L NODAĻA
KAUJA AR KOIJOTIEM
Pār zemi nolaidās Teksasas krēslas violetās ēnas, kad ievainotais, nogājis garu ceļu cauri dzeloņainajiem krūmiem, beidzot sasniedza strautu.
Remdējas slāpes, viņš atlaidās zālē un it kā aizmirsa pārciestās mokas. Kāja sāpēja, bet ne sevišķi stipri, un viņš bija pārlieku noguris, lai lauzītu galvu par nākotni. Viņš ilgojās viena — atpūsties, un spirgtais vakarvējš, kas šūpoja vieglos akāciju zarus, viesa cerību, ka viņš varēs atpūsties. Plēsīgie putni jau bija atgriezušies savās ligzdās, un, neviena netraucēts, cilvēks iemiga.
Tomēr ilgi gulēt viņam nebija lemts. Sāpes atkal lika sevi manīt, un viņš pamodās.
Nevis koijota kaucienu, bet sāpju dēļ nakts atlikušo daļu viņš pavadīja nomodā.
Viņam nebija bail no nekrietnā prēriju vilka — īsta šakāļa—, kas uzbrūk tikai mirušiem vai mirstošiem. Viņš nedomāja, ka nāve ir tuvu.
Nakts cietējam vilkās bezgala gausi, un šķita, ka rīts vispār neatnāks. Beidzot parādījās saule, bet nekāda prieka no tās nebija. Līdz ar to savas gaitas atsāka putni. Jaunās dienas gaismā pār viņu slīdēja liju spārnu tumšās ēnas. Krūmos ņurdēdami ložņāja koijoti.
Aizrāpojis līdz strautam, cilvēks vēlreiz dzesēja slāpes.
Tagad viņš juta izsalkumu un lūkojās apkārt, vai neatradīs kaut ko ēdamu.
Netālu auga lazda. Tās zaros pēdas sešas no zemes karājās rieksti.
Ievainotais aizrāpoja līdz kokam, kaut gan tas sagādāja viņam necilvēcīgas ciešanas. Ar kruķi viņš nosita zemē dažus riekstus un ieturēja brokastis.
Ko darīt tālāk?
Aiziet no šejienes bija neiespējami. Katra visniecīgākā kustība sagādāja sāpes un lika saprast, ka bez citu palīdzības viņš nekur netiks. Jauneklis arī lāgā nezināja, kas viņam atgadījies, it īpaši kājai: tā bija saspangājusies kā bluķis. Nelaimīgais sprieda, ka viņam vai nu lauzts ceļa skriemelis, vai izmežģīta locītava. Lai būtu kā būdams, pāris dienas kāja neklausīs. Un ko tad lai viņš iesāk?
Tikpat kā nebija cerību, ka pa šo ceļu kāds nāks. Viņš kliedza līdz aizsmakumam, bet neviens nerādījās, un izmisums mācās virsū neatvairāmi kā melns mākonis.
Ievainotajam atlika gulēt turpat, kur viņš bija, un, samierinājies ar šo domu, viņš izstiepās zālē, apņēmies bruņoties ar pacietību, cik vien tas būs iespējams.
Vajadzēja sakopot visus spēkus, lai neļautos galīgam izmisumam. Laiku pa laikam jauneklis ievaidējās.
Sāpju nomocīts, viņš nemanīja, kas notiek apkārt. Virs viņa joprojām riņķoja melnie putni, bet viņš jau bija pieradis pie tā un nepievērsa putniem uzmanību — pat tad, kad daži nolaidās pavisam zemu un novēzēja spārnus viņam gar pašu galvu.
Bet kas tad tas? Vēl kaut kādas skaņas?
Pa strauta smilšaino krastu varēja dzirdēt čabinam mazas kājas, kāds saraustīti elpoja, it kā tur nāktu tramdīts dzīvnieks.
Ievainotais atskatījās, lai uzzinātu, kas ir nācēji.
«Tikai koijoti,» viņš nodomāja, ieraudzījis veselu baru plēsoņu, kas tekalēja gar strautu un tupēja zālē.
Līdz šim viņš nebija izjutis bailes; gļēvie koijoti radīja viņā vienīgi riebumu. Bet, redzot šo radījumu skatienus un izturēšanos, viņš saprata, kas tiem aiz ādas.
Tagad viņš atcerējās dzirdējis, ka šie parasti riekaitīgie dzīvnieki uzbrūk cilvēkam, kas nespēj vairs aizstāvēties. It īpaši, ja tos pievilinājusi asiņu smaka.
Kaktusu adatu sadurstītais jauneklis bija zaudējis daudz asiņu. Drēbes bija piesūkušās ar tām un jau pa pusei izžuvušas. Tveicīgajā gaisā izplatījās īpatnēja smaka. Koijoti to saoda; tā viņus kaitināja. Cilvēks vairs nešaubījās, ka tie izvēlējušies viņu par savu upuri.
Viņa vienīgais ierocis bija mednieku nazis, kas, par laimi, bija palicis aiz jostas. Pie segliem piesieto šauteni un revolverus bija aiznesis zirgs. Ievainotais izvilka nazi un, atbalstījies uz labās kājas ceļa, sagatavojās aizstāvēties.
Vēl mirklis, un būtu jau par vēlu. Ilgās gaidīšanas sakairi- nāti, asiņu smakas iedrošināti un rijības mudrināti, vilki metās virsū nelaimīgajam cilvēkam. Seši zvēri vienlaikus zibenīgi iecirta zobus viņam rokās, kājās un ķermenī.
Sasprindzinot visus spēkus, viņš ar nazi padzina koijotus nost. Viens vai divi bija sadurti un kaukdami aizjoza. Taču kaujas laukā saradās citi, līdz beidzot uzbrucēju bija vesels bars. Ta bija izmisīga cīņa uz dzīvību un nāvi. Daži zvēri tika nogalināti.
Bet kritušo ciltsbrāļu liktenis neatturēja dzīvos. Viņi pat uzbruka vēl sīvāk.
Stāvoklis kļuva bezcerīgs. Koijoti līda cits citam virsū, lai iekostos upura miesā. Durts tika uz labu laimi, roka ar nazi kļuva ik brīdi nevarīgāka, un dūrieni aizvien retāk sasniedza mērķi.
Ievainotajam strauji izsīka spēki. Viņam kļuva bail par savu dzīvību. Un nebija arī nekāds brīnums — viņš skatījās acīs nāvei.
Un šajā bezcerības mirklī jauneklis iekliedzās. Dīvaini, tas bija nevis izmisuma, bet prieka kliedziens. Un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka, izdzirdējuši kliedzienu, koijoti mitējās uzbrukt. Kaujā iestājās pārtraukums, īss klusuma brīdis.
Kļuva dzirdama pakavu dipoņa un skaļas suņa rejas.
Ievainotais joprojām sauca palīgā. Šķita, ka zirgs ir pavisam tuvu. Jātnieks nevarēja nedzirdēt viņa lūgumu. Taču atbildes nebija. Cilvēks aizjāja garām. Pakavu dipoņa izdzisa. Nelaimīgo atkal pārņēma izmisums.
Drosmi atguvušie plēsoņas no jauna metās uzbrukumā. Atsākās kauja. Spēkus zaudējušais cilvēks uzskatīja, ka viņa stunda ir situsi, un atgainījās pavisam vārgi.