Mednieks runāja pats ar sevi. Felims, redzot, ka saimnieks ir dzīvs un ka viņam vairs nedraud nāve, spēji atplauka un, sizdams knipjus, sāka lēkāt kā negudrs.
Viņa līksmais satraukums ietekmēja arī suni, un drīz vien arī tas kā apmāts griezās īru džigā.
Zebs nepievērsa uzmanību šai komiskajai izrādei. Viņš vēlreiz noliecās pār slimo. Pārliecinājies, ka nekādu nopietnu ievainojumu nav, viņš piecēlās un sāka aplūkot zemē izsvaidītās lietās. Viņš jau bija ievērojis panamu, kas joprojām karājās Morisam uz muguras, un viņam bija ienākušas prātā dīvainas domas.
Cepures no Gvajakilas zāles, kuras nepareizi sauca par panamām, nebija nekas neparasts. Dienvidos tās valkāja ne mazāk kā visā Teksasā. Bet Zebs zināja, ka jaunais īrs paradis valkāt meksikāņu sombrēro — pavisam citādu /galvassegu. Iespējams, ka mustangu mednieks bija atteicies no sava paraduma. Jo vairāk Zebs skatījās, jo vairāk viņam likās, ka viņš jau redzējis kādam galvā šo cepuri.
Nešaubīdamies, ka cepure iegūta godīgā ceļā, mednieks pieliecās un noņēma to, lai aplūkotu pamatīgāk. Tai vajadzēja izskaidrot noslēpumu vai arī vairākus noslēpumus.
Cepures iekšpusē Zebs atrada divus vārdus: dibenā ielīmētu Jaunorleānas cepuru fabrikanta vārdu un otru, ar roku uzrakstītu, viņam labi pazīstamu vārdu — «Henrijs Poindeksters».
Tad viņš ķērās pie apmetņa. Uz tā viņš atrada pazīmes, kas pierādīja, ka apmetnis pieder tam pašam cilvēkam.
— Sasodīts, ko tas viss nozīmē? — vecais norūca, domīgi skatīdamies zemē. — Cepures nav galvā tiem, kam vajadzētu, galvas nav savās vietās! Goda vārds, te kaut kas nav kārtībā. Ja es nejustu zem kreisās acs sāpes no tā puiša sitiena, būtu jāsāk domāt, vai mans smadzeņu pods ir uz pleciem. No viņa nav ko gaidīt paskaidrojumus, — Zebs piemetināja, paskatīdamies uz Morisu. — Vismaz tikmēr, kamēr viņš nav izgulējis savu drudzi. Bet ej nu sazini, kad tas būs. Labi, — pēc kāda laika viņš turpināja. — Nav nekādas jēgas palikt te. Mums jāaizgādā slimais uz būdu, un tas izdarāms vienīgi ar nešanu. Zīmītē viņš raksta, ka pats nespēj paiet ne soli. Viņš ir maķenīt kustējies tikai baiļu dzīts. Kāja izskatās aizvien sliktāk un sliktāk. Būs vien viņš jānes. No tā nekādu palīdzību nav ko gaidīt, — Zebs turpināja, paskatījies uz galvejietii, kas jautri tērgāja ar Taru. — Sunim galvā ir vairāk nekā viņam. Nu, nekas. Būs jāliek arī viņam pasvīst. Kā lai dara? Vajadzētu dabūt nestuves. Tās mēs varam uztaisīt no pāris kārtiņām un apmetņa vai arī no segas, kuru Felims paķēris līdzi. Jā-ā, nestuves! Tas ikurāt ir tas, kas mums vajadzīgs.
Tagad īrs tika aicināts palīgā.
Viņi nogrieza un atzaroja divus apmēram desmit pēdas garus kociņus. Divus īsākus izmantoja par šķēršiem. Uz kokiem vispirms uzklāja serapē, pēc tam, lai nestuves būtu izturīgākas, — apmetni. Improvizētās nestuves bija gatavas. Paredzot, ka Moriss var*sākt atkal trakot, Zebs piesēja viņu pie nestuvēm.
Tās nesa nevis, kā parasts, divi cilvēki, bet cilvēks un zirgs — zirgs gāja pa priekšu, bet cilvēks nopakaļ.
Otrs nesaderīgajā pārī bija īrs. Vecais mednieks bija turējis vārdu, ka «būs jāliek arī viņam pasvīst».
Zebs pats uzņēmās vieglāko pienākumu — gāja pa priekšu.
Izdoma nebija nekāda oriģinālā. Nestuves līdzinājās meksikāņu nestuvēm, kuras Zebs varēja būt redzējis Ziemeļteksasā; vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa darinātajām trūka jumta un tās nesa nevis divi mūļi, bet zirgs un cilvēks.
Šajā improvizētajā palankīnā Moriss Džeralds tika nogādāts savā mājoklī.
* * *
Jau bija nakts, kad šī savādā procesija sasniedza būdu.
Stiprās un maigās mednieka rokas pārnesa ievainoto no nestuvēm uz viņa gultu.
Džeralds nesaprata, kur atrodas, un nepazina ne Zebu, ne Felimu, kas bija noliekušies pār viņu. Jaunekļa domas vēl klīda tālumā, kaut gan viņš vairs netrakoja. Viņš bija nomierinājies.
Kluss gan Moriss nebija, kaut neatbildēja uz laipnajiem jautājumiem vai arī atbildēja tik nesakarīgi, ka gandrīz vai gribējās smieties. Taču neparastie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, atturēja no tā un rosināja nopietnas pārdomas.
Mustangu mednieka draugi pārsēja viņa brūces, cik labi vien prata, un tas arī bija viss, ko viņi varēja darīt. Atlika gaidīt rītu.
Felims apgūlās, bet Zebs palika sēžam pie slimnieka gultas. Tas notika nevis tāpēc, ka Zebs neuzticētos Morisa audžu brālim, bet vienkārši tāpēc, ka Zebs bija lūdzis viņu iet gulēt, jo abiem neesot nozīmes palikt nomodā.
Vecajam medniekam bija savi apsvērumi. Viņš negribēja, ka slimnieka murgus izdzirdētu vēl kāds, pat Felims. Un tā viņš nosēdēja viens visu cauru nakti, tverdams katru vārdu.
Daudz kas Zebu pārsteidza, dažus vārdus viņš pazina. Viņš nebrīnījās, ka Moriss bieži piemin Luīžu un kvēli atzīstas mīlestībā.
Bet diezgan bieži slimajam paspruka vēl kads vārds, un to vairs nebija patīkami dzirdēt. Tas bija Luīzas brāļa vārds. Moriss runāja saraustīti, juceklīgi, gandrīz nesaprotami.
Zebs Stamps salīdzināja dzirdēto ar jau zināmo un, kad būdā iespīdēja rīta gaisma, bija nonācis pie secinājuma, ka Henrija Poindekstera vairs nav starp dzīvajiem.