— Negribu! — viņa iekliedzās un sarāvās kamoliņā, tiklīdz Onoderas roka pieskārās tās plecam. — Es nespēju iet tālāk. Atstājiet mani… Mammu, palīdzi man!
Viņa atkal iešņukstējās, un Onodera viegli paplikšķināja viņai vaigus.
— Turies brašāk! Drīz pēc mums atlidos helikopters un visus izglābs. Taisies ceļā, gaidīsim visi kopā. Bet tagad palīdzi pārnest slimos un ievainotos.
Meitene nobijusies un izbrīnījusies paraudzījās viņā. Tai bija notramdīta zvēriņa seja. īsu brīdi Onodera juta savas atmiņas dziļākajā stūrītī ataustam kādu tālu skatu. Bet viņš nesāka rakņāties atcerēs, pagrieza meitenei muguru un ātriem soļiem izgāja no būdas, lai vadītu cietušo iecelšanu helikopterā.
Vējš pieauga spēkā. Augstu debesīs joņoja atsevišķi mākoņi, bet vispār diena bija reti skaidra. Cauri vēja gaudoņai un propellera troksnim Onodera sadzirdēja kliedzienu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja no būdas izskrejam sīku figūriņu, kas krizdama klupdama devās pie puišiem. Tie bija aizņemti ar nestuvju iekraušanu.
— Apsaldēto nolieciet šķērsām aiz aizmugures sēdekļiem! — Onodera rīkoja. — Aparatūru nosedziet ar segām un apsieniet ar siksnām. Virs aizām stipri kratīs. Slimo meiteni nosēdiniet ar visu guļammaisu uz aizmugures sēdekļa un ari ka nākas piestipriniet ar siksnām. Puisi ar lauzto roku blakus viņai, bet tas, kam lauztas kājas, lai sēž līdzās pilotam. Veicīgāk!
Tad Onodera, uzsitis lidotājam, kas visu laiku raudzījās debesīs, uz pleca, uzkliedza:
— Vai sazinājies?
— Situāciju izskaidroju, bet atbildes vēl nav, — lidotājs atbildēja. — Motors laikam ir izremontēts. Tā helikoptera pilots seržants Jarnaguči mācījās kopā ar mani. Pie tam mēs abi augām vienā ciematā. Domāju, ka viņam izdosies kaut kā pierunāt priekšniecību un dabūt atļauju lidojumam.
— Tu teici, kas ir cietušie?
— Ko tu! Sacīju, ka vietējie iedzīvotāji, iestrēguši pēc nogruvuma un nevar tikt ārā …
Pamājis pilotam ar galvu, Onodera aizcirta durtiņas. Aiz muguras viņš atkal izdzirda spiedzīgu kliedzienu. Tajā bija kaut kas pazīstams, un Onodera neviļus atskatījās.
Spilgts sarkani dzeltens un zilizaļš augumiņš, līgodamies, nāca viņam klāt.
— Onoda-san …
Onodera vērīgāk ielūkojās meitenē. Nenoteiktas atmiņas kā viegls mākonītis nekādi nevarēja pieņemt noteiktas kontūras. Arī šī nožēlojamā, smieklīgā sejiņa, notraipīta ar kosmētiku, likās izplūdusi, it kā nebūtu fokusā.
— Onoda-san… Jūs taču esat Onoda-san… — tuvodamās teica meitene.
— Nē, Onodera… — viņš pārlaboja, raugoties meitenē ar pieaugošu izbrīnu. — Kā jūs šeit nokļuvāt?
«Mako… Liekas, tās pilns vārds ir Masuko. Tā pati oficiante no Gindzas.» Viņa nemaz nebija izmainījusies kopš tā laika, kad viņš redzēja viņu bārā un viesnīcas augstākā stāva restorānā. Sīciņa kā bērns, grezna kā kūka, Masuko toreiz likās pavisam jauniņa, bet arī tagad viņai varēja dot tikai septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, pat mazāk. Pavisam vēl skuķēns. Masuko metās Onoderam pie krūtīm un sāka histēriski raudāt.
— Ak, cik man bija bail! Onoda-san… Mako pārguruši, viņa vairs nevar paiet… Viņa baidās… Paldies, ka atnācāt izglābt mani… Bet es jau domāju, ka visam beigas… Tik auksti… tik baismīgi…
— Kad šis meitēns beidzot pareizi iegaumēs manu uzvārdu? — Onodera izklaidīgi domāja, mierinot viņu kā mazu bērnu.
— Pietiks, pietiks, neraudi… — viņš runāja, labi saprazdams, ka it sevišķi šajā brīdī nemaz neiederas mierinātāja lomā. — Es visu saprotu… Un tagad viss ir labi. Atiesim nost, helikopters tūdaļ pacelsies.
— Vai tad mani nepaņems? — Masuko izbijusies palūkojās Onoderam sejā. — Es negribu palikt šajā drausmīgajā kalnā! Mako vairs nevar paspert nevienu soli. Jūs taču iesēdināsit mani lidmašīnā?
— Nē… — Onodera atstūma meiteni no sevis nost un pagriezās uz helikoptera pusi, lai dotu signālu lidojumam. — Šoreiz lidos tikai ievainotie un slimie…
— Bet var taču paņemt vēl vienu cilvēku. Lūdzu! Es jūs ļoti lūdzu! Jūs laikam esat te pats galvenais!
— Nedrīkst… — Onodera pakratīja galvu un noraidoši pamāja ar roku. — Drīz atlidos glābšanas helikopters …
Masuko laikam nebija sapratusi Onoderas teikto. Viņa, histēriski kliedzot, skriešus metās pie helikoptera, kura propellers griezās arvien ātrāk.
— Pagaidiet! Lūdzu! Paņemiet mani!..
Onodera saķēra Masuko aiz košās vējjakas apkakles. Viņš negribēja pielietot spēku, tomēr trauslā meitene kā plāna papīra lapiņa atsprāga sāņus un nokrita uz sniega klātajiem akmeņiem.
Nepievērsdams viņai vairs uzmanību, Onodera deva rīkojumu pacelties gaisā. Helikoptera slēpes atrāvās no zemes, un drīz vien tas izzuda no redzes loka.
Kad propellera saceltais troksnis norima, Onodera pamēģināja nodibināt sakarus ar aizlidojošo helikopteru. Dzirdamība vēl joprojām bija slikta, tomēr varēja saprast, ka atbilde no Macumoto vēl nav saņemta.
Izslēdzis rāciju, Onodera uzmeta skatu meitenei. Viņa vēl aizvien gulēja uz zemes, histēriski raudot un krampjaini raustoties.
— Kurš ir viņas draugs vai paziņa? — Viņš jautāja palikušajiem puišiem.
— Šeit tāda nav… — atbildēja jauneklis ar Osiņām un īsi apcirptiem matiem.
Onodera nesaprašanā palūkojās puisī.
— VienU nupat aizveda helikopters. To, kas iek|uva sniega lavīnā. Bet otrs nomira…
— Tātad viņu grupā bija tikai trīs cilvēki?
— Nē, es arī biju tajā grupā… Mans draugs ir tas, kurš apsaldējās sniegā, bet ar šo meiteni un viņas mīļāko Aidzavu, to, kas nomira, es pirmo reizi satikos šajā pārgājienā. r.
Onodera pārsvieda rāciju pār plecu, piegāja pie Masuko uri piecēla viņu aiz rokas.
— Ejam būdā… — viņš teica, atbalstot tās augumu.
— Ko mēs tagad darīsim?
— Gaidīsim! — viņš teica, paraudzījies pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit piecas minūtes.
— Cik ilgi?
— To es nemāku teikt. Jums droši vien zināms, ka šorīt Kansaja apgabalu piemeklēja ļoti spēcīga zemestrīce un šausmīgs cunami. Bojā gājuši vairāki, simt- tūkstoši cilvēku. No lidmašīnām palika pāri vienīgi lūžņu kaudzes. Miljoniem kilolitru degvielas aizplūda jūrā. Kurināmā trūkst pat amerikāņu un padomju kuģiem… Helikoptera atlidošanas varbūtība, kā mēdz teikt, piecdesmit pret piecdesmit…
— Kas tad būs, ja neatlidos?
— Pašreiz vēl nekā nezinu… — atvēris būdas durvis, Onodera atskatījās uz kalnu grēdu. — Labi, ja atlidos pirms vēja sacelšanās… Četrus tomēr izglābām. Ja būs jāmirst, sastādīšu jums kompāniju…
— Kāda bezatbildība! — iekliedzās puisis ar lielajiem vaigu kauliem, kas pirmīt bija stāstījis par vēlēšanos mirt kalnos. — Jūsu pienākums ir izsaukt helikopteru! Atradāt mūs un tagad gribat pamest likteņa varā? Nu jā, kas tad jums par daļu. Jums taču tāda profesija…
Noguldījis Masuko uz grīdas, Onodera mierīgi paraudzījās uz šo puisi. Tas nobālēja un atkāpās dažus soļus.
— Paklausieties… — it kā nākot palīgā, kājās uzlēca puisis brillēs. — Lūdzu, piedodiet… Redziet, viņš nervozē jau no vakardienas … ļoti pārguris …
— Man ne prātā nenāk viņu sist… vismaz pašreiz… — Onodera teica, aizsmēķējis cigareti. — Man jums jāpaskaidro, ka nepiederu pie pašaizsardzības spēkiem, lai gan ilgu laiku sadarbojos ar tiem. Esmu privātpersona. Pat ne alpīnists, bet jūrnieks. Vadīju batiskafu …