Выбрать главу

Rajonā izsludināja ārkārtējo stāvokli. Mēneša laikā visus iedzīvotājus pārveda uz Nagano prefektūru un Japāņu jūras piekrasti. Bet no pašaizsardzības spēku helikoptera, kas aplidoja cietušo rajonu nolūkā izpētīt ģeomagnētisko un gravitācijas laukus, Tengu plakankalnē apkalpe pamanīja vairākus cilvēkus stāvam pie kalnu būdiņas un izmisīgi mājam ar rokām.

Helikopters nosēdās. Cik pārsteigta bija ekipāža, uzzinot, ka tā ir alpīnistu vienība — studenti, jauni kalpotāji un kantoristes. Pavisam četrpadsmit cilvēki.

Iedzīvotājus no Itoi upes aizas rajona evakuēja laikā no piecpadsmitā marta līdz otrajam aprīlim, kad tika izdota pavēle slēgt valsts šoseju Nr. 148 un visus ceļus uz ziemeļiem no Omači un Kidzaki.

Par spīti pavēlēm un rīkojumiem, divdesmit trešajā aprīlī pa vienu no daudzajiem lauku ceļiem vienība sasniedza Omači, iekļuva pilsētā, nepamanīti paslīdēja garām sargposteņiem, pa maksas šoseju devās līdz Kurojona aizsprostam, no turienes pacēlās Kasimaja- rigatakes plakankalnē un tālāk jau soļoja pa parasto alpīnistu maršrutu pāri Ocubetadzavas, Dzidzigatakes, Kasimajari, Gorjū, Jari un Siramas kalniem. Jaunieši bija vēlējušies tikai atvadīties no Japānas Alpiem… Visi bija jauni, ne vecāki par divdesmit četriem gadiem. Onodera raudzījās šajos novārgušajos, kalnu saulē iede- gušajos, pēc izskata spriežot, īstos pilsētniekos, aplūkoja viņu elegantos ceļojumu piederumus, kas liecināja par īpašnieku pārticību, un viņam nebija ko teikt.

Kalnu ceļš, kas vijas no Kasimajari uz Siramu, ir ļoti skaists. No tā paveras brīnišķīgs skats uz ledāju aizām austrumu nogāzē, bet gājiens pāri Hačimines kalnu aizai ir ļoti sarežģīts un grūts, un pa šo maršrutu parasti iet tikai vasaras mēnešos. Doties ceļā pavasarī, it sevišķi tagad, kad nebija pieejamas sinoptiķu prognozes, un vēl bez pieredzējuša pavadoņa — tas jau bija tīrs ārprāts. Pie tam pēdējā laikā Hidas kalnu grēda nepārstāja dobji rūkt, bet tās virsotnēs, nogāzēs un aizās nepārtraukti notika iežu nobrukutni un tvaika izvirdumi.

Alpīnisti sākumā bija sadalījušies trijās grupās. Pirmā iekļuva sniegputenī un trīs dienas bija spiesta slēpties Tengū būdiņā. Otra grupa atrada patvērumu Karamacu būdiņā, bet trešā grupa, zaudējusi vienu cilvēku Hačimines aizā, ar lielām grūtībām spēja sasniegt tikai Gorjū pāreju. Un tomēr, pārlaiduši sniega vētru, visi devās tālāk. Pirmā grupa, kāpjot Jari smailē, iekļuva sniega nobrukumā, ko bija izraisījusi pēkšņa zemestrīce. Tika apbērts viens ceļabiedrs. Sagaidījuši otru grupu, jaunieši sāka atrakt apbērto draugu. Dūšīgi nostrādāja divas stundas. Puisis bija palicis dzīvs, tikai stipri sasities un apsaldējies.

Visas trīs grupas sanāca kopā pie Hakumas kalna pakājes. Apkārtnē nebija nevienas citas dzīvas dvēseles.

Ceļu, kas veda lejup, bija galīgi izpostījuši nogruvumi, bet Kohinatas kalna ziemeļu daļā bezdibenīga plaisa nogriezusi ceļu uz Macugavas upes augšteci, kas savukārt aizbērta ar sniega kupenām. Blakus viesnīcai «Sa- rukuraso» bija izveidojusies krauja, no kuras dibena plūda augšup tvaiks. Laiks izmainījās. Bieza miglas kārta ietina visu apkārtni, un veselas četras dienas atkal plosījās sniega vētra. Par laimi, gan viesnīcā, gan būdiņās vēl bija palikusi pārtika un kurināmais, tomēr viena meitene bija saslimusi ar plaušu karsoni, bet divi puiši krītot pārlauzuši kaulus. Vētrai rimstot, visa kompānija esot devusies uz ziemeļiem, sasniegusi Cugaikes būdiņu, mēģinājusi nokāpt lejup līdz Hakumaoikes stacijai, bet tur viņi konstatējuši, ka Hijodori virsotnes dienvidrietumu nogāzē izveidojusies milzīga plaisa, kas aprijusi Vasedas universitātes tūristu bāzi un nogriezusi atkāpšanās ceļu. Visu šī rajona ziemeļu daļu, Ilači- gatakes smailes nogāzes, Koganeju un Renge karstos avotus ieskaitot, pārklājusi bieza sniega kārta… Zem tās, kā bija redzams, veidojās jaunas plaisas, bet daudzās vietās gaisā šāvās karsta tvaika strūklas.

— Pieņemsim, ka jums izdotos nokāpt līdz Hakumaoikes stacijai. Un ko jūs darītu tālāk? — Onodera jautāja bez jebkādām emocijām balsī. Nebija nozīmes kaut ko pārmest. — Tur nogruvums aizsprostojis upi, un tā pārplūdusi…

— Vai šoseja Nr. 148 nav lietojama visā garumā? — jautāja kāds puisis, laikam visas vienības galva.

— Kā tu domā, kāda iemesla dēļ tā slēgta? — jauniešu vieglprātība pārsteidza Onoderu. — Itoi upes krasti nobīdījušies gandrīz par desmit metriem. Bet jūs, ne par ko nepainteresējušies, tomēr pārkāpāt aizliegumu!

— Kā mums bija to zināt? Televīzijā darbojas tikai divi kanāli, avīzes ne katru dienu iznāk, un arī tās tikai pusformāta lapiņās… — kaprīzi teica puisis ar lieliem vaigu kauliem. — Labi, labi, varat tālāk nestāstīt! Visi to vien tik dara, kā lasa mums sprediķus. Bet kalni — tie ir visa mūsu dzīve. Vai tas slikti, ka mēs gribējām atvadīties no šiem skaistajiem Japānas kalniem, ja tiem lemts izzust no zemeslodes virsas? Un vispār mēs esam gatavi mirt Šeit, šajos kalnos. Tādēļ arī nācām šurp…

— Lūdzu, kā vēlaties! — Onodera pagrieza alpīnistiem muguru un devās pie helikoptera. — Būs mazāk darba — mums vieglāk. Ja pareizi esmu sapratis, tad divi jūsu biedri jau sasnieguši savu mērķi. Varat sekot viņu piemēram…

Onoderam bija tāda sajūta, it kā viņa dvēsele būtu galīgi izdegusi. Viņš pēkšņi atcerējās, kā toreiz, pēc ilgas prombūtnes atgriezies savā dzīvoklī, bija piekāvis tur ielavījušos jauniņos narkotiķus. Cik ilgs laiks aizritējis kopš tā brīža? Toreiz viņš vēl bija spējīgs dusmu lēkmē gan piekaut un izdzīt, gan pēkšņi atkal kļūt maigs un sirsnīgs.

Tagad kļuvis pavisam citādāks. Viņu visu bija it kā pārklājusi bieza, raupja ziloņāda. «Jā, esmu pretīgs, cietsirdīgs,» viņš pēkšņi iedomājās, izjūtot pats pret sevi kaut ko līdzīgu žēlumam. «Jeb varbūt esmu aiz pārguruma pārvērties gadu nastas nomocītā vecī? Un vēl…»

Ar nežēlīgi skaidru apziņu — kā slīcinādams cilvēku, pabāžot zem ūdens tā galvu, — viņš neļāva uzpeldēt atmiņā vārdam «Reiko». Ja neapspiestu savas jūtas līdzīgi cietsirdīgi apdomīgam slepkavam, tad šis vārds, paceļoties no zemapziņas dziļumiem, ar zemūdenes ātrumu mestos viņam virsū, salaužot visu cieto čaulu, kas tagad nosedza viņa sirdi, un briesmīgā sāpe izlītu arā kā ugunīga lava, un viņš atkal, tāpat kā toreiz, raustītos krampjos, vārtītos pa zemi, cenzdamies saplēst pats sevi gabalos.

Tajā dienā, izdzirdis telefonā Reiko balsi no Manadzuru šosejas, Onodera kā vājprātīgs bija meties uz ielas. Skriet… ātrāk… skriet! Bet uz kurieni? Un vai iespējams aizskriet no Tokijas līdz Idzu? … Ceļi aizbērti, transports nedarbojas…

Viņš ieskrēja Ičigajas pašaizsardzības bāzē, pieprasīja dot helikopteru, piekāva divus virsniekus, kas centās viņu nomierināt… Viņu savaldīja, bet viņam izdevās izrauties un izskriet ārā… Kas notika tālāk, viņš neatceras. Atguvās pašaizsardzības spēku bruņu amfībijā, kas šķērsoja Sakavas upi. Bet aiz Odavaras braukt bija aizliegts pat pašaizsardzības spēku transportam.

Tālāk viņš atcerējās sevi skrāpējam karstos pelnus, kas bija sajaukušies ar pumeku un vulkāniskajām bumbām. Tas notika ceļmalā pie tuksnesī pārvērstās Odava- ras pilsētas. Viņš gulēja uz biezas pelnu kārtas un skaļi raudāja bez asarām. Mugurā viņam nez kāpēc bija pašaizsardzības spēku majora formas tērps. Bruņu cepure nobrukusi uz vienas auss, vaigā rēta, labās rokas pirksti noplēsti līdz asinīm, kreisajā delnā dziļa brūce. Bet bikses un zābaki paša.