— Nē, tā nav, don Migel Dias. Ne ar vienu vārdu, ne ar Vienu skatienu neesmu likusi jums manīt, ka mīlu jūs. Izveicīgs jātnieks — lūk, kas jūs man bijāt, vairāk nekas. Toreiz jūs tāds bijāt, bet varbūt arī šķitāt. Bet kas jūs esat tagad? Jūs labi zināt, ko par jums runā šeit un ne tikai šeit, bet arī pie Riograndes.
— Es neuzskatu par vajadzīgu atbildēt uz tenkām, vienalga, vai tās palaiduši nodevīgi draugi vai melīgi ienaidnieki. Esmu ieradies nevis lai dotu, bet gan lai uzklausītu paskaidrojumus.
— No kā?
— No jums, daiļā donja Isidora.
— Jūs esat pašpārliecināts, don Migel Dias. Neaizmirstiet, senjor, ar ko jūs runājat! Ņemiet vērā, ka mans tēvs ir …
— … viens no lepnākajiem plantatoriem pie Riograndes un jūs — brāļameita vienam no lepnākajiem hasiendas īpašniekiem Teksasā. Es par to visu esmu domājis. Esmu domājis arī par to, ka man pašam kādreiz piederēja hasienda, bet tagad es esmu tikai zirgu mednieks. Caramba! Un kas par to? Jūs neesat no tām sievietēm, kas nicina cilvēku tādēļ, ka viņš nav bagāts. Jūsu acīs nabadzīgs mustangu mednieks ir līdzvērtīgs simts zirgu ganāmpulku saimniekam. Man ir pierādījums, cik jums cēla dvēsele,
— Kāds pierādījums? — Isidora jautāja, pirmo reizi juzdamās neērti. — Kur ir šis pierādījums?
— Šajā skaistajā vēstulītē, kas man rokā un kuru parakstījusi donja Isidora Kovarubio Deloslanosa. Tā adresēta tādam pašam zirgu tirgotājam kā es. Nav nepieciešamības dot to jums rokā. Jūs taču pazīsiet vēstuli arī no tālienes?
Viņa pazina vēstuli. To pierādīja viņas spējā sakustēšanās un Diasam veltītais zvērojošais skatiens.
— Kā tā nonākusi jūsu rokās, senjor? — viņa jautāja, pat nemēģinādama slēpt sašutumu.
— Nav svarīgi. Tā pieder man, un sen jau esmu centies to dabūt. Ne tādēļ, lai uzzinātu, ka vairs neinteresējaties par mani — tas man tāpat ir skaidrs —, bet ka esat aizrāvusies ar viņu. Šajā vēstulē teikts, ka jūs mīlat mustangu mednieku Morisu. Skaidrāk vairs nevar pateikt. Jūs ilgojaties ielūkoties viņa skaistajās acīs, Mii demonios! Jūs viņu savu mūžu vairs neredzēsiet!
— Ko tas nozīmē, don Migel Dias?
Jautāts tika drebošā balsī. Un nebija arī nekāds brīnums: Koijotam bija tāda seja, kurai vajadzēja iedvest bailes.
To pamanījis, viņš atbildēja:
— Jūsu bailes ir pamatotas. Es jūs esmu pazaudējis, cienītā, bet nevienam citam arī jūs nepiederēsiet. To es esmu izlēmis.
— Ko tieši?
— To, ko es teicu, — ka neviens cits nesauks jūs par savu un mustangu mednieks Moriss vismazāk.
— Ak tā?
— Jā, tā gan. Apsoliet man, ka vairs nesatiksieties ar viņu, vai arī jūs neaiziesiet no šīs vietas!
— Jūs jokojat, don Migel?
— Es runāju pilnīgi nopietni, donja Isidora.
Ka tie nav tukši draudi, tas bija acīm redzams. Koijots gan bija gļēvulis, tomēr viņa skatienā varēja lasīt saltu apņēmību, bet roka jau sniedzās pēc mačetes spala.
Pat drosmīgajai Isidorai sametās neomulīgi. Draudēja briesmas, bet izvairīties no tām nebija iespējams. Kaut ko viņa bija nomanījusi jau satikšanās sākumā, bet viņa bija cerējusi, ka nepatīkamo sarunu pārtrauks viņas draugs. Tāpēc viņa bija ausī- jusies, vai neatskanēs pakavu dipoņa, un laiku pa laikam zagšus palūkojusies uz krūmu pusi, no kurienes viņa gaidīja šo skaņu.
Šī cerība tagad bija vējā. Vēstule nebija sasniegusi adresātu Zaudējusi pēdējo cerību, Isidora iedomājās, ka vajadzētu bēgt. Taču tas bija saistīts ar grūtībām un briesmām. Viņa varētu ap- cirsties un auļot prom, bet tad viņu panāktu lode. Koijota roka bija tikpat tuvu revolverim kā mačetes spalam.
Isidora pilnīgi saprata, cik lielas ir briesmas. Kura katra cita sieviete viņas vietā būtu apjukusi. Bet Isidora Kovarubio DpIos- lanosa nebija no bailīgajām. Viņa pat nelika manīt, ka draudi būtu viņu iespaidojuši.
— Muļķības! — viņa izsaucās liekuļotā neticībā. — Jūs rotaļājaties ar mani, senjor. Jūs gribat mani iebiedēt. Ha-ha-ha! Kādēļ lai es baidītos no jums? Es jāju ne sliktāk par jums, laso arī metu tikpat viegli un tikpat tālu kā jūs. Paskatieties, cik veikli es ar to rīkojos.
Ar smaidu teikdama šos vārdus, viņa bija noņēmusi laso no seglu loka un tina ap roku, it kā vēlētos parādīt savu māku.
Taču meitenei bija cits nodoms. Viņas izturēšanās pārsteigtais Diass to nesaprata un klusēdams sēdēja zirgā.
Tikai tad, kad ap viņa elkoņiem savilkās cilpa, meksikānis saprata, bet bija jau par vēlu. Nākamajā mirklī rokas jau bija mostieptas gar sāniem un sasietas, tā ka viņš vairs nevarēja
aizsniegt ne revolveri, ne mačeti. Viņš nepaguva pat pieskarties laso, kad tas sažņaudzās vēl ciešāk un ar spēcīgu rāvienu izli- dināja viņu no segliem.
— Tā, don Migel Dias! — iekliedzās Isidora, stingri piesējusi laso pie segliem un pagriezusi zirgu uz māju pusi. — Draudus pie malas! Nemēģiniet atbrīvoties. Ja pakustināsiet kaut pirkstu, es laidīšu auļos. Ļaunais nelietis! Kaut gan jūs esat zaķapastala, jūs būtu mani nogalinājis, to es redzēju pēc jūsu acīm. Bet lomas ir mainījušās un tagad …
Nesaņēmusi atbildi, Isidora apklusa. Laso vēl bija nostiepts, un viņa nenovērsa acu no nokritušā cilvēka.
Koijots gulēja zemē nekustīgs un mēms kā klucis. Krītot no zirga, viņš bija zaudējis samaņu. Šķita, ka viņš ir miris. Krūmos zviedza meksikāņa zirgs.
— Svētā jaunava! Vai tiešām es būtu viņu nogalinājusi? — Isidora iesaucās, mazliet apvaldīdama zirgu un tomēr būdama gatava kuru katru mirkli iecirst tam sānos piešus. — Dievmāte, to es negribēju! Un, ja es tā arī būtu izdarījusi, man nevar pārmest: viņš taču bija cieši apņēmies nonāvēt mani! Vai viņš ir miris vai vienkārši izliekas, lai es pieietu tuvāk? To lai izlemj citi. Tagad es varu droši jāt mājup, viņš mani nepanāks. Bet, ja viņa dzīvība ir briesmās, es pagūšu atsūtīt no hasiendas palīgā ļaudis. Ardievu, don Migel Dias! Hasta luego!