Onoderā ar vienu lēcienu bija būdā, paķēra rāciju un braši uzkliedza:
— Ejam! Apiesim apkārt Akamurai no ziemeļiem un nolaidīsimies uz Otari. Nav nemaz tik tālu. Ja tik no zemestrīces nav radušās jaunas plaisas, tad viss būs kārtībā.
— Vai tur ir ceļš? — kāds satraukti jautāja.
— To es labi nezinu. Paskatieties kartē. Tomēr labāk iet taisni uz leju, nekā pretim vējam doties pa kalnu pāreju jeb pa dziļu sniegu brist līdz Renges karstajiem avotiem.
Onodera izskrēja no būdas, pa gludo sniegu noskrēja nelielu gabalu, ar kāju ievilka milzīgu bultu, bet blakus tai uzrakstīja «Uz Otari». Labi būtu, ja līdz helikoptera ierašanās brīdim vējš neaizputinātu visas zīmes, Un vai šādā laikā helikopters vispār lidos…
Onodera piegāja pie Masuko un paņēma to pie rokas. Meitene gandrīz neturējās kājās.
— Es vairs… nevaru paiet… — viņa šņukstēja. — Salstu … Es miršu … Vai helikoptera nebūs? …
— Saņemies, jāiet, — Onodera uzmundrināja. — Kad pati vairs nespēsi iet, es tevi nesīšu.
Cauri sniegam un bieziem mākoņiem viņi šķērsoja Tengu plakankalni un pa tās austrumu nogāzi sāka kāpt lejup. Pēc neilga laika jau visi saoda sēra smaku.
— Priekšnieki… — .kāds puisis uztraucies griezās pie Onoderas. — Cik stipri ož! Ceru, ka Akakuras kalns negatavojas izvirdumam?
Onodera, kas visu uzmanību bija veltījis ceļam, juta, ka arī viņu atkal sāka mākt bažas. «Iespējams,» viņš domāja, «ka tuvumā tikai izplūst tvaiki. Vai ari izplūde notiek augstu kalnos, bet smaku šurp atnes vēja brāzmas? Kaut gan pašreiz dienvidu vējš ir tik spēcīgs, ka izkliedētu jebkādu dvaku.»
Onodera nolēma iet pa nogāzi uz leju un gandrīz intuitīvi aprēķināja, ka pat Norikuras izvirduma gadījumā vējš aiznesīs pelnus un vulkāniskās bumbas uz dienvidiem un dienvidrietumiem, bet līdz šai vietai no tā visa nokļūs pavisam niecīga daļa. Lava šeit pēc sava sastāva bija arkoziska, ar lielu skābuma un stīg- rības pakāpi, tātad tā netecēs kā okeanīta lava tiešā ceļā uz ieleju. Visbīstamākais būtu izvirdums nogāzē, kur nemaz nav krātera, bet tāda varbūtība bija gan-
drīz izslēgta. Un vēl viens labums — Kadzefuki kalnu grēda zināmā mērā sargās gājējus no vējiem.
«Un tomēr, kāpēc tieši aizā tik stipri ož pēc sēra?» Onodera pamanīja, ka smaka kļūst stiprāka tajos brīžos, kad vējš maina virzienu un pūš no aizas lejgala uz austrumiem. Viņa kājas pašas apstājās, un viņš vērīgi raudzījās tālumā. Bet Itoi upes aizu jau nosedza bieza migla, un Togakusi smaile upes pretējā krastā vairs nemaz nebija redzama.
«Nevar būt,» viņš domāja, izjūtot pakrūtē stindzinošu vēsumu, «ka šī smaka …».
Onoderam apstājoties, Masuko, kuru viņš veda zem rokas, nokrita zemē pie viņa kājām kā maiss. Sejā ne asins lāses, pat lūpas nobālušas. Viņa vēl arvien šņukstēja, bet asaru vairs nebija.
Onodera gādīgi noliecās, cenzdamies meitenei palīdzēt piecelties. Masuko pakratīja galvu un atspiedās pret viņa krūtīm.
— Beigas… — viņa nogārdza. — Atstājiet mani šeit, ejiet paši.*. Bet es… došos pie Aidzavas-sanu.
Kad Onodera cēla meiteni kājās, viņa roka pieskārās tās vaigam, un viņš sajuta, cik tas ir karsts. Onodera noņēma no pleca rāciju, paņēma no puišiem brezenta siksnu un kā mazu bērnu piesēja sīciņo Masuko sev uz muguras.
— Pieliksim mazliet soli, — viņš uzkliedza visai kompānijai. — Esiet ļoti uzmanīgi!
— Priekšniek, vai rāciju pametīsim? — kāds uzrunāja viņu.
Bet Onodera pat neatskatījās. Pamājis ar roku priekšā ejošajam jauniešu barvedim, viņš devās tālāk. Lai gan Masuko bija ļoti sīciņa, laikam tomēr svēra savus trīsdesmit astoņus kilogramus. Viņš juta tās svaru, jo ejot muskuļi atslābinājās, pie tam viņa muguru dedzināja karsonī svilstošais meitenes ķermenis.
Tā viņi soļoja vairākas minūtes. Pēkšņi cauri miglai atplūda liegs gaisa vilnis. Visi neviļus apstājās. No lejas, trīcinot pēc sēra dvakojošo miglu, atskanēja draudīga rūkoņa, kas radīja smeldzi pakrūtē. Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad sākās tāda dārdoņa, it kā arti- lēristi raidītu zalvi no simt lielgabaliem reizē. Zeme pacēlās, it kā visu aizu kāds būtu pagrūdis no apakšas uz augšu, krūmi un koki salīgojās, klintis nodrebēja, sāka birt sniegs, smiltis, akmeņi.
— Priekšniek! — Onodera aiz muguras izdzirda pārbiedētu balsi. — Re… tur lejā… aiz miglas… uguns!
Miglas segas dziļumā, kas jau bija kļuvusi tumši pelēka, uzpeldēja koši sarkans liesmu traips. Līdz šim brīdim gaišās debesis acu priekšā sāka satumst un pārklājās it kā ar biezu melnu lakas kārtu. Visapkārt birstošie akmeņi vairs neizskatījās tādi kā parastajos nobrukumos. Gaisā lidoja vulkāniskā izvirduma sakarsētas sarkanrudas šķembas.
«Lūk, kas notiek…» Onoderam izšāvās caur smadzenēm. Viņš šņirkstināja zobus un bezpalīdzīgi noraudzījās liesmu mēlēs, kas kā elles krāsns ugunis šaudījās viņpus tumši pelēkās miglas. Jā, sēra smaka tomēr nebija plūdusi no Usirotatejamas grēdas, bet no Toga- kusi kalna puses…
— Ko darīsim, priekšniek? — cauri karstajiem pelniem, kas bira pār viņiem, izlauzās bērnišķīgi spalga balstiņa…
Trīsdesmitajā aprīlī pulksten astoņos un trijās minūtēs no vulkāniskas eksplozijas gaisā uzlidoja Takacumas kalna virsotne, bet gar Itoi upi, posmā starp Dzidzo kalna rietumu nogāzi un Otari ciematu, izveidojās divpadsmit eksplozīvi krāteri, un tad visā To- gakusi kalna rietumu nogāzē sākās nepieredzēti spēcīgs izvirdums.
EPILOGS
PŪĶA NĀVE
Pusi no Zemes ziemeļu puslodes aizņem Eirāzija, kuras austrumu galā patlaban lēni mira Pūķis.
Viņš raustījās briesmīgos priekšnāves krampjos. Viņa ķermenis, izliecies kā Jaungada rotaļā dzenoties pēc saules bumbas, bija liesmu apņemts un dūmu pārklāts. Spēcīgais mugurkauls, starp kura skriemeļiem šalca biezi zaļi meži, saplaisāja, no neskaitāmām rētām pulsēdamas strūkloja karstas asinis. No Kurosio straumes, kas kopš senseniem laikiem bija Pūķi vienmēr silti apmīļojusi, pēkšņi uzglūnēja nāve. Izsalkušu haizivju bara alkatībā tā ielaida dziļi Pūķa sānos savus nāvējošos zobus, atrāva kumosu pēc kumosa no dzīvās, asiņojošās miesas, kas pazuda nepiesātināmajā vēderā — okeāna bezdibenīgajā dzelmē.
Centrālā tektoniskā rajona dienvidu pusē Kjūsjū un Sikoku salas, kā arī Kī pussalas dienvidu daļa jau bija atrautas Pūķa ķermenim un gandrīz pilnīgi nozudušas jūras dzelmē. Kanto un Tohoku apgabalos plata ūdens josla atdalījusi Boso pussalu no Honsjū salas. Šīs pussalas gals, kas iestiepās tālu okeānā, bija iegrimis gandrīz desmit metru dziļumā. Arī Rikučjū piekraste ieni- rusi Klusajā okeānā, pirms tam vēl paspējot pārvietoties horizontāli gandrīz par divdesmit metriem. Hokaido salas Tomakomai un Otaru pilsētas applūdušas, bet Nemuro un Siretoko pussalas — atrāvušās no sauszemes un nogrimušas dzelmē. Līdzīgas izmaiņas notikušas ari Japānas dienvidrietumu salās un Okinavā. Vairākas salas pilnīgi pazudušas.
Pūķim aiz muguras stāvēja neredzams Milzis. Pirms četrsimt miljoniem gadu, kad vecā kontinenta malā no iesētās sēklas izdīga mazulis Pūķis, dziļi zemes dzīlēs starp viņu un sauszemi nostājās akls Milzis, kas lēnām grūda jaunpiedzimušo, līdz iestūma to okeānā. Atrauts no mātes — lielās sauszemes, mazulis, peldot pa bangojošiem viļņiem, auga un auga, pieņēmās spēkā, arvien augstāk pacēlās virs ūdens un daudzu gadu gaitā izauga par lielu, spēcīgu Pūķi.
Un, lūk, tagad aklais Milzis, kas visu šo laiku nebija pārstājis grūstīt Pūķi, pēkšņi satrakojies, pārlauza Pūķim mugurkaulu, apgāza un sāka vilkt to jūras dzelmē. Tikai divu trīs pēdējo gadu laikā viss Japānas arhipelāgs par vairākiem desmitiem kilometru bija novirzījies uz dienviddienvidaustrumiem. Spēks, kas grūda salas no Japāņu jūras puses, visstiprāk iedarbojās Honsjū salas centrā. Lūzuma rietumdaļa novirzījās par trīsdesmit kilometriem, bet austrumu daļa par divdesmit kilometriem dienviddienvidaustrurnu virzienā. Attālums starp Tojokavas un Oī upju grīvām dažu mēnešu laikā bija pieaudzis gandrīz par divarpus kilometriem. No saplaisājušās zemes virsas jūra pilnīgi izdzēsa Tojohasi, Hamamacu un Kakegavas pilsētas, jūras ūdeņi jau skalojās pie Japānas Dienvidu un Centrālo Alpu pakājēm. Pa Tenrjū upes gultni pret tās straumi ūdeņi iebruka Inas katlienē un pamazām pārvērta to šaurā, garā ezerā.