Ar šiem vārdiem, kuru vieglums liecināja, ka viņas sirdsapziņa ir tīra, Isidora izvilka no ņiebura apakšas mazu asu nazīti, pārgrieza virvi netālu no seglu loka un, sparīgi piecirtusi piešus, auļoja mājup, atstādama Diasu guļot zemē.
XLIX NODAĻA
LASO IR ATRAISĪTS
No nolauzta koka galotnes iekliegdamies gaisā paceļas ērglis. Dusmīgu balsu satraukts, tas dodas izlūkos.
Pāris reižu pavēzējis platos spārnus, ērglis ir virs līdzenuma. Tur, grozīdamies vienā vietā, taš pārskata klajumu un tuvējos krūmus. Klajumā guļ kaut kas tāds, kas putnu pievelk visvairāk — no zirga nokritis cilvēks. Zirgs zviegdams skrien tam apkārt. Acīmredzot cilvēks vairs nav pie. dzīvības. Krūmos redzami divi jātnieki: viena sieviete ar kailu galvu un vējā plīvojošiem matiem auļo prom, otra sieviete lāsuimaiiiā zirgā jāj tai pretī. Mugurā viņai jājamtērps, galvā cepure; viņa jāj lēnāk, taču izskatās ne mazāk nopietna.
Abas skaistās jātnieces ir mums jau pazīstamas. Tā, kas jāj prom, ir Isidora Kovarubio Deloslanosa, tā, kas tuvojas, Luīza Poindekstere.
Ir jau zināms, kādēļ pirmā steidz atstāt šo vietu. Atliek noskaidrot, kāda iemesla dēļ otra steidzas šurp.
* * *
Pēc sarunas ar Zebu Stampu jaunā kreoliete atgriezās savā istabā, nokrita ceļos svētbildes priekšā un veldzēja garu lūgšanās.
Nav sevišķas vajadzības teikt, ka Luīza, būdama kreoliete, piederēja pie katoļticības un tāpēc stipri ticēja lūgšanas spēkam. Tā bija dīvaina un skumja: viņa lūdza par cilvēku, kas tika uzskatīts par viņas brāļa slepkavu.
Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka Moriss Džeralds nav vainīgs drausmīgajā noziegumā. Tas nebija iespējams. Doma par to plosīja viņas sirdi.
Luīza gaidīja nevis piedošanu, bet aizstāvību. Viņa pazemīgi lūdza svēto jaunavu Mariju glābt Morisu no ienaidniekiem — viņas pašas draugiem.
Elsas apslāpēja meitenes vārdus. Viņa mīlēja brāli ar visu māsas maigumu. Viņa bija dziļi satriekta, un tomēr bēdas nespēja nomākt jūtas, kas bija stiprākas par radniecības saitēm. Skumdama par brāļa zaudēšanu, meitene lūdza par mīļotā glābšanu.
Piecēlusies viņa nejauši uzmeta acis lokam, kas tik gudri bija palīdzējis viņai sazināties ar mīļoto cilvēku.
«Ek, kaut es varētu raidīt bultu un brīdināt Morisu, ka viņam draud briesmas! Es to vairs nekad nelietošu.»
Tūlīt pat viņai ienāca prātā kaut kas cits. Vai no slepenās sarakstes nevarēja būt palikušas kādas pēdas? Luīza atcerējās, ka Moriss bija nevis cēlies pāri upei ar laivu, bet peldējis. Laivā droši vien bija palicis viņa laso. Dienu iepriekš satriekta viņa nebija to ieģidusies. Varēja nākt atklātībā viņu nakts satikšanās noslēpums.
Saule jau bija pakāpusies krietni augstu un spoži iespīdēja pa logu. Luīza atgrūda durvis vaļā un izgāja ārā, lai dotos pie laivas. Verandā viņa apstājās, izdzirdējusi balsis augšā.
Sarunājās divi — kalpone Florinda un melnais kučieris, kuri saimnieka prombūtnes laikā bija nolēmuši paelpot svaigu gaisu azotejā.
Viņu vārdi apakšā bija labi saklausāmi, kaut gan jauno saimnieci saruna maz interesēja. Tikai padzirdējusi sev dārgo vārdu, viņa sāka ieklausīties.
— Viņi sauc jauno puisi par Džeraldu. Viņa vārds ir Moriss Džeralds. Stāsta, ka viņš esot īrs, bet, ja tas taisnība, tad viņš nemaz nelīdzinās tiem īriem, kurus esmu redzējis Jaunorleānā. Viņš vairāk izskatās pēc plantatora. Lūk, pēc kā viņš izskatās.
— Tu nedomā, Pluto, ka viņš nogalinājis Henriju?
— Es nedomāju neko tamlīdzīgu. Ho-ho! Viņš nogalinājis Henriju! Tikpat labi varētu teikt, ka es to esmu izdarījis. Paskat, Florinda, kas tur!
— Kur-ē?
— Tur, viņpus upes. Vai redzi vīrišķi zirgā? Tas ir Moriss Džeralds, tas pats cilvēks, kuru mēs sastapām melnajā prērijā. Tas pats, kas uzdāvināja mis Lū lāsumaino zirgu. Tas pats, kuru visi meklē tur, kur viņa nav. Šodien viņi to neatradīs!
— Ak, Pluto, lieku galvu ķīlā, ka viņš nav vainīgs, šis jaunais, brašais džentlmenis. Viņš nav tāds, kas …
Tālāk Luīza neklausījās. Viņa ieskrēja atpakaļ mājā un tad devās uz azoteju. Sirds viņai dunēja gandrīz tikpat skaļi kā soļi uz pakāpieniem. Viņai grūti nācās noslēpt savu satraukumu tiem, kuru saruna bija tam par iemeslu.
— Ko jūs tādu ieraudzījāt, ka runājat tik skaļi? — cenzdamās izlikties stingra, jautāja Luīza.
— O, mis Luīza, paskatieties turp! Jauns puisis!
— Kāds jauns puisis?
— Tas, kuru meklē … tas pats …
— Es neviena neredzu.
— Viiņš nupat pazuda aiz kokiem. Skatieties turp, turp! Vai redzat melno spīdīgo platmali, samta svārkus un spožās sudraba pogas? Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir tas puisis.
— Tu droši vien maldies, Pluto. Te daudzi tā ģērbjas. Attālums ir par lielu, lai pazītu cilvēku, it īpaši, kad viņš gandrīz vairs nav saredzams … Nekas, Florinda. Noskrien lejā un atnes man cepuri un jājamtērpu. Es mazlietiņ izjāšu. Bet tu, Pluto, cik ātri vien vari, apseglo Lunu. Es negribu jāt, kad saule ir pārāk augstu. Žigli, žigli!
Līdzko kalpi bija noskrējuši pa kāpnēm, Luīza satraukta vēlreiz piegāja pie margām. Tagad neviens netraucēja vērot prēriju un krūmus.
Bet bija jau par vēlu. Jātnieks vairs nebija redzams.
«Līdzība ļoti liela, un tomēr tas nebija viņš. Ja tas bija Moriss, kādēļ viņam vajadzēja jāt uz to pusi?»
Luīzai atkal iedūrās sirdī. Vienu reizi viņa jau bija tā jautājusi. ^
Luīza vairs nekavējās. Pēc desmit minūtēm viņa jau bija upes otrā krastā un iejāja krūmos, kur bija nozudis jātnieks. Viņa jāja ātri, uzmanīgi skatīdamās uz priekšu.
Uzjājusi pakalnā, no kura bija pārredzama Leona, viņa piepeši apstājās. Viņa bija izdzirdējusi balsis.