Pamanījis, kādām acīm visi skatās uz cigareti, Onodera pameklēja kabatā un pasniedza puisim brillēs vēi neatplēstu paciņu.
— Parādiet karti, — Onodera sacīja, sniedzot puisim sērkociņus. — Sliktākā gadījumā pamēģināsim iet uz leju…
— Bet nogāzēs tādas plaisas un nobrukumi…
— No Macumoto mēs lidojām uz ziemeļiem gar Itoi upes labo krastu, bet atgriezāmies gar kreiso. — Onodera izklāja karti. — Nobrukumi un plaisas konstatētas galvenokārt dienvidu nogāzē, bet ziemeļu pusē tās nav tik bīstamas. Var apiet Akakuras kalnu, iziet uz tā pretējo nogāzi un pa aizu gar upes krastu nokāpt lejā uz Otari. Bet tur izskatoties drūmi… Visas grūtības sāksies tieši no turienes… Ir vēl cits ceļš. Vēlreiz šķērsot Kadzefuki plakankalni, lai nokļūtu līdz Hiraivai. Attālums lielāks, bet Hiraivā varēsim iekāpt pašaizsardzības kravas mašīnā…
— Ja sacelsies vētra, tad mēs pa Kadzefuki nepaspersim ne soļa, — teica liela auguma puisis. — Tad jau labāk kāpt lejup uz Otari…
Rācija iepīkstējās, un atskanēja tikko sadzirdama seržanta Tomitas balss.
— Seit Hakuma, Onodera klausās, — ātri novietojis rāciju uz ceļiem, Onodera uzlika austiņas. — «Henry
Ocean-8», es jūs klausos… Tomita-san! Vai jūs mani dzirdat?.
Rācija atkal sāka niķoties, un dzirdamība pasliktinājās. Onodera vairākkārt pārprasīja, līdz viņa sarauktās uzacis izlīdzinājās.
— Varat priecāties. Pēc trīsdesmit minūtēm pie mums no Macumoto izlidos helikopters… — izslēdzis rāciju, Onodera paziņoja.
Puiši sacēla priecīgu kņadu, bet Onodera, pacēlis roku, turpināja:
— Helikopters vispirms lidos uz Nagano un tikai no turienes uz šejieni. Trīspadsmitvietīgais, visi varēsim iesēsties…
— Cik ilgi vēl būs jāgaida?
— Ātrums ap divi simti kilometru … Tātad līdz Nagano lidos kādas divdesmit minūtes … Tikpat ilgi atpakaļ pie mums. Nezinu, cik ilgi tas aizkavēsies pašā Nagano. Domāju, ka pēc izlidošanas stundas laikā būs klāt. Iznāk, ka vēl vismaz pusotra stunda.
Zeme atkal nodunēja. Būda iečīkstējās tā, it kā tūlīt taisītos gāzties. Atskanēja dobja dārdoņa. Visi salēcās. Atkal iepīkstējās rācija. Onodera pacēla to no grīdas, bet grūdiens atsvieda viņu sānis. Uzgrūdies blakus stāvošajam puisim, Onodera izlaida rāciju no rokām. Kamēr viņš vēl to turēja, cauri visiem trokšņiem bija skaidri dzirdama balss:
— Trauksme… Ārkārtēja trauksme … Draud Nori- kuras izvirdums. Nekavējoties uzsākt evakuāciju …
Visi ar aizturētu elpu skatījās uz rāciju. Onodera steigšus pacēla aparātu, bet tas klusēja. Ārpusē atskanēja brīkšķis, kuru noslāpēja spēcīga dārdoņa. Būda atkal nodrebēja.
— Izvirdums! — kāds iekliedzās aizsmakušā balsī.
— Sākas! Tagad visam beigas!
— Nē, — Onodera teica, galvu pacēlis. — Norikura tālu no šejienes, dienvidos …
— Ko jūs runājat! Nevis tālu, bet pavisam tuvu, tepat blakus. Virs mums ir Norikuras smaile.
Pareizi, nodomāja Onodera. Labi pazīstamā Norikuras smaile, Japānas Ziemeļu Alpu lepnums, kur izvietota kosmisko izstarojumu laboratorija, saules vainaga novērošanas stacija un Kioto universitātes observatorija, tiešām atrodas tālu dienvidos, uz rietumiem no
Kiso ielejas. Uz turieni līdz pašai Virsotnei iet autobusi. Bet ir vēl viena Norikuras smaile — tepat viņiem aiz muguras, uz ziemeļrietumiem no Hakumas smailes. Tā slejas divi tūkstoši četri simti trīsdesmit sešu metru augstumā virs Cugas ezera tūristu mītnes. Kādreiz tas bija vulkāns, un tā lava izveidoja kalnu grēdas vidū no visām pusēm noslēgtu Hakumaoikes ezeru. Kurā No- rikurā tad izsludināta trauksme? Onodera sāka nervozēt — pēdējā laikā tas pie viņa nebija manīts — un, bieži raugoties pulkstenī, nepacietīgi grozīja rāciju.
Pulkstenis rādīja septiņi un četrdesmit minūtes. Atskanēja stiepta, it kā no pašām zemes dzīlēm nākoša, dobja dunoņa. Būdiņa salīgojās, un viens puisis izlēca ārā.
— Kas notiek? Kas par troksni? — kāds spalgi iekliedzās.
— Ūdens! — atbildēja gaudojoša balss. — no augšas gāžas ūdensl
— Hakumaoikes ezers pārrāvis krastus… — nobālējis klusi teica gara auguma puisis, kas laikam bija vienības vadonis vai kļuvis par tādu, apstākļu spiests. — Izvirdums,
— Mūs noskalos! — kāds nerimās. — Bēgsim! Paslēpsimies Narisiro būdā!
— Mierā! — Onodera devās pie durvīm, — Kas tur ir ar to ūdeni?
— Liekas, ka nekā bīstama nav, — aizelsies teica atpakaļ atnākošais puisis. — Krīt Cugas ezerā,.
Onodera izbāza galvu pa durvīm. Negaidīti tuvu viņš ieraudzīja pa nogāzi strauji gāžamies ūdens straumi. Tā virpuļoja, putoja, nogrūžot no sava ceļa akmeņus, triecot tos pret klintīm, un pati dārdot iegāzās aizā. Pāri apkārtējiem kalniem pārvēlās dobja atbalss. Straume pamazām pieklusa, bet sprādzieni un dūkoņa, kas atskanēja no miglas apņemtās kalnu grēdas puses, tomēr negribēja rimties.
— Kā jūs domājat, vai šeit palikt nav bīstami? — mazliet trīcošā balsī taujāja vadītājs, raugoties izsīkstošajā straumē. — Vai nevar palūgt, lai helikopters nelido uz Nagano, bet tieši pie mums?
— Nē, — Onodera pakratīja galvu un aizdedzināja jaunu cigareti. — īsta grabaža, ne rācijai Pavisam veca un nolietota, būtu jānodod lūžņčš, bet rāciju trūkst, tādēļ atstāta …
— Varbūt var savest kārtībā?
— Vai te ir kāds, kas prot labot radioaparatūru? — Onodera jautāja, pārlaižot acis pār visiem.
Neviens neatsaucās.
— Tātad sakaru nav… — teica vadītājs. — Nu ko, paliksim pusotru stundu šeit? Gaidāms izvirdums, vējš pieņemas spēkā, arī mākoņi nāk virsū …
Onodera aizdedzināja vairākus sērkociņus, iekams viņam izdevās vēlreiz aizsmēķēt nodzisušu cigareti. Vējš tiešām bija spēcīgs, arī rokas mazliet trīcēja. Viņš neviļus paraudzījās pulkstenī. Septiņi un četrdesmit piecas minūtes.
Onodera svārstījās. Zeme vēl arvien dunēja, bet vai tā jau bija gaidāmās zemestrīces pazīme? Viņam likās, ka pašreizējo zemestrīci radījis nobrukums. Dārdoņa — it kā zem zemes šautu ar lielgabaliem — reizēm dzirdama arī tad, kad veidojas plaisas un notiek nobru- kumi. Atspiedies pret durvju stenderi, ar cigareti zobos, viņš vēlreiz vērīgi aplūkoja kalnus. Protams, varētu jau uzkāpt pašā smailē un pēc augsnes temperatūras un tvaika izvirduma noteikt Norikuras un Korenges smaiļu aktivitātes pakāpi. Bet tādam pētījumam neatlika laika. Kaut vismaz smaile būtu redzama! Bet to aizsedza svin- pelēki mākoņi, kas skrēja no ziemeļiem un nolaidās pār Tengu plakankalni. Zilās debesis bija aizvirzījušās tālu uz dienvidiem un tagad zaigoja virs Macumotodairas. Vēja brāzmas kļuva arvien spēcīgākas. Reizēm šņākdami un svilpdami garām aizjoņoja smilšaini tvaika mutuļi. It kā cenzdamies aizpildīt klusumu grūdienu starplaikos, klabēja logi un durvis, čīkstēja grīda un sienas»
Onodera pēkšņi nometa līdz galam neizsmēķēto cigareti, ar kāju nospieda to un paraudzījās debesīs. Vairākas reizes spēcīgi ievilka gaisu degunā, tad atskatījās, piesauca sev klāt nesmēķējošo puisi un izgrūda viņu ārā no būdas.
— Ceru, ka tev nav iesnas? — Onodera vaicāja. — Vai nejūti kādu smaku?
— Nē, nekādu,, — teica puisis, bet tad nāsis viņa apaļajā sejā sakustējās, ^ Ož**, Tiešām ož pēc sera.