Lietus periods šogad sākās nevis jūnijā, kā tas mēdza parasti būt, bet krietni agrāk — iespējams, tādēļ, ka izdalījās milzīgas apakšzemes siltuma masas. Lietus gāzes pārplūdināja alūvija līdzenumus gar Klusā okeāna piekrasti. Kanto zemiene pārvērtās sēklā jūrā, un tagad trīstūkstoštonnīgie kuģi ar piecu metru iegrimi itin viegli varēja sasniegt Takasaki, Tatebajasi un Fu- rukavu. Pa Nobi līdzenumu varēja aizbraukt uz Gifu, Ogaki un Tojotu, pa Osakas līdzenumu — līdz pat Kioto, bet starp Fukuokas, Kurumes un Omutas pilsētām pastāvēja tikai ūdens satiksme. Ūdens ieplūda arī Sen- dajas līdzenumā un apdraudēja Hiraidzumi pilsētu. Hokaido salā Klusā okeāna ūdeņi, applūdinājuši Ku- siro zemieni, pielavījās Obihiro un Sibečas pilsētām, bet Konsenas plakankalne pārvērtās jūras piekrastē.
Smagi ciezdams, Pūķis tomēr pretojās briesmīgajam spēkam, kas grūstīja viņu no mugurpuses, cenšoties ievilkt okeāna dibenā. Jūnija sākumā tā ķermeņa četras piektdaļas vēl atradās virs ūdens, un likās, ka Pūķis dara visu, ko spēj, lai izrautos no nāves stindzinošajām rokām, kas stiepās pēc viņa no jūras bezdibeņa. Ik reizes, kad Pūķis rēkdams raustījās krampjos, spļaujot uguni, dūmus un kvēlojošas asinis, gāja bojā neskaitāmas dzīvas būtnes, kas ilgus gadus bija mitušas viņa muguras zvīņās. Kādai daļai izdevās pamest sava saimnieka ķermeni, uz kura viņi bija nodzīvojuši daudzus gadu tūkstošus, un doties prom pāri jūrām uz visām pusēm, kur vien acis rādīja.
Sevišķi centās aizbēgt divkājainas parazītiskas būtnes, kas ātri bija savairojušās kainozoja ēras kvartā- lajā periodā un pēdējā laikā kļuvušas ārkārtīgi aktīvas — kasīja Pūķim muguru, urbās viņa ķermenī un sūca asinis, neskaitāmās vietās savainoja vēdera un kakla maigo ādu. No viņu kolonijām veseliem mākoņiem virs Pūķa muguras pacēlās gaisā kaut kas līdzīgs spārnotiem kukaiņiem, bet no tā sāniem atgrūdās, lai dotos pāri jūrām uz visām pasaules malām, desmittūkstošiem stāvgrūdām pilnu čaumaliņu.
Pūķis vēl bija dzīvs, bet spēks, kas viņu vilka dziļumā; ar katru dienu kļuva varenāks. Auksts ūdens — gan no debesīm, gan no jūras — pēc katras Pūķa konvulsijas arvien dziļāk iekļuva tā rētās, līdz atdūrās pret tā verdošajām asinīm, uzvārījās, uzmutuļoja un, pārvērties tvaikā, sāka plēst Pūķa ķermeni no iekšpuses. Bija skaidrs: kad nāves stindzinošās rokas piekļūs Pūķa pārkarsušajai sirdij, viņš tiks galīgi iznīcināts. Viņa ādu un miesu saraustīs gabaliņos, izkliedējot pa visu okeānu. Pūķa vairs nebūs. Viņa līķi — vēl siltu, bet jau mirušu un vairs nespējīgu sasprindzināt muskuļus, lai pretotos, — aprīs drūmā, aukstā jūras dziļvaga, apglabās pašā dibenā, kur nekad nenonāk saules gaisma. Katram bija skaidrs, ka tā diena nav vairs aiz kalniem. Pūķa rēkoņa, krampji un nevienmērīgā elpa, kas izvirda pret debesīm liesmas un dūmus, jau norādīja, ka tā ir pēdējā agonija.
Novecojusī māte sauszeme, kas kādreiz bija dzemdējusi Pūķi, ar sāpēm acīs noraudzījās, kā krampjaini raustās un, indi izgārdzot, mokās mirst viņas bērns. Bet okeāns, vēl vecāks un lielāks par sauszemi, auksti un vienaldzīgi gatavoja savam upurim kapa vietu dzelmē. No senseniem laikiem, gadu miljardu ritumā uz šīs planētas sauszeme un jūra allaž cīnījušās savā starpā. Reizēm ūdens atkāpās, un tad pasaulē parādījās jauns sauszemes gabals, bet vēlāk jūra atkal devās uzbrukumā, atplēšot un norijot vēl lielāku kumosu no zemes. Sauszemei gadījās arī ceļot pa planētas virsmu. Tā gan mainīja savas kontūras, gan sašķēlās. Salīdzinājumā ar neskaitāmiem kontinentiem un salām, kas Zemes pastāvēšanas ilgajos gados bija gan izpeldējušas no jūras, gan atkal nogrimušas tās dzīlēs, leģendārās At- lantīda un Mū bija tīrais nieks. Vai bija vērts ciest ari šī nieka zemes gabaliņa dēļ, kuru sauszeme gatavojās atdot atpakaļ jūrai, lai gan uz tā zēla dzīve, kas lepojās ar savu «uzplaukumu», bet bija piemirsusi, ka cēlusies no šīs pašas ūdens stihijas? Likās, ka tā čukst jūra. Reizēm tā izrādīja laisku ziņkārību par mirstošo cietvielas gabaliņu. Tādos gadījumos vienaldzīgs, smags un auksts ūdens, pārvarot visdažādākos šķēršļus, iekļuva sauszemes iekšienē un, nerēķinādamies ne ar ko, aiznesa sev līdzi visu, kas atradās tā ceļā.
i
Visas pasaules skatieni tagad bija pievērsti šim Pūķim, kas mira Zemes Tālo Austrumu nostūrī. Virs mirstošā, liesmas un dūmus spļaujošā arhipelāga nepārtraukti riņķoja desmitiem novērotāju lidmašīnu, kurās bija krāsu videokameras. Amerikas trīs lielākās televīzijas kompānijas CBS, NBG un ABC, «Eirovīzija», «Intervīzija», «Azijavīzija» un pat Dienvidamerikas LAM, izmantodamas virs Klusā okeāna palaistos Zemes pavadoņus, reizi nedēļā regulāri pārraidīja reportāžas par milzīgās salu grēdas pēdējiem brīžiem. Pārraides pie septiņsimt miljonu televizoru ekrāniem noskatījās gandrīz puse no zemeslodes četriem miljardiem iedzīvotāju.
Visa cilvēce apzinājās šīs izrādes cietsirdību un traģismu, bet «teātra» mērogi tomēr uzbudināja un kutināja nervus. Iluzoriskās Atlantīdas bojāeja, par kuru leģendas saglabājušās no paaudzes paaudzē, pēkšņi bija kļuvusi visai reāla. Pēc seno laiku mērauklām, Atlantīda bijusi plaukstoša valsts ar augsti attīstītu civilizāciju, bet to tomēr nevarēja pat salīdzināt ar šo Tāio Austrumu salu valsts tautas uzplaukumu un bagātību. Simtdesmit miljonu liela tauta, kurai piederēja sabiedriskais īpašums daudzu triljonu Amerikas dolāru vērtībā, kura gadu no gada ieņēma kapitālistiskajā pasaulē otro vietu pēc saražotās kopprodukcijas, kas naudas vērtībā nozīmēja trīssimt piecdesmit miljardu dolāru… Tauta, kas pretendēja uz pirmo vietu pasaulē divdesmit pirmajā gadsimtā… Vienīgā zeme Āzijā, kas guvusi panākumus modernizācijā un pārvērtusies rūpniecības lielvalstī, tajā pašā laikā saglabājot savu īpatnējo kultūru, ko sauca par «japānisku»… Un tagad šī salu valsts ar tās milzīgajām bagātībām, skaisto un daudzveidīgo dabu tiks saplosīta gabalos, bet milzīgais, neredzamais spēks, kas slēpjas planētas dzīlēs, nogremdēs tos jūras dzelmē.
Visas pasaules informācijas līdzekļi uzkurināja kaismi ap Japānu. Japānas salu tuvumā kreisēja ASV Septītās flotes aviobāzes kuģis «Forrestall», Anglijas Tālo Austrumu eskadras aviobāzes kuģis «Buhvark» un Austrālijas JKF aviobāzes kuģis «Melbourne». Tie, protams, pildīja arī glābšanas funkcijas, bet galvenais uzdevums bija informācijas vākšana, jo uz šiem kuģiem bija iekārtots vispasaules informācijas centrs, kuru nosauca par «Klusā okeāna preses un televīzijas centru». Brošūrele, ko Amerikā izlaida septiņi miljoni eksemplāru lielā metienā, nebija nekas vairāk kā sensacionāls ātrsacepums, bet to izpārdeva dažu stundu laikā. īstu bumu izraisīja astrologu un gaišreģu izteicienu krājums. Izrādījās, ka tie jau sen pareģojuši zemeslodei visdrausmīgākās kataklizmas!