— Nesamaņā?
— Nūja. Viņš gvelž tā, it kā būtu ieķēris pāri mēram, un domā, ka viņam dzenas pakaļ ar krāsns biguli. Varu derēt, ka vislabākās zāles viņam tagadīt būtu lāsīte vīna, ja vien mēs tiktu pie tā. Bet būdā no vīna nav ne smakas. Ne pītajā pudelē, ne blašķē… Pag, pag, bet vai jums nav līdzi kāda blašķīte? Drus- cītiņ agvardientes, kā jūs to saucat. Man ir gadījies baudīt vēl draņķīgāku suslu. No viena tās malciņa saimniekam kļūtu labāk, kā likts. Sakiet jel taisnību, kundze: vai jums nav līdzi kāda lāsīte?
— Nē, senjor, man nekā tāda nav. Diemžēl nav.
— Skāde! Žēl mistera Morisa. Tas būtu viņam krietni palīdzējis. Nekas, būs viņam jāiztiek tāpat.
— Bet, senjor, vai tiešām es nevaru viņu satikt?
— Nu nemaz. Un kāds no tā arī labums? Viņš tā vai tā neatšķirs jūs no savas vecmāmiņas. Es atkārtoju, ka ar viņu ir slikti apgājušies un ka viņš guļ nesamaņā.
— Tad vēl jo vairāk man viņš jāredz. Varbūt viņam vajadzīga mana palīdzība. Esmu viņam parādā par … par …
— Ak tā? Jūs esat viņam parādā? Un jūs gribat nomaksāt parādu? Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet tad jau jums viņš nav jāredz. Es esmu viņa pilnvarotais, un es kārtoju visas viņa darīšanas. Es gan neprotu rakstīt, bet es varu uzšņāpt krustus uz jūsu zīmītes, un ar to pilnīgi pietiek. Jā, kundze, samaksājiet to naudiņu man, un es jums apsolu, ka saimnieks nekad neprasīs to otrreiz. Tagad tā būs pašā laikā — mēs braucam prom, un nauda ir vajadzīga kā ēst. Tā ka, ja jums nauda ir līdzi, tad spalvu, tinti un papīru mēs sadabūsim būdā. Sakiet, ka piekrītat, un es parakstīšos.
— Nē, nē, nē! Es nerunāju par naudu. Tas ir . . . tas ir pateicības parāds.
— Ak, tikai tāds … To nav grūti nomaksāt, un paraksts arīdzan nav vajadzīgs. Bet tagadīt nav īstā reize kārtot tādu parādu, jo saimnieks tik un tā neapjēgs, ko jūs teiksiet. Kad viņš nāks pie samaņas, es viņam pateikšu, ka jūs te bijāt un nomaksājāt parādu.
— Sakiet, — vai es varētu viņu redzēt?
— Kad es jums saku — nevar!
— Bet man jāredz, senjor!
— Še tev nu bija! Es esmu nolikts par sargu, un man ir stingri pavēlēts nelaist nevienu iekšā.
— Tas nevar attiekties uz mani. Es esmu viņa draugs, dona Morisio draugs.
— Kā lai Felims O'Nīls to zina? Kaut jūs izskatāties piemīlīga, jūs varat būt viņa niknākais ienaidnieks.
— Man viņš jāredz … jāredz … Es redzēšu viņu!
Isidora nolēca no zirga un gāja pie durvīm.
Redzēdams meitenes sejā nelokāmu apņēmību, galvejietis saprata, ka laiks izpildīt Zeba Stampa norādījumus un ka viņš pārāk ilgi ļāvis apvārdot sevi. Viņš iedrāzās būdā, izskrēja ar tomahauku rokā un — sastinga, ieraudzījis, ka viešņai rokā revolveris un viņa tēmē tam tieši galvā.
— Abajo la hacha! — viņa uzsauca. — LepeioZ[45] Pamēģini pacelt roku pret mani. Otrreiz tu vairs necelsi!
— Uzbrukt jums, kundze? Uzbrukt jums? — murmuļoja Felims, attapies no izbīļa. — Svētā jaunava! To ieroci es nepaņēmu jūsu dēļ, nemaz arī ne. Ja gribat, varu apzvērēt pie visiem svētajiem. Nudie, kundze, es to tomahauku nepaņēmu jūsu dēļ.
— Kādēļ tad? — jautāja Isidora, saprazdama, ka ir pāršāvusi buku, un nolaizdama revolveri. — Kādēļ tad jūs tā apbruņojāties?
— Tā kā es dzīvoju vienīgi tādēļ, lai izpildītu pavēles, es paņēmu tomahauku, lai nocirstu tam tur kaktusam zaru un pabāztu vecajai ķēvei zem astes. Jūs tak neiebildīsiet pret to?
Šoreiz apklusa senjorita — viņa nezināja, kā izskaidrot tādu dīvainu nodomu.
Viņas priekšā stāvošais ērms diezin vai varēja iedvest bailes. Viņa izskats, žesti un kustības drīzāk bija komiski nekā draudoši, vairāk smīdināja, nekā biedēja vai saniknoja.
— Klusuciešana ir piekrišana. Paldiesiņ, — nomierinājies teica Felims un, vairs nebaidoties, ka var dabūt lodi mugurā, skrēja pāri laukumiņam un izdarīja visu uz mata, kā Zebs Stamps bija piekodinājis. 1
Meksikāniete pa to laiku stāvēja kā bez valodas. Viņa netika gudra, ko nozīmē ķēves zviedzieni, sirdi plosošā suņa gaudošana un meža iemītnieku atbildes kliedzieni. Viņai neatlika nekas cits kā stāvēt un brīnīties. Kamēr ellišķais troksnis nebija rimis, nebija ne mazāko cerību no tā vaininieka uzzināt trokšņa iemeslu.
Felims atgriezās pie būdas durvīm un nostājās savā sargpostenī apmierināts kā aktieris, kas labi nospēlējis savu lomu un tagad ar mierīgu sirdi var ierindoties skatītājos.
LVIII N O DAĻA
SAINDĒTAIS SKŪPSTS
Mežonīgais koncerts ilga desmit minūtes: ķēve kvieca kā aizkauta cūka, suns drūmi piebalsoja aprautiem rējieniem, kas pieskanēja visu upes ieleju. Troksnis bija dzirdams jūdzes attālumā, un, tā kā Zebs Stamps diezin vai bija tik tālu no būdas, viņam noteikti vajadzēja to dzirdēt.
Pārliecināts, ka citādi nevar būt un ka mednieks drīz atsauksies, Felims stāvēja uz sliekšņa kā stabs, cerēdams, ka viešņa paliks ārpusē vismaz tik ilgi, kamēr viņš varēs novelt no sevis atbildību par to, ka ielaidis viņu iekšā.
Kaut gan svešiniece bija dievojusies, ka ieradusies draudzīgos nolūkos, Felimu joprojām tirdīja aizdomas, ka viņa grib nodarīt saimniekam kaut ko ļaunu. Vai citādi Zebs būtu licis saukt viņu atpakaļ?
Felims jau bija gatavs izbeigt pretošanos. Šis spožais revolveris, kas vēl aizvien rēgojās viņam acu priekšā, bija atņēmis jebkuru patiku ķīvēties ar savādo jātnieci, un, ciktāl tas bija atkarīgs no īra, viņa mierīgi būtu varējusi iet iekšā būdā.
Taču Morisam bija vēl viens aizstāvis, kas sirdīgāk par Felimu sargāja būdas durvis un kuru nevarētu aizdzīt pat vesela lielgabalu baterija. Tā bija Tara.