Tomēr savādi būtu dzīt tādus jokus laikā, kad notikusi slepkavība un puse kolonijas iedzīvotāju meklē slepkavu. Vēl jo savādāk bija tas, ka par vainīgo uzskatīja tieši Morisu.
Zebs Stamps ieraudzīja neparastu apstākļu virkni, pareizāk sakot, notikumu ņudzekli, notikumus bez iemesliem, iemeslus bez sekām, noziegumus bez saprotamiem motīviem — kaut ko tādu, "kas varēja likties pārdabisks.
Monisa Džeralda un Luīzas Poindeksteres satikšanās naktī, strīds ar brāli pēc šīs satikšanās, Monisa aizjāšana prērijā, Henrija vēlēšanās panākt viņu un izlūgties piedošanu — tas viss bija dabisks un saprotams. Tālāk sākās sajukums un pretrunas.
Zebs Stamps zināja, ka Moriss Džeralds ir noskaņots labvēlīgi pret Henriju Poindeksteru. Viņš nevienu reizi vien bija dzirdējis mustangu mednieku runājam par jauno plantatoru. Viņš nekad nebija manījis naidīgu noskaņojumu; gluži otrādi — Moriss bieži bija jūsmojis par jaunekļa apdāvinātību un augstsirdību. Šķita neticami, ka viņš varētu būt kļuvis par sava drauga slepkavu. Zebs Stamps ticētu vienīgi tad, ja redzētu to pats ar savām acīm.
Pusstundu lauzījis galvu, viņš tomēr nebija spējis neko izdomāt. Kaut gan viņam bija neparasti skaidrs prāts un spriešanas spēja, viņš nevarēja atrast jēgpilnu atrisinājumu šai noslēpumainajai daudzcēlienu drāmai.
Skaidrs viņam bija tikai tas, ka četri jātnieki — viņš neticēja, ka tie būtu bijušā indiāņi, — uzbrukuši mustangu mednieka būdai un ka viņiem ir kāds sakars ar notikušo slepkavību. Taču šo vīru ierašanās būdā un tās saimnieka ilgā prombūtne uzvedināja Zebu uz vēl bēdīgākām domām, — ka slepkavām par upuri kļuvuši vairāki cilvēki un ka biezoknī jāmeklē nevis viens, bet divi līķi.
No vecā mednieka krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņš bija pieķēries jaunajam īram, mīlēja to gandrīz vai kā savu dēlu, un doma, ka viņš neģēlīgi noslepkavots un guļ tumšā biezoknī un viņa miesas plosa lijas knābis un koijota zobi, sāpināja viņu līdz sirds dziļumiem.
Jo vairāk Zebs domāja, jo smagāk nopūtās. Beidzot, juzdams, ka domu slogs viņu nospiedīs, viņš pielēca kājās un sāka staigāt šurp turp, skaļi zvērēdams atriebties.
Zebs bija tā iegrimis savās rūgtajās pārdomās, ka nepamanīja garām aizskrienam lielo suni.
Zebs dzirdēja, ka Felims mīlīgi uzsauc sunim, bet palika vienaldzīgs pret to tik ilgi, kamēr sadzirdēja viņam domātu uzsaucienu.
— Kas noticis, Felim? Vai kas ļauns? Tev iekoda čūska?
— Ak, mister Stamp, paskatieties uz Taru! Rau, viņai kaut kas apsiets ap kaklu. Tā nebija, kad suns aizskrēja.
Mednieks tūlīt paskatījās uz suni. Sunim patiešām bija ap kaklu briežādas siksniņa. Bet zem tās rēgojās vēl kaut kas — tāds kā mazs vīstoklītis.
Zebs izvilka nazi un liecās pie suņa, bet tas bailēs atsprāga atpakaļ. Beidzot pielabināts, dzīvnieks saprata, ka nekas ļauns nenotiks, un pienāca klāt.
Siksniņa tika pārgriezta, vīstoklis attaisīts. Tajā bija vizītkarte.
Uz kartes kaut kas bija rakstīts, rakstīts ar roku un it kā ar sarkanu tinti, bet tās bija asinis.
Pat visneaptēstākie mednieki prot lasīt. Zebs Stamps nebija izņēmums un diezgan ātri atšifrēja uzrakstīto.
Beidzis viņš atviegloti nopūtās. Tā bija īsta prieka nopūta.
— Lai slavēts augstais dievs! — Zebs teica. — Un paldies manam vecajam Kentuki skolmeistaram, ka viņš iemācīja mani lasīt. Viņš ir dzīvs, Felim! Viņš ir dzīvs! Paskaties. Ak vai, tu taču neproti lasīt! Bet nekas. Viņš ir dzīvs! Dzīvs!
— Kurējais? Misters Moriss? Lai slavēts dievs!
— Pag, pašreiz nav laika domāt par dievu. Sadabū segu un siksnas. Izdari to, kamēr es aiziešu pēc savas vecās ķēves. Veicīgi! Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.
LIII N O D A Ļ A
PAŠĀ LAIKĀ
Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.»
Ar šiem vārdiem mednieks devās ceļā. Tie bija pareizi vārdi, tikai ne attiecībā uz laiku. Ja viņš būtu teicis «pusminūti», tas būtu tuvāk patiesībai. Tajā ibrīdī, kad šie vārdi tika teikti, cilvēkam, kas, rakstīdams ar savām asinīm, bija saucis palīgā, atkal draudēja nāves briesmas — viņš vēlreiz bija nokļuvis koijotu ielenkumā.
Taču viņam draudēja vēl lielākas briesmas, un ievainotais domāja, ka viņa dienas ir skaitītas.
Morisam Džeraldam — lasītājs droši vien jau ir sapratis, ka cilvēks, apmetnī un panamā ir viņš, — pēc aprakstītās kaujas ar vilkiem, kad viņu izglāba uzticīgā Tara, sāka nākt miegs.
Būdams drošs, ka suns spēs aizsargāt viņu pret melnajiem putniem un četrkājainajiem plēsoņām, viņš ļāvās miegam.
Pēc vairākām stundām viņš pats pamodās. Tagad viņš jutās daudz možāks un varēja apsvērt stāvokli.
Suns bija izglābis viņu no maitu rijējiem un pasargās viņu arī turpmāk, ja tie atkal mēģinās uzbrukt. Bet kas būs tālāk? Uzticīgajam dzīvniekam nebija pa spēkam aizvilkt viņu mājā, bet palikt šeit nozīmēja nomirt badā vai arī no ievainojumiem.
Jauneklis piecēlās kājās, bet izslieties taisni nejaudāja. Tagad klāt bija nācis vājums, un, paspēris pāris soļus, viņš atkal atlaidās guļus.
Šajā grūtajā brīdī Morisam ienāca prātā laimīga doma: «Tara var aiznest uz būdu zīmīti.»
— Ja vien es varētu piespiest viņu iet prom, — viņš teica un jautājoši pagriezās pret suni. — Panāc šurp, veco zēn, — Moriss uzrunāja mēmo draugu. — Es gribu, lai tu būtu mans pastnieks un aiznestu vēstuli. Tu saproti? Pagaidi, es uzrakstīšu. Pēc tam paskaidrošu sīkāk. Par laimi, man ir vizītkarte, — viņš teica, aptaustījis kabatu. — Bet zīmuļa gan nav. Nekas, iztiksim. Tintes ir, cik uziet, bet par spalvu man noderēs šīs agaves dzelonis.
Moriss pierāpoja pie auga, nolauza vienu no tā garajiem ērkšķiem, ar kuriem nobeidzās lapas, iemērca to turpat netālu guloša koijota asinīs un, izņēmis no kabatas vizītkarti, kaut ko uzrakstīja uz tās.