No Morisa krūtīm izlauzās prieka kliedziens. Droši vien atgriezusies Tara. Varbūt tai līdzi ir arī Felims? Bija pagājis krietni ilgs laiks. Viņš bija atradies koijotu ielenkumā divas stundas.
Moriss pagriezās uz ceļiem, noliecās lejup un paskatījās visapkārt. Neredzēja ne suni, ne kalpu. Nekā, tikai krūmi un zari.
Viņš ieklausījās. Ne skaņas, izņemot bēgošo koijotu kaucienus. Laikam taču atkal viņam bija licies. Bet kāpēc koijoti laidās lapās? Vienalga, ceļš bija ibrīvs. Tagad varēja tuvoties strautam bez bailēm. Ūdens dzirkstīja Morisa acu priekšā, tā burbuļošana skanēja kā skaistākā mūzika.
Nokāpis no koka, jauneklis aizstreipuļoja līdz strautam. Pirms noliekties pie ūdens, viņš vēlreiz paskatījās apkārt. Kam viņš bija pateicību parādā par šo dīvaino izglābšanu?
Par spīti cerībai, ka tas varētu būt suns, Moriss nojauta briesmas.
Nojauta nebija vīlusi. StaTp lapām pazibēja dzeltena, plankumaina āda; kā čūska locīdams garo, lokano ķermeni, no krūmiem laukā līda dzīvnieks, kuru nevarēja nepazīt. Tas bija Jaunās pasaules tīģeris — ne mazāk bīstams par savu Vecās pasaules radinieku —, jaguārs.
Tagad bija skaidrs, kāpēc aizbēguši koijoti.
Par plēsoņas nodomiem nevarēja būt šaubu. Arī jaguārs bija
saodis asiņu smaku un steidzies šurp, lai piedalītos asiņainajās dzīrēs. Acis nenovērsdams, tas līda tuvāk zemē nokāpušajam cilvēkam, sākumā lēni, tad ātrāk un ātrāk, it kā gatavotos lēcienam.
Rāpties atpakaļ kokā būtu bijusi gatavā muļķība. Jaguārs kāpelē pa kokiem kā kaķis. Mustangu mednieks to zināja. Taču, ja viņš to arī nezinātu, tikpat būtu par vēlu. Dzīvnieks jau bija pagājis garām kokam, kurā Moriss bija 'atradis patvērumu, bet otra koka, kurā varētu uzkāpt, tuvumā nebija.
Bet mustangu medniekam koks nenāca ne prātā, tik apmulsis viņš bija.
Instinkta vadīts, viņš metās ūdenī. Ja viņš būtu kaut mazliet padomājis, tad atcerētos, ka tas neko nelīdz. Jaguārs ne vien kāpelē kā kaķis, bet arī peld kā ūdris un ūdenī ir ne mazāk bīstams kā uz zemes.
Moriss necerēja, ka strauts, kurā viņš bija ielēcis līdz jostas vietai, glābs viņu. To viņš saprata, kad jaguārs, iznācis ūdens malā, notupās un sagatavojās lēkt. Izmisušajam cilvēkam neatlika nekas cits kā gaidīt ļaunā dzīvnieka uzbrukumu. Viņam nebija nekā, ar ko aizstāvēties, — ne naža, ne revolvera, pat ne kruķa! Ar plikām rokām uzvarēt šajā cīņā nebija nekādu izredžu.
Nelaimīgais iekliedzās kā ārprātīgs, kad dzeltenbrūnais ķermenis saspringa lēcienam.
Taču vienlaikus ierēcās arī jaguārs. Viņš nevis metās virsū savam upurim, bet beigts iegāzās ūdenī.
Kā mustangu mednieka kliedziena atbalss krūmos atskanēja kliedziens, bet pēc tam sausi nosprakšķēja šāviens.
Milzīgs suns izskrēja no krūmiem un ielēca ūdenī tajā vietā, kur bija iegāzies jaguārs. Strauta malā parādījās garš vīrs, otrs, mazāka auguma, sekoja viņam, līksmi klaigādams.
Ievainotajam šis skats un skaņas vairāk likās kā sapnis. Tie šajā dienā bija viņa pēdējie iespaidi. Ciešanu nomocīts, Moriss vairs neattapa, ko dara. Viņš .gribēja nožņaugt uzticamo suni, kas iepriecināts peldēja apkārt, un centās atbrīvoties no stiprajām rokām, kas bija pacēlušas viņu, lai saudzīgi iznestu malā.
Viņš vairs neuztvēra šaušalaino īstenību un iegrima vēl šau- šalainākā aizmirstībā — sākās drudzis.
LIV N O D A Ļ A PRĒRIJAS PALANKINS
Morisu Džeraldu saudzīgi nesa Zebs Stamps.
Turoties pie zīmītē minētajiem norādījumiem, mednieks pilnā sparā bija steidzies šurp. Viņš bija ieradies īstajā laikā — tieši tajā brīdī, kad jaguārs gatavojās lēkt.
Lode neaizkavēja zvēra pēdējo lēcienu, kaut gan izurbās cauri tā sirdij.
To aptvēra tikai vēlāk, jo tajā brīdī domāt nebija laika.
Kad mednieks iebrida ūdenī pārbaudīt, vai šāviens bijis nāvējošs, viņam pašam uzbruka, viņu sagrāba nevis jaguāra ķetnas, bet nule izglābtā cilvēka rokas.
Zebam par laimi, mustangu mednieka nazis bija palicis uz zemes. Līdzko viņš piegāja tuvāk, Moriss sāka viņu žņaugt, un, tikai nometis šauteni, Zebs ar lielām pūlēm spēja aizsargāties no negaidītā uzbrucēja. Beidzot viņam izdevās pacelt jauno īru uz rokām un iznest malā.
Bet tas vēl nebija viss. Ticis vaļā, slimais šāvās uz priekšu un skrēja pie lazdas tik ātri, it kā savainotā kāja vairs nesāpētu.
Mednieks uzminēja viņa nodomu. Viņš ieraudzīja uz apmetņa guļam asiņaino nazi. Mustangu mednieks gribēja dabūt to rokā.
Zebs metās viņam pakaļ un, sagrābis savās lāča skavās, atvilka neprātīgo nost no koka.
— Ātrāk, Felim! — viņš uzsauca. — Aizvāc to mantiņu. Puisis galīgi pazaudējis prātu. Viņš deg kā ugunī. Viņam ir drudzis.
Felims tūlīt paklausīja un, pieskrējis pie koka, paņēma nazi savā ziņā.
Taču cīņa vēl nebija galā. Slimais metās virsū savam glābējam ar dūrēm — nevis klusēdams, bet kliegdams un draudēdams, acīm neganti zvērojot. Cīņa turpinājās desmit minūtes. Beidzot, pilnīgi zaudējis spēkus, Moriss nokrita zālē un, vairākas reizes noraustījies un dziļi nopūties, apklusa, it kā viņā būtu apdzisusi dzīvības uguntiņa.
Galvejietis, kuram tā šķita, ņēmās žēli vaimanāt.
— Beidz igaudot, sasodītais muļķi! — uzkliedza Zebs. — Pietiek ar vienu tavu kaucienu, lai dvēsele atvadītos no miesas. Viņš ir miris tikpat daudz, cik tu. Tas ir ģībonis. Spriežot pēc tā, kā viņš iekaustīja mani, nekā nopietna nav. Nē, — viņš turpināja pieliecies un paskatījies, — neviena ievainojuma. Celis gan ir pamatīgi sapampis, bet kāja nav sadragāta, — citādi viņš nebūtu varējis paspert ne soli. I-r skrambas, bet nedaudz. No kā tās varētu būt? No jaguāra jnagiem diezin vai. Drīzāk izskatās pēc mājas kaķa skrāpējuma. A, es zinu! Pirms plankumainā zvēra uzbrukuma (bijusi plēšanās. Jauneklim uzklupuši koijoti! Kas to būtu domājis, ka šie gļēvie radījumi varētu ķerties klāt cilvēkam? Bet tie ķeras, ja patrāpās tāds novārdzis cilvēks kā Moriss. Kaut nelabais viņus rāvis!