākti. Dienā gūtie iespaidi neļāva atraisīties priekam.
Jūs varat jūsmot par mērenām izpriecām pie ģimenes pavarda. Reizēm, atrazdamies prērijā, pats esmu ilgojies pēc tā, bet tagad, pamezdams skatienu atpakaļ un salīdzinādams prēriju un mājas pavardu, es nevaru neizsaukties:
«Dodiet man ugunskuru un piecus sešus manus medību biedrus ap to, dodiet man vēlreiz, un es atdošu jums visu savu uzkrāto bagātību un visu savu nevajadzīgo slavu. Es ar prieku atdošu jums visu to līdz ar rūpēm un darbu, kas nepieciešams, lai noturētu bagātību un slavu.»
Ap ugunskuru sēdošo cilvēku noskaņojums bija vienkārši izskaidrojams. Visiem joprojām rēgojās spokainais tēls. Visi vēl joprojām bija baiļu varā. Viņi neparko nespēja izskaidrot, kas ir šis lietuvēns. To nezināja ne Spenglers, ne Kolhauns.
Kolhauns likās satriekts visvairāk. Savilcis uzacis, viņš sēdēja tālāk no ugunskura, koku paēnā, un kopš dragūnu aizjāšanas nebija pavēris muti. Šķita, ka viņš neilgojas pievienoties tiem, kas sildās pie sārta, un nolēmis turēties tālāk, lai nenokļūtu skatienu krustugunīs. Acis viņam joprojām nedabiski spīdēja, sejā bija izbaiļu atspulgs.
— Paklau, Kaš Kolhaun! — uzsauca viens no jaunekļiem, kas jau bija krietni iesilis. — Nāc šurp, veco zēn, iedzersim! Mēs visi jūtam tev līdzi un darīsim visu, lai atriebtos par tevi un taviem tuviniekiem. Bet nevajag taču visu laiku staigāt ar nokārtu degunu, kā tu patlaban. Nāc šurp un ļauj, lai tevi ielīksmo mo- nongahelietis! Tev uzreiz kļūs labāk, tici man.
Vai nu Kolhaunu iepriecināja tas, kā iztulkota vdņa klusēšana, kas visiem bija dūrusies acīs, vai viņš izjuta iekšēju aicinājumu pievienoties draugu pulkam, bet viņš pienāca pie uguns un apsēdās starp iereibušajiem jaunekļiem. Pirms apsēšanās viņš iedzēra pamatīgu malku no pasniegtās pudeles.
No šā brīža Kolhauns pārvērtās kā uz burvja mājienu. Drūmums izgaisa bez miņas, un Kolhauns kļuva tik jautrs, ka dažs labs no klātesošajiem nobrīnījās. Nebija saprotams, kā var tā uzvesties cilvēks, kuram, kā domāja, vēl no rīta nogalināts brālēns.
Kaut gan Kolhauns bija atnācis kā viesis, drīz viņš sāka justies kā saimnieks. Kad katrs bija iztukšojis savu pudeli, izrādījās, ka viņam to ir neizsmeļami krājumi. No viņa ietilpīgajām seglu somām iznira pudele pēc pudeles, kuras bija atstājuši kopā ar majoru aizjājušie dragūni.
Kolhauna skubinātajiem un viņa piemēra iedvesmotajiem jaunajiem plantatoriem asinis sāka ritēt straujāk; viņi lēkāja ap ugunskuru, pļāpāja, dziedāja, dejoja, auroja un pat vārtījās pa zemi, līdz beidzot alkohols tos pievārēja. Daba prasīja savu, un jaunekli lāvās miegam, dažs varbūt pirmo reizi tik stipri iereibis.
Kapteinis atlaidās zālē pēdējais.
Viņš apgūlās pēdējais, bet piecēlās pirmais. Līdzko dzīres bija beigušās un gulētāji cieši iemiguši, Kolhauns uzrausās kājās un, laipodams starp tiem, manījās pazust. Viņš atsēja zirgu, ielēca seglos un bez trokšņa jāja prom.
Kolhauna rīcība neliecināja, ka viņš būtu iereibis. Gluži otrādi — šķita, ka viņš ir skaidrāks par skaidru un ir apņēmies piepildīt kādu iepriekšēju nodomu.
Kas viņam nedeva miera? Varbūt, brāļa mīlestības dzīts, viņš gribēja uzmeklēt noslepkavoto un atklāt noslēpumu? Varbūt, aizjājot viens, gribēja parādīt savu centību?
Pēc vairākām frāzēm, kas Kolhaunam neviļus paspruka, jājot cauri mežam, bija noprotams, ka viņam tiešām ir tāds nodoms.
— Paldies dievam, pašreiz spīd mēness, un tie puiši ātrāk par sešām stundām nepamodrsies. Man pietiks laika pārmeklēt katru krūmu nostūri pāris jūdžu apkaimē. Ja vien līķis ir tur, es to atradīšu. Bet ko tas varētu nozīmēt? Ja es vienīgais to būtu redzējis, es domātu, ka sāku jukt. Bet to redzēja visi, līdz pēdējam cilvēkam. Visvarenais dievs, kas tas varētu būt?
Viņš nepaguva izteikt šos vārdus, kad viņam pār lūpām izlauzās baiļu kliedziens. Viņš apturēja zirgu, it kā draudētu briesmas.
Jādams pa sānceliņu, Kolhauns tuvojās iepriekš minētajai stigai. Jau grasīdamies uzjāt uz tās, viņš redzēja, ka nav vienīgais, kas izvēlējies ceļošanai šo vēlo nakts stundu.
Svešinieks jāja Kolhaunam pretī pa stigu — ne lēni kā viņš, bet ātros rikšos.
Jau ilgi pirms tam, kad mēness apspīdētais svešinieks bija paguvis piejāt tuvāk, Kolhauns redzēja, ka tam nav galvas.
Acis nevīla Kolhaunu. Spožo gaismu, kas apsudraboja nepazīstamā plecus, neatstaroja seja ne uz tiem, ne starp tiem. Tā nevarēja būt mēness radīta ilūzija. Šo pašu tēlu Kolhauns bija redzējis arī saules gaismā.
Tagad viņš redzēja vēl vairāk: nāves bālo un asinīm aptašķīto galvu jātnieks turēja klēpī. Kolhauns pazina zirgu, jātniekam plecos uzmesto svītraino serapē, jaguārādas zābakus, zirga segu — tas viss piederēja mustangu medniekam Morisam.
Kapteinim laika bija gana apbrīnot «visu sīki. Šausmu sava- žots, viņš stāvēja uz sānceliņa kā sasalis. Šķita, ka viņa zirgs pārdzīvo to pašu. Dzīvnieks drebēja pie visām miesām un nemēģi