Viņa dodas mājup.
Kad viņa pārrodas mājā, tur valda satraukums. Peoni, gani un kalpi skraida kā sadeguši, no lauka uz aploku, no aploka uz pagalmu, un kliedz cits caur citu.
Vīrieši steigšus bruņojas, sievietes, uz ceļiem nokritušas, lūdzas debesīm žēlastību.
— Kāpēc tāds satraukums? — Isidora jautā.
Jautājums domāts mājzinim, kas pagadījies vistuvāk.
Kaut kur prērijā esot nogalināts cilvēks. Nogalinātais esot viens no tiem, kas nesen apmetušies Kasadelkorvo, kāda amerikāņu plantatora dēls. Runājot, ka tas esot indiāņu roku darbs.
Indiāņi! Šis vārds ir par iemeslu dona Silvio ļaužu satraukumam. Lūk, kāpēc vīrieši bruņojas, bet sievietes lūdz dievu.
Pats fakts, ka nogalināts kāds cilvēks, šajā neapvaldītu kaislību zemē nav nekas sevišķs, īpaši, ja nogalināts svešinieks — amerikānis. Bet ziņa, ka vainīgi indiāņi, ir pavisam kas cits. Tās ir briesmas.
Isidora jauno ziņu uzņem citādi. Viņai nav bail no mežoņiem. Vārds «slepkavība» atsauc atmiņā domas, kas viņu jau sāpinājušas. Viņa zina, ka ir vēl otra apbrīnojami skaista sieviete. Viņa pati ir to redzējusi un gandrīz vai netic savām acīm.
Vēl vairāk sāpina tas, ka šī būtne redzēta kopā ar Morisu Džeraldu. Tā ir nevis greizsirdība, bet gan uz brīdi atdzīvojusies nepatika.
Taču drīz šīs jūtas atdod vietu vienaldzībai: kāda viņai dala par cilvēkiem, kurus viņa nepazīst!
Pēc dažām stundām vienaldzību nomaina skaudra interese, pareizāk sakot, bažas. Ir paklīdušas jaunas ziņas par slepkavību. To pastrādājuši nevis indiāņi, bet baltais cilvēks — mustangu mednieks Moriss! Tuvumā nav neviena indiāņa.
To izdzirdējuši, dona Silvio saimes ļaudis nomierinās, bet viņa brāļameitu, gluži otrādi, pārņem satraukums. Baumas nedod viņai mieru, un pēc pusstundas viņa aptur .zirgu pie viesnīcas durvīm.
Nezināmu iemeslu dēļ Isidora jau vairākas nedēļas mācījusies «amerikāņu valodu». Viņas vārdu krājums nav sevišķi bagāts, bet ar to pietiek, lai izvaicātu nevis par slepkavību, bet par cilvēku, kas tiek apvainots slepkavībā.
Krodzinieks, zinādams, kas viņa ir, atbild pazemīgā pieklājībā.
Isidora uzzina, ka Moriss Džeralds vairs neuzturas viesnīcā. Sīki jo sīki tiek aprakstīta arī slepkavība.
Meitene ar bēdīgu sirdi jāj atpakaļ uz Martinesa hasiendu.
Tur atkal valda satraukums. Jauno satraukuma iemeslu var uzskatīt par smieklīgu, bet māņticīgie peoni domā citādi. Klīst baumas, ka prērijā netālu no Nuesesas parādījies jātnieks bez galvas.
Izklausās neticami, taču par ziņu pareizību nevar būt nekādu šaubu. Tās izplatās pa visu koloniju.
Trīs gani ir gatavi apzvērēt redzēto. Taču viņu baiļpilnās acis ir vislabākais apstiprinājums viņu vārdu patiesīgumam.
Nedz baumas, nedz dona Silvio un viņa māsas iebildumi nespēj atturēt kaprīzo Isidoru no piepeši nobriedušā nodoma jāt atpakaļ uz Riograndi. Viņai vienalga, ka slepkavība notikusi uz ceļa, pa kuru viņai jājāj. Vēl mazāk viņu uztrauc jātnieks bez galvas. Tas, kas citos ceļiniekos viestu bailes, liekas pievelkam Isidoru.
Vēl vairāk — viņa paziņo, ka jāšot viena! Dons Silvio piedāvā pavadoņus — desmit līdz zobiem apbruņotus ganus. Isidora noraida piedāvājumu.
Vai viņa neņems līdzi Benito?
Nē. Viņa labāk jās viena. Viņa tā ir izlēmusi.
* * *
Otrā rītā Isidora izpilda savu solījumu. Tikko aust gaisma, viņa jau ir seglos un pēc nepilnām divām stundām jāj nevis taisni uz Riograndi, bet gar Alamo.
Kāpēc viņa mainījusi virzienu? Varbūt viņa ir nomaldījusies?
Isidora neizskatās pēc cilvēka, kas būtu pazaudējis ceļu. Nedz viņa ir noraizējusies, nedz taujā ceļu. Zirgs knaši soļo uz priekšu, paklausot jātniecei.
Isidora nav nomaldījusies, viņa nav pazaudējusi ceļu.
Labāk būtu bijis, ja viņa būtu pazaudējusi ceļu.
LVI N O D A Ļ A
ŠĀVIENS UZ VELNU
Cauru nakti slimais neaizdarīja acu; te viņš gulēja mierīgi, te svaidījās aeprāta murgos. Cauru nakti mednieks neatgāja nost no viņa gultas un klausījās nesakarīgajā runā.
Tā apstiprināja divus Zeba minējumus: ka Luīza Poindekstere ir iemīlējusies un ka viņas brālis ir noslepkavots. Tas bija satriecoši.
Zebs domāja par ķildu … par cepuri… par apmetni.. . Viņa domas šaudījās kā tumšā, noslēpumainā labirintā. Savu mūžu viņa asais prāts nebija stāvējis tādu grūtību priekšā. Zebs Stamps ievaidējās, apzinādamies savu bezspēcību.
Durvis viņš nepieskatīja. Viņš zināja — ja viņi nāks, tad ne jau naktī.
Vienu vienīgu reizi Zebs izgāja ārā — uz rīta pusi, kad mēness gaisma sāka jaukties kopā ar dienas gaismu.
Viņu bija iztraucējusi kāda skaņa. Krūmos gari, žēlabaini bija i-ekaukusies Tara. Pēc brīža tā satrūkājusies iespruka būdā.
Zebs nodzēsa uguni, klusiņām,izgāja ārā un ieklausījās.
Nakts balsis aprāvās, kā riešanas iztraucētas. Bet kas licis kaukt Tarai?
Mednieks vispirms paskatījās uz laukumiņu būdas priekšā, tad uz krūmiem un visbeidzot ielūkojās koku ēnā. Nekas nebija redzams. Tumsā uz debesu fona iezīmējās klints aprises. Abās pusēs
klintij auga pāris augstu koku. Zebs zināja, ka aiz pēdas piecdesmit platās spraugas starp tiem plešas līdzenums.
Tieši virs klints spoži spīdēja mēness, un apkārtne bija pārskatāma kā uz delnas. Pat čūska nevarētu aizlīst nepamanīta.
Nekas nebija redzams.
Toties kaut kas bija dzirdams. Skaņa nāca no līdzenuma puses, un šķita, ka tā radusies netālu no klints. Izklausījās, it kā pakavs būtu atsities pret izkustinātu akmeni.
Tā sprieda Zebs, vērīgi ieklausīdamies, vai skaņa neatkārtosies.
Skaņa neatkārtojās, tomēr Zebs nebija kļūdījies: aiz kokiem parādījās zirgs, kas gāja pa kraujas malu. Tam mugurā sēdēja cilvēks. Zirga un jātnieka tumšais siluets izcēlās pret safīra debesīm.