Un viņš ar stingru rokii pievilka pavadu.
Ticis ārā no krūmiem, Zebs jāja gar malu, līdz sasniedza taku, pa kuru iepriekšējā dienā bija jājis Diass ar saviem biedriem. No šīs vietas viņš turpināja ceļu bez jebkādas aizkavēšanās vai starpgadījumiem, līdz nonāca Alamo zemajā krastā netālu no mustangu mednieka būdas, kaut gan tā vēl nebija redzama.
Te viņš nokāpa no zirga un, kā parasts, piesardzīgi gāja uz būdu.
Ar zirgādu apvilktās durvis bija ciet, bet to vidū rēgojās liels caurums. Ko tas nozīmēja?
Zebam nebija ne jausmas. Viņš kļuva vēl piesardzīgāks un nedzirdami zagās tuvāk, it kā viņam būtu jāpielavās klāt antilopei.
Viņš gāja no otras puses, izmantojot koku ēnu, un beidzot, sasniedzis zirgu nojumi, notupās uz ceļiem un klausījās.
Pašā priekšā rēgojās caurums, kur bija atlauzts viens dēlis un saplēsta zirgāda. Tas Zebu izbrīnīja, bet, iekams viņš bija paguvis kaut ko izprātot, viņš izdzirdēja būdā skaļu krākšanu. Tādi krācieni, pēc viņa domām, varēja nākt vienīgi no īra deguna.
Ielūkojies pa caurumu, vecais mednieks redzēja, ka nav maldījies. Gulētājs bija Felims.
Piesardzība bija kļuvusi lieka. Mednieks piecēlās un, apgājis apkārt būdai, atvēra neaizslēgtās durvis.
Viņš nemodināja Felimu, kamēr nebija salasījis pa grīdu izmētātās mantas.
«Viņi ir posušies ceļā,» Zebs domāja, pārlaidis skatienu telpai. «A, tagad atceros. Jauneklis sacīja, ka gribot šajās dienās jāt prom no šejienes. Sitas zellis nevis vienkārši guļ, bet ir piedzēries kā lops. To pēc smakas vien var pateikt. Diez vai kāda lāse ir palikusi pāri? Jāšaubās. Grūdīs taksim taukus! Rau, kur pudele mētājas uz sāniem, korķis izrauts. Blakus plakanā blašķe — arī tukša. Kaut viņš aizrītos! Viņš spēj uzņemt vairāk šķidruma nekā krīta prērija. Spāņu kārtis! Vesela paciņa nomesta uz grīdas. Ko tad viņš darījis ar tām? Droši vien dzēris un licis pasjansu. Bet kas izgriezis durvīs caurumu un kā sienā gadījusies sprauga? Jādomā, ka viņš zinās pateikt. Pamodināšu viņu un pajautāšu.»
— Felim! Felim!
Felims neatbildēja.
— Felim, tas esmu es! Felim!
Atbildes atkal nebija. Kaut gan pēdējo reizi Zebs iekliedzās tik skaļi, ka droši vien varēja dzirdēt pusjūdzes attālumā, gulētājs necēla ne ausu. Zebs sapurināja viņu kā pelavmaisu, bet arī tas nelīdzēja. Felims tikai norūcās un krāca tālāk.
«Ja īrs nekrāktu, es domātu, ka viņš nolicis karoti. Viņš ir pilnā kā mārks, par to nu nav šaubu. Sist nav nekādas jēgas. Sasodīts, to gan es pamēģināšu…»
Vecais mednieks ieraudzīja kaktā spaini. Tas bija pilns ar ūdeni, ko Felims sev vienīgajam zināmu iemeslu dēļ bija atnesis no strauta. Sev par nelaimi, viņš nebija to izlējis.
Pavīpsnājis Zebs paņēma spaini un iešļāca tā saturu gulētājam tieši acīs.
Tas deva vēlamo rezultātu, un izsaucienu straume, kas lauzās pār viņa lūpām, saplūda ar mednieka dārdošo smējienu.
Beidzot abi norima un varēja sākties nopietna saruna. Kaut gan Felimam skurbulis vēl nebija izgājis, viņš joprojām atradās pārdzīvoto šausmu iespaidā un tā priecājās, redzot Zebu Stampu, kā neņēma pat ļaunā viņa rupjo joku.
Cik vien pastīvā mēle un dūmā galva ļāva, Felims nejautāts sāka atstāstīt briesmīgos notikumus, kas gandrīz vai bija laupījuši viņam saprātu.
No viņa Zebs Stamps pirmo reizi uzzināja par jātnieku bez galvas.
Kaut gan baumas par šo noslēpumaino cilvēku šorīt bija klīdušas pa Indžas fortu un gar Leonu, Zebs, rīta agrumā jādams cauri kolonijai un apstādamies tikai Kasadelkorvo, nebija saticis nevienu, kas būtu pavēstījis šo satraucošo jaunumu. īstenībā viņš bija pārmijis dažus vārdus ar Pluto un Luīžu Poindeksteri, taču iepriekšējā vakarā neviens no meklētāju grupas nebija neko stāstījis par dīvaino parādību. Plantators kaut kāda iemesla dēļ bija bijis ļoti nerunīgs, un viņa meita nebija mēģinājusi runāt ar kādu citu.
Sākumā Zebs izsmēja Felimu, teica, ka viņš pārdzēries un cilvēks bez galvas ir viņa «iztēles auglis». Taču kad īrs palika pie sava, Zebs kļuva domījgs.
— Nu, kā tad es varēju kļūdīties! — Felims iebilda. — Vai tad es neredzēju misteru Morisu tikpat skaidri, kā šobrīd redzu jūs? Redzēju visu, izņemot galvu. Bet, kad viņš pagrieza zirgu, lai auļotu prom, redzēju arī to. Bez tam viņam bija meksikāņu serapē, segli ar sarkanu drēbi un gari zābaki no plankumainas ādas. Un kā lai es nepazītu viņa skaisto zirgu? Un ēs laikam vēl nepateicu, ka Tara skrēja viņam pakaļ un rēja uz indiāņiem …
— Indiāņiem? — mednieks iesaucās un neticīgi pašūpoja galvu. — Indiāņi, kas spēlē spāņu kārtis! Baltie indiāņi, es gribēju teikt.
— Jūs domājat, ka tie nebija indiāņi?
— Nav svarīgi, ko es domāju. Tagad nav laika spriedelēt. Stāsti tālāk, ko tu redzēji un dzirdēji.
Beidzot Felimam galva noskaidrojās un Zebam vairs nevajadzēja jautāt. Izgājis ārā no būdas, viņš pēc indiāņu paradumi izstiepās zālē.
Zebs gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, jo, kā viņš nereti izteicās, «iekšā nevedās domāt». Galvejieša stāsts'bija visu vēl vairāk samudžinājis.
Līdz šim bija zināms tikai par Henrija Poindekstera pazušanu; tagad klāt nāca tas, ka mustangu mednieks nebija atgriezies savā būdā, kaut gan bija zināms, ka viņš ir aizjājis un, pēc kalpa vārdiem, apsolījis būt atpakaļ vakarrīt.
Vēl neticamāks izklausījās stāsts, ka mustangu mednieks redzēts jājam pa prēriju bez galvas vai arī turot galvu rokā. Kas cits tas varēja būt, ja ne triks?