Šī seja liek noprast, ka Isidorai piemīt sieviešu dzimumam neparastas īpašības. Patstāvība, noteiktība, drosme, kas robežojas ar pārgalvību, — lūk, kas lasāms meitenes vaibstos. Tajos nav ne miņas no bailēm vai noguruma. Cauri ādas brūnumam izlauzies sārtums ir tik spilgts, ka šķiet — tas nenozudīs pat nāves briesmu priekšā.
Meitene jāj viena pa Leonas mežaino krastu. Netālu stāv māja, bet tai viņa pajāj garām. Tā ir viņas tēvoča dona Silvio Martinesa hasienda.
Viņa turas seglos stingri kā āda, ar ko tie pārvilkti. Zirgs ir ugunīgs un neprot lēni iet. Bet par jātnieci nav ko raizēties — viņa prot to valdīt.
Pie seglu loka piesiets viegls, sievietei piemērots laso. Var redzēt, ka tas vienmēr tiek rūpīgi satīts. No tā jūs secināt, ka sieviete prot rīkoties ar laso. Tā tiešām ir — Isidora met to ne sliktāk par mustangu mednieku.
Viņa jāj nevis pa lielo ceļu gar upmalu, bet pa taciņu, kas ved no tēvoča hasiendas uz tuvējo pakalnu, vienīgo paaugstinājumu Leonas ielejā. Viņa jāj augšup pa taciņu, kas ir pietiekami stāva, lai pārbaudītu zirga izturību. Tikusi augšā, Isidora pievelk pavadu, bet ne jau, lai ļautu zirgam atpūsties. Viņa ir sasniegusi mērķi.
Šajā vietā taciņa savienojas ar braucamo ceļu. Netālu no tā — divus trīs akrus liels laukumiņš. Šajā miniatūrajā prērijā koku nav, ir tikai zāle. Laukumiņu ieskauj koki, bet ne tādi, kādi aug pašā ielejā. Šajā biezokni ielaužas trīs teju teju nesaskatāmas taciņas.
Isidora izjāj laukumiņa vidū un apstājusies pliķē zirgam pa kaklu, lai tas nomierinās. Kāpiens izrādījies diezgan grūts. Zirgs vairs neraujas uz priekšu un arī nedīžājas.
— Esmu ieradusies pirms norunātā laika, — Isidora nomurmina, izvilkusi no serapē apakšas zelta pulksteni. — Ja vien viņš vispār atnāks. . . Bet ja nu neatnāk? Ak, kaut viņš varētu! Es drebu? Bet varbūt zirgs dreb? Nē, tie ir mani nervi. Es nekad neesmu tā jutusies. Vai tās būtu bailes? Laikam gan. Savādi, ka es baidos no mījotā cilvēka, no vienigā, kuru esmu mīlējusi. Manas attiecības ar donu Migelu diez vai var saukt par mīlestību. Meitenes iedoma, nekas vairāk. Par laimi, es ātri izārstējos no tās. Par laimi, es atklāju, ka viņš ir mīkstčaulis. Tas mani atskur- bināja, izkliedēja manu romantisko sapni par viņu. Cik labi, ka esmu maldījusies! Tagad es viņu nicinu, jo esmu dzirdējusi, ka viņš kļuvis . . . Santissima! Vai tas var būt taisnība, ka viņš kļuvis par laupītāju?
ūn tomēr es nebaidītos satikt viņu pat šajā malienā.
Cik savādi! Baidīties no cilvēka, kuru tu mīli, kuru tu uzskati par viscēlāko, un tajā pašā laikā nejust bailes no tā, kuru tu nicini, zinot, ka viņš ir ļauns un cietsirdīgs! Tas ir savādi… neizprotami …
Nē, nekā savāda tomēr nav. Es drebu nevis bailēs no briesmām, bet bailēs, ka mani var nemīlēt. Tādēļ es arī drebu pie visām miesām. Tādēļ neesmu aizdarījusi acis nevienu nakti pēc tam, kad tiku atbrīvota no indiāņu gūsta.
Es nekad viņam neesmu to teikusi un nezinu, kā viņš izturēsies pret manu atzīšanos. Bet viņam tas jāzina. Šī neziņa ilgāk nav paciešama. Labāk izmisums, pat nāve, ja es viļos savās cerībās^
A, es dzirdu pakavu klaboņu. Kāds jāj pa ceļu. Vai tas būtu viņš? Jā, caur kokiem pavīd viņa apģērba spilgtās krāsas. Viņam patīk to valkāt. Nav arī nekāds brīnums — tas viņam piestāv.
Svētā jaunava! Esmu ietinusies serapē, un man galvā som- brero . . . Viņš noturēs mani par vīrieti! Nost muļķīgo masku, lai viņš redz, ka esmu sieviete!
Viss notiek ātrāk nekā pantomīmā. Tiek norauts serapē, un atklājas augums, kuru varētu apskaust pati Afrodīte; tiek noņemta cepure, un parādās Kanovas[38] kalta cienīga galva. Klusajā vietā uz dzeloņaino krūmu fona parādās glezna, kas ir pelnījusi, ka to ierāmē, un koki it kā sargajot izstiepj uz priekšu matainās zaru rokas.
Jātnieces poza ir nepārspējama. Viņa puslīdz sēž seglos, puslīdz stāv kapsļos, ir saredzama katra viņas sievišķīga auguma kustība.
Lai ko Isidora būtu teikusi, viņas sejā nav baiļu — vismaz neviena pazīme tās nenodod. Lūpas nedreb, vaigus neklāj bālums. Acis pauž gluži ko citu. Tas ir zem lepnas paļāvības maskas noslēpts mīlošas sievietes skatiens, ar kādu ērglene gaida atlidojam ērgli.
Jūs varat nodomāt, ka tā ir pārspīlēta glezna, varat nosaukt to par nesievišķīgu. Un tomēr tā ir īstenības kopija, un es pats to esmu redzējis ne vienu reizi vien.
Piepeši Isidora pārvēršas. Iemesls ir jātnieks, kas auļo pa līdzenumu. Zelta izšuvumi ir sievieti mald nājusi. Jātnieks meksikāņu tērpā ir nevis Moriss Džeralds, bet M gels D ass!
Isidoras pacilātais noskaņojums saplok. Viņa gurdi atslīgst seglos, un skaņas, kas izlaužas pār viņas lūpām, ir drīzāk izmisīgi saucieni nekā nopūtas. Taču viņas sejā nav baiļu, ir tikai ar izaicinājumu sajaukta vilšanās.
Koijots ierunājās pirmais.
— 'bdien, senjorita. Kas to būtu domājis, ka ieraudzīšu jūs šajos dzeloņainajos brikšņos!
— Kāda jums par to dala, don Migel Dias?
— Aplams jautājums, senjorita. Jūs zināt, ka ir un jābūt, un zināt arī, kādēļ. Jūs labi zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu. Es biju muļķis, atzīdamies toreiz, ka esmu jūsu vergs. Tas bija tas, kas jūs viens divi atvēsināja.
— Jūs maldāties, senjor. Es nekad neesmu teikusi, ka mīlu jūs. Ja es apbrīnoju jūsu jāšanas prasmi un atklāti to pateicu, jums nebija tiesību izdarīt no tā secinājumus. Es apbrīnoju to un nevis jūs. Tas bija pirms trim gadiem. Toreiz es biju meitene, un tajā vecumā tādas lietas atstāj spēcīgu iespaidu. Mēs esam tik dumias, ka ārējais spožums mūs pievelk vairāk nekā morālās īpašības. Tas viss pieder pagātnei, un . . . tā tam ari iāhūt.