Suns juta neuzticību pret nelūgto viešņu. Aprautie rējieni nozīmēja sašutumu. Meksikānietes izturēšanās šķita naidīga, un, izdarījis attiecīgus secinājumus, suns tieši pretī Felimam aizstājās priekšā durvīm nepārprotamā apņēmībā iecirst savus briesmīgos ilkņus stilbos katram, kas mēģinātu iekļūt būdā.
Isidora negribēja riskēt. Viņa pilnīgi bija pārsteiguma varā un, nespēdama bilst ne vārda, stāvēja un gaidīja. Pēc tik neparastas prelūdijas vajadzēja nākt atbilstošam finālam. Kaut apmulsusi, viņa tomēr pacietīgi gaidīja to.
Sākotnējais uztraukums bija izzudis. v Tas, ko Isidora redzēja, bija pārāk smieklīgs, lai modinātu bažas, kaut gan arī pārāk nesaprotams, lai izvilinātu smieklus.
Cilvēkam, kas bija izturējies tik ērmoti, prāts acīmredzot nenesās uz jokiem. Nopietnā sejas izteiksme kontrastēja ar Felima komiskajām izdarībām, un tas skaidri un gaiši lika saprast, ka viņš nedzen velnu. Tā Isidora stāvēja ar nevarīga apjukuma izteiksmi sejā, kamēr starp kokiem parādījās liela auguma vīrietis izbalojušā apmetnī un ar sešas pēdas garu šauteni pār plecu. Viņš nāca taisnā ceļā uz būdu.
Ieraugot atnācēju, Isidora pārvērtās. Tagad viņas sejā varēja lasīt bažas, un mazā roka no jauna pacēla revolveri. Šī kustība bija pa daļai apzināta, pa daļai automātiska. Redzot būdai tuvojamies aizdomīgo cilvēku, tā šķita dahiska.
Iznācis laukumiņā un apstājies tā malā, cilvēks izskatījās ne mazāk pārsteigts kā meitene. Viņš kaut ko izspieda caur zobiem, bet ko īsti, tas nepārtrauktajā troksnī nebija sadzirdams, kaut gan pēc žestiem varēja noģist, ka tiem jābūt laipniem vārdiem. Tad Zebs Stamps pagriezās, piesteidzās klāt ķēvei un, pacēlis tai asti — neviens cits mirstīgais to nebūtu iedrošinājies darīt —, atbrīvoja nabaga lopiņu no ilgajām mocībām.
Iestājās klusums, tikai ķēve labu laiku vēl nevarēja nomierināties.
Isidora joprojām neko nesaprata. Pametusi skatienu sānis, viņa noprata, ka durvīs stāvošais jokupēteris ir sekmīgi izpildījis viņam uzticēto pienākumu.
Taču Felima pašapmierinātība izkūpēja, līdzko Zebs Stamps, atpestījis nomocīto četrkājaini, apsviedās uz būdas pusi; viņa grumbaino vaigu klāja mākonis, kas vēstīja dusmu negaisu. Pat skaistules klātbūtne nespēja atturēt viņa lamu izvirdumu.
— Muļķadesa, īru idiots tāds! Tad tāpēc tu sauci mani atpakaļ? Un es tikko biju paņēmis uz grauda pamatīgu tītaru, jādomā, ne mazāk kā trīsdesmit mārciņas svarā. Es jau gribēju nospiest mēlīti, kad iebrēcās tā nolādētā ķēve. Mūsu brokastis tagad vējā.
— Bet mister Stamp, vai jūs pats neteicāt, lai es tā daru? Jūs teicāt: ja kāds tuvojas būdai…
— Esi gan tu aitasgalva! Vai tad tas attiecās uz sievieti, ko?
— Es nezināju, ka tas ir sievišķis. Jums vajadzēja redzēt, kā viņa sēž zirgā — uz mata kā vīrišķis!
— Un kas par to, ka viņa tā sēdēja? Vai tad tu, pienapuika, nekad nebiji redzējis? Visas meksikānietes tā mēdz jāt. Tu esi vairāk sievišķis nekā viņa un piedevām vēl divdesmit reizes dumjāks. Mazliet pazīstu viņu pēc izskata un pa ausu galam esmu par viņu arī dzirdējis. Grūti pateikt, kāpēc viņa atjājusi. Un ej nu sazini, vai viņa var to paskaidrot, jo viņa runā tikai, savā meksikāņu mēlē. Es no tās ne velna nesaprotu un arī negribu saprast.
— Jūs maldāties, mister Stamp. Viņa runā arī angliski. Vai tā nav, kundze?
— Mazliet, — atbildēja meksikāniete, kas visu laiku bija klusējusi. — Angliski poco pocito
— Ak tā-ā… — pārsteigts novilka Zebs. — Atvainojiet, senjorita. Jūs drusciņ pļāpājat angliski? Jo labāk. Tad jūs varēsiet man pateikt, kāpēc esat atjājusi. Jūs taču nebūsiet apmaldījusies?
— Nē, senjor, — Isidora pēc brīža atbildēja.
— Tātad jūs zināt, kur atrodaties?
— Si, senjor, si… jā … Pie dona Morisio Zerala mājas.
— Apmēram tā meksikāņi izrunā šo vārdu. Grūti šo būdu nosaukt par māju, un tomēr tā tas ir. Kazi jūs gribat sastapt mājas saimnieku?
— O, senjor, jā! Tāpēc jau arī esmu atjājusi.
— Lai notiek, pret to iebildumu nevar būt. Es tā spriežu, ka jums nav ļaunu nodomu pret šo zēnu. Bet nekāda lielā labuma no runāšanas ar viņu tagad nebūs. Viņš taču neatšķirs jūs no savas pazoles.
— Jā. Es viņai to teicu, — iestarpināja Felims, kas savu burkānu krāsas matu dēļ bija pagodināts par «sargu».
— Pareizi, — atbildēja Zebs. — Viņš ir drusku ievainots un pašlaik murgo. Es domāju, ka nekā nopietna nav. Gan viņš drīz nāks pie samaņas.
— Lai notiek, es tur neredzu nekā slikta. Sievietes ir vislabākās slimnieku kopējas. Man pašam nav bijusi iespēja to pārbaudīt, kopš esmu apglabājis savu veču Misisipi krastos. Ja gribat pasēdēt pie puiša gultas, lūdzu, jo jūs esat viņa draugs. Pieskatiet viņu, kamēr mēs būsim prom, lai viņš neizlec no gultas un nenorauj apsējus, kuros es viņu esmu ietuntulējis.
— Ticiet man, ser, es rūpēšos par viņu, cik labi vien pratīšu. Bet sakiet — kā tas notika? Indiāņi? Bet viņi taču nav tuvumā! Vai viņš ar kādu sastrīdējās?
— Par to, senjorita, jūs zināt tikpat daudz, cik es. Viņš kāvies ar koijotiem, bet ne jau tāpēc viņam savainots ceļgals. Es atradu viņu vakar īsi pirms saulrieta dziļi krūmos. Viņš stāvēja līdz viduklim strautā, kad viņam gatavojās uzbrukt plankumainais zvērs, kuru jūsējie dēvē par tīģeri. Es izglābu viņu no šīm
nelielajām briesmām, bet kas bijis pirms tam, to es nezinu. Jauneklis pazaudējis saprātu, un tagad no viņa nekā nevar uzzināt. Viņš vēl nav nācis pie samaņas, tāpēc mums neatliek nekas cits kā gaidīt.
— Bet vai jūs esat pārliecināts, ser, ka viņam nav nekā nopietna? Vai viņa ievainojumi nav bīstami?
— Nekādā ziņā ne. Viņu tikai krata neliels drudzis. Kas attiecas uz ievainojumiem, tad tās ir tikai skrambas. Kad viņš būs atguvis samaņu, arī ievainojumi, es domāju, būs sadzijuši. Pēc nedēļas viņš būs vesels kā rutks.