Bet visvairāk satraucās zinātnieki — ģeologi un ģeo- fiziķi. Viņi bija zaudējuši galvas šīs problēmas priekšā. Tās pētīšanai UNESCO nodibināja speciālu komiteju, kurai atļāva izmantot septiņus ģeodēziskos un meteoroloģiskos Zemes pavadoņus, ko palaida Amerikā, Padomju Savienībā, Anglijā un Francijā, kā arī visas novērošanas un pētnieciskās sistēmas, kas atradās ANO glābšanas komitejas rīcībā. Padomju Savienībā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Ķīnā, Indonēzijā, Austrālijā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Norvēģijā izveidoja speciālas zinātniski pētnieciskas organizācijas. Steidzīgi tika mobilizēti visi zinātnieki, kas nodarbojās ar zemeslodes pētīšanu. Tiem talkā no visas pasauks saaicināja attiecīgo specialitāšu studentus. Zinātniekiem tas tiešām bija ārkārtīgs notikums, kāds gadās vienu reizi tūkstoš gadu laikā. Šī parādība no jaunas, tik tikko nopamatotas zinātnes nozares — ģeoenerģētikas viedokļa bija unikāla un izraisīja neskaitāmas jaunas problēmas. Okeāniskās plātnes pēkšņai nogrimšanai — teorētiski šāds modelis jau bija izveidots — seko kontinentālās plātnes nobīde, pie tam šis process noris apbrīnojami ātri — dažu gadu laikā. Liela apjoma mantijas vielas pārvietošanās pēkšņi izjauc līdzsvaru apakš Zemes garozas, kas izraisa enerģijas eksplozīvu atbrīvošanos… Kas tas bija — kādreiz uz Zemes jau notikušā straujā kalnu veidošanās procesa atkārtojums (šo izmaiņu atbalsis vēl tagad galīgi nebija apklusušas sauszemes masīvu dzīles) vai gluži jauna, mūsu planētai pavisam nepazīstama parādība, kas liecināja par tas ieiešanu kaut kāda jauna evolūcijas attīstības posmā?
Šie jautājumi gaidīja atbildi. Bet pašreiz skaidra bija tikai viena lieta — vērojamajai parādībai piemīt unikāls raksturs.
Pēdējo notikumu gaismā leģendārās Atlantīdas sabrukšana un nogrimšana, ko agrāk uzņēma kā seno laiku izdomājumu un mītu, pēkšņi kļuva par nopietnu pētījumu objektu un tika uzskatīta par pilnīgi iespējamu Japānas nogrimšanas modeli. Tagad vairs neviens neuzdrošinās teikt, ka Atlantīda vispār nekad nav bijusi, gluži tāpat kā līdz ar paleomagnētisma attīstību neviens vairs nenoliedza Vegenera kontinentu dreifē- šanas teoriju, kuru kādreiz apglabāja galvenokārt tādēļ, ka tās autors bija gan labs meteorologs, bet pilnīgs analfabēts ģeoloģijas jautājumos. Indijas un Austrālijas zinātnieku saime izmainīja savu attieksmi pat pret Cērčvalda «mītu par Mū kontinentu», ko līdz šim laikam uzskatīja par vistīrākām blēņām.
Pasaule ar dalītām jūtām sekoja katastrofai, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk. Ar Pūķa bojāeju zemeslodes sauszeme būtībā zaudēja tikai viena procenta trīs desmitdaļas. Bet, kad par šo zemes «pleķīti» sāka domāt kā par «cilvēku zemi», tad problēma nevarēja nesatraukt, vēl vairāk — to nevarēja nesajust visa pasaulē. Uz šī zemes pleķīša dzīvoja visas pasaules iedzīvotāju divi un sešas desmitdaļas procenta. Ik gadu tur saražoja apmēram septiņus procentus pasaules kopprodukcijas, četrpadsmit procentus šis arhipelāgs deva starptautiskās tirdzniecības kopapgrozībā. Jaunattīstības zemēm Japāna, šī «Āzijas rūpnīca», bija lielisks noieta tirgus naftai, akmeņoglēm, dzelzsrūdai, varam, boksītiem, urānam, kvarca smiltīm, jēlkokvilnai, vilnai, lopbarībai, pārtikai un augļiem. Tajā pašā laikā Japāna piegādāja starptautiskajam tirgum tēraudu, darbgaldus, kuģus, automašīnas, elektronisko aparatūru, elektriskos mājturības piederumus, tekstilpreces, galantēriju un pat veselas rūpnīcas. Vārdu sakot, tā bija liela mēroga rūpniecības preču piegādātāja. Pēdējos gados Japāna sāka kļūt par pasaules investīcijas tirgus ievērojamu aktīvisti, sevišķi jaunattīstības valstīs, jo tieši tām Japāna piešķīra vislielākos ilgtermiņa aizdevumus. Japānai bija milzīga loma visas pasaules ekonomikā. Bet tagad tās grandiozie uzkrājumi aizies bojā, organizatoriskā struktūra sabruks, un tās iedzīvotāji kā smagā' nasta uzvelsies uz citu zemju tautu pleciem. Kataklizma draudēja skart diezgan lielu akvatoriju Japānas jūrā.
Cilvēki nenolaida acis no televizoru ekrāniem, kino- žurnālii kadriem un laikrakstu fotoilustrācijām. Visi vēroja, kā, izdvešot dūmus un liesmas, iet bojā Pūķis.
Ar lozurigu «Glābiet Japānu» visā pasaulē izvērsās plaša kampaņa, ko uzsāka starptautiskās un sabiedriskās organizācijas, kā arī valstu valdības. Notika mītiņi, sākās līdzekļu vākšana, Tai palīdzētu japāņu bēgļiem. Tomēr lielum lielais vairums cilvēku, tikai kā novērotāji malā stāvot, izrādīja tukšu ziņkāri par traģisko izrādi kaut kādā Tālo Austrumu nostūrī. Sirds dziļumos viņi pārdzīvoja sarežģītas un pretrunīgas jūtas: gandarījumu, ka TAS nav noticis viņu zemē, zināmu ļaunu prieku par to, ka bojā iet plaukstoša valsts, un nepatīkamu priekšnojautu, ka vajadzēs pieņemt uz pastāvīgu dzīvi lielu daļu savdabīgas, ļoti enerģiskas un mazliet neizprotamas tautas.
Taisnības labad jāsaka, ka tikai paši šīs traģēdijas dalībnieki, savas dzīvības nežēlodami, centās pēc iespējas mazināt zaudējumus. Japānas glābšanas dienests strādāja nepārtraukti dienu un nakti, it kā vēlēdamies katastrofas apstākļos radīt jaunu «Japānas brīnumu»,
Beigām tuvojoties, par upuriem krita arvien vairāk pašu glābšanas dienesta darbinieku. Komodors Ger- lands, kas komandēja amerikāņu jūras kājnieku vienību ciešā sadarbībā ar Japānas glābšanas dienestu, dziļi gandarīts paziņoja televīzijas intervijā:
— Visas japāņu glābšanas organizācijas — gan valsts, gan militārās, gan civilās — darbojas ārkārtīgi varonīgi. Viņu vienības metas tur, kur savu kāju spert neuzdrošinās pat mūsu jūras kājnieki, kas piedalījušies ne vienā vien kaujā. Iespējams, ka tā ir gluži dabiska rīcība, kad jāglābj savu tautiešu dzīvības. Un tomēr japāņu drosme līdzinās neprātam. Mēs reizēm savā starpā spriežam, ka to viņi dara aiz lielām bēdām1 …
Un komodors piebilda vēl sekojošus vārdus, kas pārraides laikā tika izgriezti:
— Pēc manām domām, visa japāņu tauta ir nāvinieki «kamikadzes». Jeb varbūt jāsaka, ka viņi visi bez izņēmuma ir drosmīgi karavīri… Pat jaunā paaudze, kas tiek uzskatīta par mīkstčaulīgu, sistēmas ietvaros darbojas lieliski, ne ar ko neatpaliekot no vecākās paaudzes.
Ejot pretī neizbēgamajam, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk, japāņi, cenzdamies veikt «brīnumu», laikam bija apņēmušies izaicināt pat pašu dabu. Zināmā mērā šis «brīnums» jau bija veikts. Līdz jūlija sākumam nepārtrauktu zemestrīču, izvirdumu un cunami apstākļos no Japānas izdevās evakuēt uz citām zemēm sešdesmit piecus miljonus cilvēku. Katrā mēnesī sešpadsmit miljonus! Tādus pasākumus sekmēja visā pasaulē atzītās japāņu organizatoriskās spējas un Japānas tirdzniecības firmu apvienību operativitāte, kas tika likta lietā, tiklīdz bija saņemta valdības slepenā informācija par gaidāmo katastrofu. Bet līdz ar posta mērogu palielināšanos un zemes nosēšanos glābšanas darbu efektivitāte krasi sāka kristies. Satiksmes ceļi, ostas un lidlauki cits pēc cita izstājās no ierindas. Praktiski vairs nebija iespējams koncentrēt noteiktos punktos bēgļu masas, lai evakuētu tās lielos mērogos. Vajadzēja sameklēt un pulcināt kopā atsevišķas nelielas cilvēku grupiņas, kas bija nošķirtas no ārpasaules.
Jūlija sākumā izmantot varēja vairs vienīgi Ci- toses lidostu Hokaido salā, bet arī tās slēgšana bija tikai laika jautājums. Vēl kādu bridi varēja izlietot vietējo līniju lidlaukus, kas līdzīgi Aomori atradās samērā augstu virs jūras līmeņa, kā arī līdzenumus vēl neap- plūdinātās stepēs.