Viņš bija nokļuvis tur nevis izvirduma, bet tikai nākošajā dienā, taču uzzināja to daudz vēlāk. Virs Fudzi vēl arvien liesmoja sārta blāzma. Kalns, kam vairs nebija ne mazākās līdzības ar agrāko Fudzi, nepārtraukti izgrūda melnus dūmus, apberot ar pelniem visu apkārtni. No Odavaras bija redzama Hakones nogāze, pa kuru kā čūska vijās sarkanmelna lava. Trakoja karsts, seju svilinošs vējš. Nedaudz atģidies, Onodera vairākkārt juta, ka viņam uznāk neprātīgā vēlēšanās mesties šajā sakarsētajā, pelnainajā muklājā. Gribējās kliegt, grābt un sviest uz visām pusēm šos pelnus — varbūt zem pusotra metra biezās pelēkas kārtas kaut kur gulēja Reiko…
Atgriezies evakuācijas štābā, viņš neuzklausīja Naka- das un Jukinagas padomus, bet metās pie vadības un pieprasīja, lai viņu nosūta uz kādu no glabšanas vienībām.
Sākumā D2 izvietoja Gummas prefektūrā divpadsmitās divīzijas štābā Somaharā, bet, kad tur palikt kļuva bīstami, pārcēla uz trīsdesmito kājnieku pulku Sibatā Ņiigatas prefektūrā. No Sibatas Onodera tūdaļ devās tālāk uz otro pulku Ečigotakadā un palīdzēja evakuēt cietušo rajonu iedzīvotājus uz Macumoto un Nagano, cenzdamies nokļūt visbīstamākajās vietās. Viņš strādāja kopā ar simtseptītā inženierpulka glābējiem, izvedot cilvēkus, kas neskaitāmu izvirdumu un nobrukumu dēļ bija palikuši Asamas un Ebosi kalnu pakājē, pilnīgi izolēti no ārpasaules. Viņš atteicās no atpūtas un gandrīz nemaz negulēja. Kad viņu centās pierunāt atpūsties, viņš vienkārši nesaprata, ko no viņa grib. Protams, laiku pa laikam, pats to neatskārzdams, viņš aizmiga vai nu teltī, kravas automašīnas šofera būdā, vai pamestā, pussagruvušā zemnieka mājā. Tā aizritēja mēnesis, un viņš vairs nespēja atcerēties visus notikumus. Kā pa miglu atmiņā atausa atsevišķas ainas — te viņš vada kravas automašīnu, kas cauri nogruvumiem traucas virs galvu reibinošas kraujas, te iežu plaisā bāž
dinamīta spridzekli. Bija gadījies ar raudošu bērnu uz; rokām brist pāri straujai kalnu upei… Bet visu šoj laiku savas izdegušās dvēseles tuksnesī viņš juta asu, dzeldīgu vēju. Un ik reizi, kad šī vēja brāzmas uzjundīja pazīstamo vārdu, viņš instinktīvi, ar profesionāla slepkavas roku, nogremdēja to aukstajā bezdibenī…
«Kas ar mani notiek?» viņš reizēm domāja. Jā, viņš bija pa pusei miris. Nē, ne pa pusei, bet pavisam, jo mirusi bija viņa dvēsele. Viņš vienkārši bija spiests jaut arī miesai sagaidīt to brīdi, kas darīs galu skumjai vienmuļībai, ko sauca par dzīvi. Un tad arī viņš pats nogrims šajā tumšajā, aukstajā ūdenī — līdzīgi tam vārdam, ko viņš simtiem reižu bija mērdējis un gremdējis šajā dzelmē. Un nevajadzēs vairs neko saprast, viss izbeigsies un izzudīs.
— Tomita-san… — nesteidzīgi, it kā kārtodams visparastāko, ikdienišķāko lietu, Onodera atgriezās pie helikoptera, kas viņu gaidīja ar neapstādinātu propelleru.
— Cik cilvēku mēs varam uzņemt?
— Divus… — pilots nokliedza. — Mums gan ir sešas vietas. Bet aparatūra, pats saproti. Nav laika to ņemt nost.
Onodera lēni pakratīja galvu.
— Kaut kā pamēģini paņemt četrus. Vismaz slimos un ievainotos …
— Ko tu? — pilots atgaiņājās ar abām rokām.
— Kur es viņus sēdināšu?
— Es palikšu šeit… — Onodera teica. — Vienu paņem sev blakus, bet trīs kaut kā iekārto aizmugurē. Paklau, vai nevarētu pārējo muļķu labad izsaukt no Macumoto trīspadsmitā pulka transporta helikopteru?
— Macumoto ir tikai divi helikopteri mācību vienībā, bet tie ir vēl mazāki… Paga, paga, Macumoto lidlaukā ir arī viens lielais helikopters. Tas vakar bija spiests nolaisties. Ja dzinējs jau savests kārtībā…
— Tas gan varēs pacelt kādus piecpadsmit… — Onodera palūkojās pulkstenī. — Pamēģini sazināties. Pašreiz pulkstenis ir septiņi un sešpadsmit minūtes. Palūdz uz kādu stundiņu iegriezties vēl šeit pirms šīs dienas pienākumu veikšanas.
— Nezinu, vai izdosies. Ar degvielu slikti, Macumoto nav lielu uzkrājumu. Ja nu sagādnieki pieved…
— Bet tu kaut ko izdomā. Saki, ka te ir sievietes ar bērniem, virsnieku ģimenes …
— Pacentīšos. Bet ja neizdosies?
— Tad vedīšu tos muļķus uz leju. Kaut kā mēģināšu nokļūt līdz Otari. Nupat apskatījos. Liekas, ka nogruvumi ziemeļos no Otari nav tik bīstami. Ceru, ka gar kreiso krastu varēsim aizkļūt līdz Macumoto šosejai.
— Vajadzētu pasteigties… — seržants Tomita pasniedza Onoderam pārnēsājamu rāciju un palūkojās debesīs. — Laiks atkal mainīsies. Brīdina, ka iespējama stipra vētra.
Sabozies propellera saceltajā gaisa virpulī, Onodera atgāja sāņus. Jaunieši, kas visu laiku, it kā baidīdamies no iedarbinātā propellera, bija stāvējuši nomaļus, tūdaļ pieskrēja Onoderam klāt.
— Es ceru, ka jūs pajokojāt? — noraizējies jautāja garmatains jauneklis brillēs. — Jūs taču paņemsit mūs līdz?
— Paņemt visus nav iespējams. Pašiem jāsaprot… — pārbaudot rācijas baterijas, Onodera atbildēja. — Aizvedīsim tikai ievainotos un slimos. Tādi laikam ir četri?
— Vēl vienu meiteni… — lūdza spēcīga auguma puisis ar pavisam bērnišķīgu seju. — Viņa ir ļoti novārgusi. Esiet tik labs, paņemiet viņu!
— Nav vietas. Var paņemt tikai trīs pat tādā gadījumā, ja es palieku šeit…
— Bet ko lai mēs darām?
— Gaidiet, ko tad vēl? Ja palaimēsies, pēc pusstundas aizvedīs arī jūs, — nospiedis rācijas pogu, Onodera izsauca pilotu. — Seržant Tomita, vai ar Macumoto sazinājies?
— Vilnis aizņemts… nav labi… — ar pārtraukumiem atskanēja lidotāja balss. — Kad pacelšos, pamēģināšu vēlreiz…
— Liekas, ka šī rācija arī nav kārtībā… — Onodera sarauca uzacis. — Kā ar dzirdamību? Pārslēdzos uz uztveršanu …
— Ne vis … sabojā …
Ierāvis galvu plecos, Onodera soļoja uz kalnu būdas pusi. Bet, pirms vēl viņš to sasniedza, atkal draudoši iedūcās kalns un nodrebēja zeme. Virs Korenges smailes liegi un nesteidzīgi, kā palēninātā kinofilmā, pacēlās un nolaidās sniega kārta. Skaidrajās, mazliet vējainajās debesīs parādījās savāds balts mākonis, kas ātri peldēja dienvidu virzienā.
— Žiglāk! — Onodera uzkliedza.
Būdas puskrēslā viņš ieraudzīja vairākus cilvēkus. Oda pēc sviedriem un netīrumiem. Bija jūtama arī stipra asins smaka. Meitene, kas bija saķērusi plaušu karsoni, ar augstu temperatūru gulēja bezsamaņā. Onodera no aptieciņas, kas karājās viņam pār plecu, izvilka šļirci un ātri ievadīja slimniecei antibiotiku un vitamīnus ar kamparu. Tad viņš aplūkoja apsaldēto puisi. Arī tas atradās diezgan smagā stāvoklī. Onodera nekavējoties izdarīja sirdi stiprinošu injekciju. Kā vēl citādi viņš — diletants medicīnas jautājumos — varēja palīdzēt cietušajiem? Otram puisim acīmredzot bija lauzts atslēgas kauls, riba un apakšdelms. Trešajam abas kājas. Kopā ar puišiem Onodera no neilona telts uzmeistaroja kaut ko līdzīgu nestuvēm. Kad slimos jau varēja pārnest uz helikopteru, Onodera būdas kaktā pamanīja kādu meiteni. Tā gulēja, seju piespiedusi sienai.
Pamājis ar galvu uz meitenes pusi, Onodera jautājoši palūkojās puisī, kas stāvēja viņam aiz muguras.
— Labāk viņu nemodināt, — tas drūmi norūca. — Viņa ir tāda kā sajukusi. Laikam šoks.
Neņemot vērā teikto, Onodera piegāja pie meitenes un uzlika roku tai uz kalsnā pleca. Meitenes mati un apģērbs bija dubļiem notriepti, tomēr modernā vējjaka un bikses vēl daļēji saglabājušas savu izskatu un spilgtumu. «Šādā tērpā nav jākāpj kalnos, bet jāgrozās modes skatē,» Onodera nodomāja. Un tādu meiču vilkt līdzi kalnu pārgājienā! Seja saraudāta un izķēmota ar izplūdušiem kosmētikas traipiem. Reizēm meitene miegā skaļi nopūtās un iešņukstēdamās nodrebēja ar visu ķermeni.