nāja kustēties pat tad, kad jātnieks bez galvas atradās jau pavisam tuvu un viņa zirgs sprauslādams uz mirkli apstājās pret! pārbiedētajam Kolhauna zirgam.
Tikai tad, kad bērais mežonīgi iezviedzās un pavisam tuvu tam iekaukdamies atsaucās suns, tikai tad, kad bērais bija pagriezies atpakaļ uz stigas un jau rikšoja tālāk, Kolhauns juta atvieglojumu, juta, ka atgūst runas spēju.
— Debesu tēvs! — viņš iesaucās drebošā balsī. — Ko gan tas nozīmē? Vai tas ir cilvēks? Varbūt nešķīstais gars mozē mani? Vai visa diena būtu bijis murgs? Bet varbūt es esmu sajucis prātā … sajucis . .. sajucis? …
Ne visai sakarīgajai runai sekoja acumirklīga rīcība. Lai kāds būtu bijis meklēšanas iemesls, tagad Kolhauns acīmredzot atteicās no sava mērķa, jo, pagriezis zirgu, viņš pa to pašu ceļu jāja atpakaļ, tikai daudz ātrāk, neapstādamies, kamēr nebija sasniegta nometne.
Tad, piezadzies pie ugunskura, Kolhauns nogūlās starp jaunekļiem — nevis lai iemigtu, bet gan lai drebinādamies sagaidītu, kad rīts apspīdēs viņa seju un izdzēsīs drausmo spulgoņu iedubu- šajās acīs.
XLVI NODAĻA
SLEPENA ATZĪŠANĀS
Jau mazā gaismiņā ap Kasadelkorvo hasiendu bija manāma rosība.
Pagalmā drūzmējās apbruņoti ļaudis, kaut gan pēc kareivjiem .tie neizskatījās. Vieni cilāja smagas mednieku šautenes vai div- stobrenes, citi — pistoles, revolverus un lielus nažus, daži pat tomahaukus.
Sarkanos flaneļa kreklos, no krāsainām segām un Kentuki parķa šūtās jakās, brūnās pašaustās vadmalas un zilās kokvilnas biksēs ģērbušies brašie vīri ar filca un ādas cepurēm galvā un garos mītas ādas zābakos un briežādas stulpiņos veidoja Teksasas pierobežas kolonijās bieži vērojamu ainu.
Kaut gan viņu izturēšanās bija neparasta un viņi visi cilāja ieročus, nevarēja pateikt, kāpēc šie ļaudis te salasījušies. Pat tad, ja viņiem būtu vismiermīlīgākie nolūki, viņi būtu bruņojušies un ģērbušies gluži tāpat.
Taču viņu mērķis jau ir zināms.
Daudzi bija ieradušies jau iepriekšējā dienā kopā ar dragūniem. Citi, tālāk dzīvojošie un daži mednieki, bija pienākuši klāt nupat. Šajā rītā Kasadelkorvo pagalmā ļaužu bija vairāk nekā iepriekšējā dienā, kaut gan pirmajos meklējumos bija piedalījušies arī kareivji.
Visi bija civiliedzīvotāji, un tomēr daļa no viņiem izcēlās ar zināmu organizētību. Tos varēja noturēt par brīvprātīgajiem, kaut gan viņus sauca par regulatoriem[37].
Nekā īpaša nedz viņos, nedz viņu apģērbā, ieročos vai ceļa piederumos nebija. Nezinātājs nepateiktu, ka tie ir regulatori. Viņi cits citu pazina. Viņi sprieda par Henrija Poindekstera noslepkavošanu un atzina mustangu mednieku Morisu par vainīgo..
Otrs sarunu temats bija radniecīgs. Aculiecinieki stāstīja pārējiem, ko viņi redzējuši iepriekšējās dienas vakarā prērijā.
Daži sākumā neticēja un uzņēma to kā joku. Taču tas tika stāstīts ar tādu nopietnību, ka pat skeptiķi vairs nešaubījās, ka ir tāds jātnieks bez galvas.
Protams, daži mēģināja atrast dīvainajai parādībai izskaidrojumu. Vienīgais, kas apmierināja visus, bija robežsarga izvirzītais izskaidrojums, — ka zirgs bijis īsts, bet jātnieks gan ne.
Kādā nolūkā šāds triks izstrādāts un kas to izgudrojis, to neviens neņēmās izskaidrot.
Pasākumam, kas bija viņus sapulcinājis, vajadzēja sagatavoties ātri. Visi jau zināja, kas būs darāms, un gaidīja Vudliju Poindeksteru, kuram vajadzēja vadīt šīsdienas ekspedīciju, gaidīja viņa rīkojumus.
Plantators savukārt kavējās, cerēdams sameklēt pavadoni — cilvēku, kas varētu aizvest viņus uz Alamo, uz mustangu mednieka Morisa būdu. Tāda cilvēka nebija. Plantatori, tirgoņi, veikalnieki, juristi, mednieki, zirgu un vergu tirgotāji — visi vienlīdz maz zināja par Alamo.
Izrādījās, ka kolonijā ir tikai viens cilvēks, kas varētu uzņemties šo pienākumu — vecais Zebs Stamps. Taču Zebs nebija atrodams. Viņš bija devies kaut kur tālu uz medībām, un vairāki ziņneši cits pēc cita atgriezās tukšā.
Pašā hasiendā bija sieviete, kas varētu parādīt meklētājiem ceļu līdz iedomātā slepkavas pavardam.
Vudlijs Poindeksters to nezināja, un labi vien bija. Ja lepnais plantators zinātu, ka miesīgā meita var aizvest viņu uz vien
tuļo būdu pie Alamo, viņa bēdas par pazaudēto dēlu padziļinātu apziņa, ka meita nomaldījusies neceļos.
Arī pēdējais cilvēks, kas bija aizsūtīts sameklēt Zebu Stampu, atgriezās hasiendā viens. Atriebības alkas vairs nebija valdāmas, un regulatori devās ceļā.
* *
Līdzko nodaļa vairs nebija saredzama, pašā hasiendā satikās divi cilvēki, kas būtu varējuši izpalīdzēt meklētājiem.
Viņu sarunā nebija nekā nosodāma, nekā iepriekš paredzēta. Tā bija vienkārša sagadīšanās. Zebs Stamps tikko bija atgriezies no medībām un atvedis uz hasiendu «laupījumu», kā viņš to dēvēja, kuru bija sagādājusi uzticamā šautene.
Zebam Stampam Luīza, protams, bija mājā. Vēl vairāk — viņa gaidīja tikšanos ar nepacietību, ar tik svelošu nepacietību, ka viņa visu iepriekšējo dienu no rīta līdz vakaram nenolaida acu no ceļa.
Drīz pēc tam, kad trokšņainais pūlis bija nozudis, parādījās Zebs uz savas vecās ķēves. Tā bija apkrauta ar medījumu un lēni kulcināja pa ceļu otrpus upes, jau griezdamās uz hasiendas pusi.
Luīza nopriecājās, ieraugot sirmgalvja milzīgo augumu. Šajā cilvēkā viņa saskatīja īstu draugu, kuram varēja droši uzticēt visapslēptākās domas. Un tagad viņa gribēja atdot tam noslēpumu, kas bija gruzdējis sirdī nakti un dienu.
Zebs vēl nebija spēris kāju ar akmens plāksnēm izliktajā pagalmā, kad Luīza jau gaidīja viņu azote jā. Bezbēdīgais smaids, ar kādu viņš nāca, liecināja, ka cilvēks vēl nekā nezina par notikušo nelaimi. Bija manāma vienīgi neizpratne, kad viņš ievēroja, ka lielie vārti ir aizvērti un aizbultēti. Hasiendā to nemēdza darīt, vismaz pašreizējā īpašnieka laikā ne. Vēl vairāk Zebu izbrīnīja nēģera drūmā sejas izteiksme, un viņš jautāja: