Zirgs bija kā zirgs, turpretī jātnieka stāvu varēja saskatīt tikai no segliem līdz pleciem. Kājas saplūda ar dzīvnieka ēnu, kaut gan pazibēja pieši un kāpšļi, liekot noprast, ka tie ir savā vietā. Augstāk par pleciem nebija nekā, ne miņas no galvas.
Zebs Stamps vairākas reizes izberzēja acis, bet parādība kāda bijusi, tāda arī palika. Viņš varēja berzēt acis astoņdesmit reižu, taču viņš redzētu vienu un to pašu — jātnieku bez galvas.
Zirgs attālinājās lēnā, bet vienmērīgā solī, klusi, bez nevienas skaņas, it kā nevis ietu, bet slīdētu kā kosmorāmas[43] grozāmā skatuve.
Zebs ar acīm .ilgi sekoja dīvainajam jātniekam, pietiekami ilgi, lai ievērotu daudzus sīkumus un pārliecinātos, ka acis viņu neviļ un ar jutekļiem arī viss kārtībā.
Jātnieks attālinājās lēnām un pamazām: vispirms nozuda zirga galva, tad kakls un pleci, rēgainais jātnieka stāvs, zirga gūžas un visbeidzot — garā plīvojošā aste.
— Ak jēziņ! — Zebs iesaucās, redzētā pārsteigts. — Ak jē- ziņ! — viņš atkārtoja savu iemīļoto izsaucienu, kas šoreiz liecināja, ka vecais vīrs ir bezgala pārsteigts.
Zebs nenoliedzami bija drosmīgs cilvēks, taču viņam pār muguru pārskrēja šermuļi un no tabakas zelēšanas brūnās lūpas kļuva bālas.
Kādu laiku viņš stāvēja kā valodu zaudējis, līdz atguva runas spēju.
— Lai velns par stenderi! — viņš paklusām nomurmināja, nenovērsdams skatienu no tās vietas, kur pēdējo reizi bija redzējis zirga asti. — Lai mani nesauc Zebulons Stamps, ja tas nebija īsts cilvēks! īram tomēr bijusi taisnība Es domāju, ka viņš, pilnā būdams, nosapņojis. Bet nekā. Viņš tiešām to redzējis, un es pats arī redzēju. Nav brīnums, ka puisis pārbijies. Man pašam arī iekšā viss dreb. Ak jēziņ! Kas tas varētu būt? Kas tas varētu būt? — viņš pēc brīža atkārtoja. — Lai velns par stenderi, ja es šā vai tā netieku skaidrībā!^ Ja būtu diena un es varētu apskatīt to jātnieku pamatīgāk … A, bet kāpēc lai nepamēģinātu pieiet tam tuvāk?.-Lai velns par stenderi, ja es nemēģinu to izdarīt! Cerams, ka tas mani neapēdīs, kaut arī tas būtu pats nešķīstais. Un, ja jātnieks tiešām ir viņš, es ar savu lodi pārbaudīšu, vai nevar viņu izsist no segliem. Tātad — iepazīsimies ar to nelabo garu, vienalga, kas viņš būtu.
Ar šiem vārdiem mednieks devās pa taku uz klinti.
Iet iekšā pēc šautenes vairs nevajadzēja — viņš bija paķēris to līdzi, nākdams ārā no būdas. Ja vien jātnieks bez galvas būs ar miesu un asinīm, vienalga, vai no šīs vai citas pasaules, Zebs Stamps noteikti vēlreiz ieraudzīs viņu.
Kad mednieks skatījās no būdas durvīm, jātnieks devās tieši uz gravu, pa kuru no augšējā līdzenuma varēja nokļūt Alamo ielejā, Zebs devās pa to pašu taku, paredzēdams satikties ar jātnieku kraujas malā, ja vien tas nemainīs virzienu vai nesāks auļot.
Jau pirms tam Zebs bija aplēsis laiku un attālumu, kāds būs jānoiet. Aprēķins izrādījās pareizs līdz sekundei, līdz collai. Kāpdams augšā pa stāvo taku, viņš ieraudzīja jātnieka plecus.
Vēl viens solis augstāk, un parādījās viss augums. Vēl solis, un visā pilnībā kļuva redzams zirgs.
Zirgs stāvēja, pagriezies pret klinti, acīmredzot grasīdamies kāpt gravā. Šķita, ka tā gribējis jātnieks, lai izvairītos no sastapšanās. Bet varēja arī gadīties, ka zirgs dzirdējis mednieku kāpjam pa taku vai, visticamāk, saodis viņu.
Lai būtu kā būdams, Zebs Stamps atradās aci pTet aci ar noslēpumaino jātnieku.
Ieraugot to, Zebs sastinga. Kuram katram citam viņa vietā mati būtu saslējušies stāvus, un nevar noliegt, ka vecajam medniekam, kā viņš vēlāk pats atzinās, «kļuva pavisam čābiski ap dūšu».
Tomēr viņam pietika drosmes izpildīt savu nodomu 1 — uzzināt, vai viņam darīšana ar cilvēku vai ar velnu.
Viņš zibenīgi piesvieda pie pleca šauteni un notēmēja. Mēness gaismā varēja labi redzēt, un pēc brīža lode ieurbtos jātniekam bez galvas tieši sirdī. Tad medniekam pavīdēja doma: ja nu viņš
izdara slepkavību? Viņš nolaida stobru un kādu joni stāvēja neziņā.
— Vai tas varētu būt cilvēks? — viņš murmināja. — Tā kā neizskatās. Rādās, ka galvas viņam nav, arī zem apmetņa. Cilvēkam, es domāju, būtu mēle, bet šim nav galvas, kur mēlei turēties. Hallo, svešiniek! Vēlu gan tu te jādelē, ko? Vai tu neesi aizmirsis paņemt līdzi galvu?
Atbildes nebija. Padzirdējis cilvēka balsi, zirgs nosprauslājās, un tas bija viss.
— Paklau, svešiniek! Ar tevi runā vecais Zebs Stamps no Kentuki štata. Ar viņu nav joki. Labāk ir nemēģini dzīt velnu. Es gribu, lai tu pastāsti, kas tā par spēlīti. Ja tu izliecies miris, tad pacel roku. Runā, citādi ietriekšu ribās lādiņu!
Tāpat kā iepriekš, atbildes nebija. Šoreiz zirgs tikai pakratīja galvu.
— Lai velns tevi parauj! — mednieks kliedza, ieilgušā klusuma saniknots. — Dodu vēl sešas sekundes laika . .. Sešas sekundes, un, ja tu neatbildēsi, es šaušu. Ja tu esi lelle, nekas ļauns nenotiks. Ja esi velns, arī ne, es domāju. Bet, ja tu esi cilvēks, kas tēlo mironi, tad esi pelnījis lodi par savu muļķību! Nu, atbildi! Atbildi, kad tev saka! Ak tā, tu negribi? Es šauju. Viens … divi. . . trīs … četri… pieci.. . seši!
«Septiņi» vietā sausi nosprakšķēja šāviens, aizspindza lode un atskanēja dobjš būkšķis, it kā nāvējošais metāls būtu ietriecies cietā priekšmetā.
Šāviens satrūcināja zirgu. Jātnieks sēdēja seglos kā sēdējis!
Tagad radās šaubas, vai zirgs maz sabijies. Skaidri sadzirdamais zviedziens, kas atbildēja šāvienam, izklausījās pēc zobošanās.