— Benito! Benito!
— Ko pavēlēsiet, senjorita?
— Labais Benito, gribu lūgt, lai tu man izpalīdzi. Vai esi ar mieru?
— Ko pavēlēsiet, senjorita? — māj zinis atkārto, zemu palocīdamies.
— Es nepavēlu, Benito, es lūdzu man izpalīdzēt. '
— Klausos, senjorita.
— Vai tu zini vietu uzkalnā, kur saiet kopā trīs ceļi?
— Ne sliktāk kā aploku pie jūsu tēvoča hasiendas.
— Labi. Dodies turp. Tu atradīsi tur zemē guļam cilvēku. Rokas viņam sasietas ar laso. Atbrīvo viņu un lai iet, kurp deguns rāda. Ja viņš ir krītot sasities, palīdzi viņam, cik vari, bet nesaki, kas tevi sūtīja. Iespējams, ka tu viņu pazīsti, es domāju, ka pazīsti. Bet tas nav svarīgi. Neko nejautā viņam un arī neatbildi, ja viņš jautā. Līdzko būsi dabūjis viņu uz kājām, lai darās ar tām, kā pašam patīk. Saprati?
^ — Pilnīgi, senjorita. Jūsu rīkojums tiks izpildīts, kā nākas.
— Paldies, mans labais Benito. Tēvocim Silvio neko nesaki. Atstāj to manā ziņā. Pavisam drīz vienā hasiendā pie Riograndes būs vajadzīgs uzticams pārvaldnieks. Es domāju, ka tu būsi piemērots.
— Visi zina, ka donja Isidora ir tikpat laba, cik skaista.
— Paldies, paldies. Vēl viens lūgums. Par to, ko'tu izdarīsi manā labā, drīkst zināt tikai trīs cilvēki. Trešais ir tas, pie kura es tevi sūtu. Pārējos divus tu pazīsti.
— Es saprotu, senjorita. Būs tā, kā jūs vēlaties.
Mājzinis iecērt zirgam sānos piešus. Tādi kā viņš reti kad iet kājām, pat tad, ja veicams tikai jūdzi igarš ceļš.
— Pagaidi! Es aizmirsu! — Isidora iesaucas. — Tu atradīsi tur cepuri un serapē. Tie ir mani. Paņem tos līdzi. Es tevi gaidīšu te vai arī kaut kur pa ceļam.
Palocījies Benito jāj prom. Bet viņam atkal ir jāapstājas.
— Es pārdomāju, Benito. Es jāšu tev līdzi.
Dona Silvio mājzinis ir pieradis pie sava saimnieka brāļameitas kaprīzēm. Viņš bez vārda runas paklausa un vēlreiz pagriež zirgu.
Isidora jāj nopakaļ. Viņa likusi Benito jāt pa priekšu. Ir savs iemesls, kādēļ viņa atteikusies no aristokrātiskā paraduma.
Benito ir kļūdījies savos minējumos. Tā nav Isidoras kaprīze, ka viņa jāj līdzi. Iemesls tam ir visai nopietns.
Viņa ir aizmirsusi ne tikvien savu serapē un cepuri, bet arī mazo vīstoklīti, kas viņu tā sarūgtinājis.
«Labais Benito» nedrīkst to zināt. Tas var izraisīt skandālu, kas būtu nepatīkamāks par strīdu ar donu Migelu Diasu.
Viņa jāj nopakaļ cerībā, ka pati dabūs atpakaļ vēstuli. Cik muļķīgi, ka viņa neapdomāja to jau laikus!
Bet kā vēstule nonākusi Koijota rokās? Droši vien viņš dabūjis to no Hosē. Vai viņas kalps būtu nodevējs? Varbūt Diass saticis viņu ceļā un piespiedis atdot vēstuli?
Neviena no šīm iespējām nav ticama.
No Diasa to varētu sagaidīt, bet, runājot par Hosē … Nav taču pirmā reize, kad viņa tam uzticas.
Beidzot klajums ir sasniegts, Isidora tagad jāj blakām māj- zinim.
Migela Diasa te vairs nav, vispār — ne dzīvas dvēseles. Taču visvairāk viņu sarūgtina tas, ka nav arī ne miņas no vēstules.
Zemē guļ vikuņas[41] vilnas cepure, viņas serapē un viņas laso gals, nekā vairāk.
— Vari jāt mājā, senjor Benito. No zirga nokritušais ir nācis pie samaņas. Un, manuprāt, aizjājis. Paldies dievam! Bet neaizmirsti, mīļais Benito, ka visam jāpaliek starp mums. Saprati?
— Sapratu, donja Isidora.
Mājzinis aizjāj un drīz nozūd aiz uzkalna kores.
* *
*
Laso metēja ir viena klajumā.
Viņa nolec no zirga, ietinas apmetnī, uzliek galvā sombrero un atkal pārvēršas par jaunu idalgo. Viņa kāpj seglos lēnām, automātiski, it kā viņas domas klīstu kaut kur tālumā. Viņa gausi ceļ pāri kāju. īsu mirkli tā paliek gaisā. Apakšsvārku mala atsedz to līdz potītei, kas atgādina Prāksiteļa veidojumu. Kad tā nolaižas zirgam gar otru sānu, šķiet, ka saulei priekšā aizgājis mākonis.
Taču šo skatu neredz neviens, pat ne nožēlojamais Hosē, kas brīdi vēlāk, apkārt .glūnēdams, iznāk klajumā.
Isidora aplinkus iejautājas par vēstuli.
— Ko tu ar to izdarīji, godātais?
— Nodevu, kam vajag, kundze.
— Kam?
— Es atstāju to . .. atstāju .. . viesnīcā, — stostīdamies un bālēdams atbild Hosē. — Dons Morisio bija izgājis.
— Meli, tu nelieti! Tu atdevi to Migelam Diasam. Neliedzies, godātais! Es pati redzēju vēstuli.
— Piedodiet, senjorita, piedodiet! Es neesmu vainīgs, es nudien neesmu vainīgs.
— Muļķi, būtu izgudrojis kaut ko ticamāku. Tu pats sevi nodevi. Cik dons Migels tev samaksāja par tavu nodevību?
— Zvēru pie savas dzīvības, kundze, ka tā nebija nodevība. Viņš … viņš … piespieda mani. . . draudēja, sita. Man … man … nemaksāja neko.
— Tad es tev samaksāšu. Es tevi atlaižu, un te būs tava alga. Še tev, še tev!…
Isidora atkārto šos vārdus reizes desmit, un tikpat daudz reižu pātaga nolaižas uz negodīgā kalpa pleciem. Viņš mēģina bēgt. Veltīgi. Viņa panāk Hosē, un viņš apstājas bailēs pakļūt zem iekarsušā zirga pakaviem. Tikai kad uz melnīgsnējās ādas parādās zilas švīkas, mocības beidzas.
— Bet tagad, godātais, prom no šejienes! Un tā kā nerādītos man acīs!
Kalps laiž Iekas vaļā. Kā iztraucēts kaķis kalps aizskrien no klajuma. Viņš ir laimīgs, ka var ar savu kaunu paslēpties dzeloņainajā biežņā.
Taču arī Isidora nepaliek klajumā ilgi. Viņas dusmas nomaina dziļas bēdas. Ir ne vien izjaukta satikšanās — viņas sirds noslēpums ir nodevēju rokās.