Piepeši koijoti palaida savu upuri vaļā: šoreiz bija ieradies aizstāvis, kura klātbūtne spēcināja cilvēku. -
Jātnieks neatsaucās, bet suns steidzās palīgā. Milzīgs suns devās uz kaujas vietu. Lieliem lēcieniem un skaļiem rējieniem tas lauzās cauri krūmiem.
— Draugs! Kāda laime! Draugs!
Izkļuvis laukā no brikšņiem, suns, zobus atņirdzis, drāzās virsū koijotiem. To ieraudzījuši, koijoti palaida vaļā upuri un bēga ko nagi nesa. Vienu no bēgļiem suns sakampa, sapurināja kā žurku un nosvieda zemē ar pārkostu rīkh.
Otru piemeklēja tāds pats liktenis. Trešā upura nebija: b&jā gājušo pārbiedētie 'ciltsbrāļi, astes iežmieguši, žēlabaini kaukdami, dieba prom. Visi kā viens tie iespruka krūmos.
Nomocītais cilvēks vairāk neko neredzēja. Viņa spēki ^a galā. Viņš tikai pastiepa roku, smaidot apskāva savu glābēju un,
kaut ko nočukstējis, iegrima aizmirstībā.
Klajumā parādījās jātnieks bez galvas. Viņa zirgs nokāpa lejā pie strauta, padzērās, uzkāpa otrā krastā, pārrikšoja pāri klajumam, kur gulēja ievainotais, un pazuda krūmos.
Jātnieks nebija licies zinis par zemē gulošo, bet zirgs, ieraudzījis viņu, bija tikai nosprauslājies un gājis tālāk, līkumodams starp beigtajiem koijotiem.
Zirgs bija neliels, bet skaisti veidots, ar veseliem locekļiem. Turpretī jātniekam trūka galvas!
Galva gan bija, bet ne savā parastajā vietā. Šķita, ka cilvēks tur to rokā. Briesmīgs skats!
Suns riedams aizšāvās līdzi zirgam, bet, atteicies no sava bez- galvainā ceļabiedra, drīz atgriezās un apgūlās blakām ievainotajam.
Tieši tajā brīdī viņš atguva samaņu. Noglāstījis suni, viņš noslīga atpakaļ zemē, uzvilka uz galvas apmetņa malu, lai aizsargātos no svelmējošās saules, un aizmiga.
Suns gulēja ievainotajam pie kājām un arī snauda, bet bieži pamodās. Laiku pa laikam tas pacēla galvu un nikni ierūcās, kad plēsīgie putni novēzēja spārnus gar pašām ausīm.
Jaunais cilvēks murgoja. Pār viņa lūpām juku jukām nāca gan kvēli mīlas apliecinājumi, gan nesakarīgi vārdi par kaut kādu slepkavību.
LI N O D A Ļ A
DIVKĀRT PIEDZERIES
Atgriezīsimies vientuļajā būdiņā pie Alamo, kuru negaidot pameta kāršu spēlmaņi, kas bija te ieradušies saimnieka prombūtnes laikā.
Drīz būs otrās dienas pēcpusdiena, bet Morisa kā nav, tā nav. Felims atkal ir būdiņā viens, atkal guļ uz grīdas reibulī, taču tas vairs nav tas reibulis, no kura viņš pamodās. Viņu nogāzusi no kājām jauna dievišķā dzēriena deva.
Lai visu paskaidrotu, mums jāpastāsta, kas notika tālāk tajā naktī, kad montē spēlmaņi ar tādu steigu atstāja būdiņu.
Ieraugot trīs sarkanādainus mežoņus, kas sēdēja pie nomaļu galda un aizrautīgi sita kārtis, Felimam dzērums pārgāja daudz ātrāk nekā no gulēšanas. Kaut gan aina bija komiska, Felimam par to smiekli nenāca, un viņš iekliedzās kā aizkauts.
Ari tālāk nebija nekā smieklīga. Viņš gan īsti neatcerējās, kas bija noticis tālāk. Izkrāsoto indiāņu trijotne piepeši pārtrauca spēli, nometa kārtis uz grīdas, izvilka nažus, brīdi pastāvēja pie viņa, apdraudot viņa dzīvību, tad, paklausot ceturtajam indiānim, kas bija atnācis viņiem pakaļ, pagriezās un pa galvu, pa kaklu izlikās ārā.
Tas viss norisinājās kādās divdesmit sekundēs. Attapies no pārsteiguma, Felims redzēja, ka atkal ir būdā viens.
Vai viņš gulēja vai bija nomodā? Vai bija vīra dūšā vai sapņoja? Vai notikušais bija īstenība? Varbūt tā bija kāda jauna, viņa prātam neizdibināma parādība, kas bija saglabājusies atmiņā kā dzīva?
Nē, tas nebija, tas nevarēja būt sapnis. Viņš bija redzējis mežoņus pārāk tuvu, lai būtu varējis kļūdīties. Viņš bija dzirdējis tos runājam svešā valodā. Kas cits tas varēja būt, ja ne indiāņu žargons? Bez tam uz grīdas palika izkaisītas kārtis.
Felims ir nedomāja pacelt kādu, lai pārliecinātos, ka tās ir īstas. Viņš bija pietiekami skaidrā, bet viņam vienkārši trūka drosmes. Vai kāds varēja galvot, ka šīs ērmīgās kārtis neapdedzinās viņam pirkstus? Un ja nu tās pieder pašam nelabajam?
Par spīti domu sajukumam, Felims apjēdza, ka ilgāk palikt būdā ir bīstami. Izkrāšļotie spēlmaņi varēja atgriezties, lai pabeigtu partiju. Viņi bija atstājuši te ne vien savas kārtis, bet arī visu, kas atradās būdā, un, kaut gan drāzties ārā viņus bija spiedis kaut kas svarīgs, tikpat pēkšņi viņi varēja parādīties no jauna.
Galvejietis nolēma nekavējoties rīkoties: piesardzīgi nopūtis sveci, viņš izlavījās no būdas.
Iziet pa durvīm viņš neuzdrošinājās. Laukumiņu būdas priekšā spoži apspīdēja mēness. Mežoņi varēja būt kaut kur tuvumā. Viņš norāva no sienas zirgādu un iespiedās starp latām. Izkļuvis ārpusē, Felims ieslīdēja koku ēnā.
Viņš nepaguva aiziet necik tālu, kad pamanīja priekšā tumšu priekšmetu skupšķi. Izklausījās, it kā zirgi grauztu zāli, un pa reizei noklindzēja pakavi. Felims apstājās un paslēpās aiz cipreses.
Drīz īrs pārliecinājās, ka tie patiešām ir zirgi. To bija četri, un tie droši vien piederēja tiem četriem karotājiem, kas bija pārvērtuši mustangu mednieka būdu par spēļu namu. Šķita, ka dzīvnieki ir piesieti pie kokiem, bet to tuvumā varēja būt arī saimnieki'.
To iedomājoties, Felims jau gribēja griezties un doties uz citu pusi, bet tajā brīdī izdzirdēja pretējā pusē balsis — vairāki vīrieši kliedza un draudēja kādam. Tad atskanēja aprauti baiļu kliedzieni, suņa rējieni un iestājās klusums, kuru redzēm pārtrauca švīkstoņa un zaru brīkšķi, it kā vairāki cilvēki, līdz nāvei pārbiedēti, bēgtu cauri krūmiem.