Felims joprojām klausījās, skaņa tuvojās. Cilvēki diedza uz cipreses pusi, pie saviem zirgiem.
Skriedami garām, viņi izmeta pa vārdam īram nesaprotamā valodā, bet balsīs skanēja baismas. To pašu pauda kustības. Acīmredzot viņi bēga no kāda ienaidnieka.
Netālu no cipreses bija mēness apspīdēta josla. Lai nokļūtu līdz zirgiem, bēdzējiem vajadzēja to šķērsot, un Felims ieraudzīja spilgti sarkanus kailus ķermeņus.
Felims pazina četrus indiāņus, kas bija sēdējuši būdā. Viņš nekustējās no vietas, iekams svešie nebija uzlēkuši zirgos un aizjājuši un iekams viņš nebija noteicis, ka viņi pa stāvo nogāzi sasnieguši līdzenumu un aizauļo kā cilvēki, kas nedomā griezties atpakaļ.
— Piķis un zēvele! — viņš murmināja, iznākdams no savas paslēptuves un izbrīnā sasizdams rokas. — Ko tas nozīmē? Kas tiem velniem te meklējams? Un kas viņiem dzenas pakaļ? Skaidrs, ka viņiem kāds licis pamatīgi trūkties-. Droši vien tas pats. Galvoju, ka tas pats. Es dzirdēju, ka rūc suns, bet tas tak aizskrēja viņam līdzi. Ak dievs, kas gan tas varētu būt? Bet varbūt viņš, dzīdamies tiem pakaļ, jās uz to pusi?
Bailēs atkal ieraudzīt noslēpumaino jātnieku Felims parāvās atpakaļ aiz koka, kur viņš drebuļodams nostāvēja diezgan ilgu laiku.
— Droši vien tas ir mistera Morisa stiķis. Varbūt viņš gribēja pabaidīt mani, pārjāja īstajā reizē un izbiedēja tos sarkanādai- nos, kas tīkoja mūs aplaupīt un nogalināt. Jādomā, ka tā. Kad es viņu redzēju pirmo reizi? Hm, būs jau krietns laiciņš. Atceros, ka biju iemetis kārtīgi, bet tagadīt galva ir skaidra. Diez vai tie indiāņi redzēja manu pudeli? Esmu dzirdējis, ka viņiem patīkot iedzert ne mazāk kā mums, baltādainajiem. Vī-ī, ja viņi sajutuši smaržu, tad tur nebūs palikusi pāri ne lāsīte! Jāiet uz būdu un jāparauga. No viņiem vairs nav ko baidīties. Spriežot pēc tā, kā viņi aizlikās, viņiem jau sen jābūt gabalā.
Vēlreiz iznācis no savas paslēptuves, Felims devās uz būdu. Viņš tuvojās tai piesardzīgi, ik pa brīdim apstādamies un ieklausīdamies, vai kāds nav tuvumā. Kaut gan Felims bija sagudrojis hipotēzi sevis nomierināšanair viņš vēl aizvien baidījās tikties ar jātnieku bez galvas.
Ja viņam nebūtu cerība atrast pudelē vēl kādu «lāsīti», viņš neietu atpakaļ visu nakti. Taču vēlēšanās iedzert bija trīskārt stiprāka par bailēm, un, paklausīdams tai, viņš nedroši turpināja ceļu.
Gaismu viņš nemēģināja iedegt. Viņš pazina katru grīdas collu, īpaši kaktu, kur vajadzēja būt pudelei.
Viņš pastiepa roku un iekliedzās — pudeles nebija.
— Kaut velns viņus parāvis! — viņš purpināja, grābstīdamies pa tumsu. — Rādās, ka viņi ir tikuši tai klāt. Nudie, jo kāpēc tā nav savā vietā? Es to atstāj,u tur, to es labi atceros. Āre, kur tu esi, manu dārgum! — viņš turpināja, sataustījis pinumu. — Ak tu, rijīgie lopi tādi! Izlakuši tukšu kā olas čaumalu! Būtu es to zinājis, būtu salējis trīsreiz vairāk tās ugunsdziras, lai dzer un aizrijas. Kaut jūs sadegtu elles ugunīs, sarkanādainie zagļi, tad jūs redzētu, kā zagt viskiju gulošam cilvēkam! Ai, ai, ai, ko lai tagad iesāku? Likties atkal uz auss? Diezin vai varēšu, kad jādomā par tiem un to otru. Neiedzērušam miera man nebūs. Kaut viena lāsīte būtu palikusi… Pag! Svētā jaunava un svētais Patrik, un visi pārējie, ko es muldu? Bet blašķe, blašķe? Piķis un zēvele! Tā ir somā, pilna līdz kaklam. Es tak gribēju iedot līdzi misteram Morāsam, kad viņš pēdējo reizi posās uz koloniju. Un viņš, šķiet, aizmirsis to paņemt. Lai dievs nedod, ka indiāņi ar savām netīrajām ķepām būtu pieskārušies arī tai! Tad es zaudēšu prātu. Hip, hip, urā! — Felims iekliedzās, kādu brīdi vandījies pa ceļasomu. — Urā! Paldies dievam, sarkanādainie nav at- tapuši ielūrēt tajā. Pudele ir pilna kā ērce, neviens nav tai piedūries. Hip, hip, urā!
Pēc šā iepriecinošā atklājuma īrs sāka triumfa deju.
Tad iestājās klusums, un beidzot no īskaklainā trauka, ātri guldzēdams, sāka plūst šķidrums.
Pēc kāda laika šo skaņu nomainīja lūpu šmaukstināšana un apmierinātības izsaucieni.
Atkal guldzēja viskijs, šmaukstēja lūpas, līdz beidzot tukšā pudele nokrita uz grīdas.
Pēc tam piedzērušā bļaustīšanās mijās ar saraustītu dziesmu, smiekliem un nesakarīgu pļāpāšanu par indiāņiem un jātnieku bez galvas. Tas viss atkārtojās, bet ar katru reizi klusāk un beidzās ar nepārtrauktu skaļu krākšanu.
LII N O D A Ļ A
ATMODA
Šoreiz Felims gulēja ilgāk neka pirmo reizi. Jau tuvojās dienas vidus, kad viņš atmodās, un arī tikai pēc tam, kad viņam uz galvas bija uzgāzts spainis auksta ūdens un reibulis izkūpējis tik ātri, it kā būtu parādījušies sarkanādainie.
Šo dušu viņam bija sagādājis Zebs Stamps.
Izjājis pa Kasadelkorvo vārtiem, vecais mednieks bija devies pa taisnāko ceļu, pareizāk sakot, taciņu, uz Nuesesas augšteci. Nevērojot nekādas pēdas vai zīmes, viņš jāja pa prēriju uz jau minēto stigu.
No tā, ko bija stāstījusi Luīza Poindekstere un ko viņš bija uzzinājis no meklētājiem, vecais mednieks noprata, ka Morisam Džeraldam draud briesmas. Viņš centās izvairīties no satikšanās ar Poindekstera nodaļu un nokļūt Alamo ātrāk par to.
Viņš zināja, ka satikt regulatorus ir bīstami: gribot negribot būs jārāda ceļš uz iespējamā slepkavas mājokli.
Stigas līkumā Zebs tieši priekšā ieraudzīja meklētājus, kas, galvas kopā sabāzuši, acīmredzot pētīja pēdas. Taču viņš nomierinājās, jo neviens viņu nebija pamanījis.
— Kaut velns viņus rāvis! — Zebs murmināja. — Kā man bija to zināt, ka viņi ir te? Jājāj atpakaļ un jāmeklē cits ceļš. Tas prasīs vismaz stundu. Kusties, vecā! Tas nu gan nebūs tev pa prātam. Būs jāmēro liekas sešas jūdzes. Nū-ū, vecais kraķi! Jājam atpakaļ!