— Kas tev noticis, Pluto, veco zēn? Tu izskaties pēc suņa, kuram līdz saknei nocirsta aste. Un kāpēc gaišā, dienas laikā vārti ir ciet un nobultēti? Vai tad kaut kas ir noticis?
— Kā tad, mister Tamp, ka noticis. Ir notikusi nelaime. Vai, liela, liela nelaime!
— Ej nu! — mednieks iesaucās, drūmā toņa satraukts. — Vai tiešām kas ļauns? Saki jel ātrāk, Pluto. Nevar būt nekā ļaunāka par to, kas rakstīts tev uz sejas. Vai kaut kas atgadījies tavai jaunajai saimniecei? Mis Luīza . ..
— Nē, nē, mis Luīzai nekas nav noticis. Bet kaut kas līdzīgs.
Jaunā mis ir iekšā. Nāciet, mister Tamp. Viņa pati pastāstīs jums briesmīgo jaunumu.
— Vai saimnieks arī ir iekšā? Viņš taču ir mājā, vai ne?
— Nav gan. Pašreiz nav. Saimnieks ir tālu piom no mājām. Viņš aizjāja pirms ceturtdaļstundas. Pašreiz viņa tur nav. Viņš aizjaja-prērijā, kur savvaļas zirgi, tur, kur pirms mēneša notika lielas medības. Jūs tak zināt, mister Zeb?
— Prērijā, kur savvaļas zirgi? Kas viņam tur meklējams? Kas aizjāja viņam līdzi?
— Tur ir misters Kolhūns un citi. Bija vesels bars. Pluto saka taisnību.
— Un jaunais misters Henrijs — vai viņš arī aizjāja?
— Ak, mister Tamp! Tā jau ir tā mūsu nebaltā diena. Misters Henrijs arī ir aizjājis. Viņš nekad vairs neatgriezīsies. Viņa zirgs pārskrēja mājā viss vienās asinīs. Oi, oi, ļaudis runā, ka misters Henrijs esot jau beigts.
— Beigts? Vai tu dzen jokus vai runā nopietni, nēģeri?
— Pavisam nopietni, mister Tamp. Man grūti to pateikt. Viņi visi aizjāja meklēt līķi.
— Še, aizstiep to visu uz virtuvi. Tur ir tītars un pāris meža vistu. Kur atrodama mis Luīza?
— Esmu te, mister Stamp. Nāciet iekšā, — mednieku uzrunāja labi pazīstamā balss, kas šoreiz skanēja tik bēdīgi, ka viņš to gandrīz vai nepazina. — Ak, vai, viss, ko Pluto jums stāstīja, ir tīrā patiesība. Mans brālis nav redzēts kopš aizvakarvakara. Viņa zirgs atgriezās ar asiņainiem segliem. Ak, Zeb, par to pat briesmīgi domāt!
— Jā, tie patiesi ir bēdīgi jaunumi. Viņš kaut kur aizjāja, un zirgs atgriezās bez viņa? Es negribu jūs lieki sāp nāt, mis Luīza, bet, tā kā viņš tiek meklēts, tad es varu palīdzēt, tāpēc es gribētu zināt kaut ko vairāk.
Luīza pastāstīja visu, ko zināja. Viņa noklusēja vienīgi to, kas bija noticis dārzā un pirms tam. Viņa atsaucās uz Oberdoferu, apgalvojot, ka Henrijs sekojis mustangu medniekam.
Zebs bija sašutis, padzirdot, ka ļaudis tur Morisu aizdomās par slepkavību.
— Tie ir meli! — mednieks kliedza. — Neķītri meli! Tas ir netīrs lops, kas to izdomājis. Tas nav iespējams. Mustangu mednieks nav no tiem, kas darītu tādas lietas. Un kāpēc lai viņš būtu to darījis? Ja nu vēl viņiem būtu bijušas sliktas attiecības .. . Bet tā taču nebija. Es pats esmu dzirdējis, ka mustangu mednieks saka par jūsu brāli visu to labāko. Jūsu brālēnu Kašu gan viņš necieta ne acu galā, bet tad man jājautā, kurš gan viņu ieredz?
Atvainojiet, ka es tā runāju. Ja nu jūsu brālis sastrīdējies ar mustangu mednieku un viņi saplēsušies, tad …
— Nē, nē! — iesaucās jaunā kreoliete, savās bēdās aizmirsusi visu. — Starp viņiem viss bija nokārtots. Henrijs neko neiebilda. Viņš tā teica, un Moriss . . .
Sarunas biedra skatiens lika meitenei apklust. Aizklājusi seju ar rokām, viņa lāva vaļu asarām.
— Ak tā . .. — nomurmināja Zebs. — Tātad starp viņiem kaut kas bija? Jūs sakāt, mis Luīza, ka izcēlās ķilda starp jūsu brāli…
— Manu dārgo, dārgo Zeb! — viņa iesaucās, atņemdama rokas no sejas un skatīdamās apjukušajam medniekam tieši acīs. — Apsoliet, ka neizpaudīsiet nevienam manu noslēpumu! Apsoliet to kā draugs, kā godīgs un kārtīgs cilvēks! Vai apsolāt?
Mednieks kā zvērot pacēla savu plato roku un iezvēla sev pa krūtīm.
Pēc piecām minūtēm viņš jau zināja noslēpumu, ko sieviete reti kad izpauž un, ja izpauž, tad tikai tādam, kuram var pilnīgi uzticēties.
Mednieks brīnījās mazāk, nekā varēja gaidīt.
— Nekas, mis Luīza, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Zebs Stamps tur neredz nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Sievietes vienmēr ir un paliek sievietes — prērijā tāpat kā visā pasaulē. Un, ja kāds apgalvos, ka, iemīlot mustangu mednieku, jūs neesat izvēlējusies īsto, tā būs rupja kļūda. Viss pārējais, ko jūs man stāstījāt, apstiprina to, ko es teicu, — ka mustangu mednieks nav iejaukts tc dā netīrā lietā, ja kaut kas tamlīdzigs vispār ir noticis. Cerēsim, ka viss būs labi. Kādi ir pierādījumi? Tikai tas, ka zirgs atgriezies ar asins traipiem uz segliem?
— Ir vēl cits. Ļaudis vakar bija izjājuši meklēt, sekojuši pēdām un atraduši kaut ko tadu, par ko negribēja man teikt. Es nojautu, ka tēvs negrib man stāstīt, ko viņi redzējuši. Citiem es baidījos jautāt. Viņi atkal ir prom, aizjāja īsi pirms jūsu ierašanās.
— Bet mustangu mednieks? Ko saka viņš pats?
— Ak, es domāju, ka jūs zināt. Viņš vēl nav atrasts. Mori Dieu, mori Dieu! Viņš varbūt kritis no tās pašas rokas, kas nogalinājusi manu brāli.
— Jūs sakāt, ka viņi jājuši pa pēdām? Un vai viņi atrada pēdas? Ja vien viņš ir dzīvs, viņam jābūt Alamo. Kāpēc viņi nejāja uz turieni? A, saprotu. Neviens cits lāgā nezina, kur tas ir. Un, ja viņus veda tas pienapuika Spengleis, viņš krīta prērijā neieraudzīja nevienu pēdu. Vai viņi atkal aizjāja pa to pašu ceļu?
— Jā. Kāds teica, ka jāšot.
— Nu, ja jau viņi devušies meklēt mustangu mednieku, es arī varu jāt. Es noteikti atradīšu viņu ātrāk.