Tagad galveno lomu glābšanas darbos pārņēma de- santkuģi, helikopteri un militārās lidmašīnas, kas varēja nolaisties un pacelties pēc īsas ieskriešanās arī nelīdzenā apvidū. Sajā situācijā īsti apbrīnot vajadzēja milzīgo padomju transporta lidmašīnu spējas. To nolaišanās un pacelšanās sistēma bija tiešām varena. Ar pilnu degvielas krājumu, kas bija paredzēts arī atpakaļ- lidojumam, tās ļoti veikli spēja nosēsties pat dzijās, nelīdzenās ieplakās.
Izmantojot starptautisko glābšanas vienību palīdzību, Japānas glābšanas komiteja izmisīgi cīnījās, lai līdz jūlija beigām evakuēto skaits sasniegtu septiņdesmit miljonus. Rēķinot no kataklizmas sākuma, bojā gājuši un bez vēsts pazuduši bija vairāk nekā divpadsmit miljoni cilvēku. Šajā skaitā ietilpa arī tie, kam bija lemts iet bojā jau pēc iekāpšanas lidmašīnās vai kuģos. Glābšanas vienību upuru saraksts tuvojās pieciem tūkstošiem. Bet uz nemitīgi trīcošās, lūstošās un grimstošās salas vēl atradās pāri par trīsdesmit miljoniem cilvēku. Nokļuvuši dziļu ieplaku un ūdeņu ielenktu piejūras pakalnu slazdos, tie, šausmu pārņemti, gaidīja savus glābējus. Cenzdamies izglābt visus līdz pēdējam pilsonim, Nacionālie glābšanas spēki, kuru rindās cīnījās trīs miljoni cilvēku, uzsāka pēdējo kauju ar dabu.
s Bet jūlijā un augustā izglābto skaits ar katru dienu saruka, toties katastrofāli pieauga bojā gājušo rindas gan glābēju, gan palikušo iedzīvotāju vidū. Glābšanas vienību locekļus no ierindas izsita arī šausmīgs pārgurums. No debesīm nepārtraukti krita vulkāniskie pelni. Tie nosedza pilsētas, laukus, kalnus, iekļuva mājās, bira ēdienā un gultās, līda nāsīs un mutēs. Bet zem drūmajām, izvirdumu dūmiem allaž aizsegtajām debesīm, sēra piesātinātajā gaisā, pa trīcošo un dunošo zemi šaudījās glābēji. Viņi grozīja rāciju kloķus, strīdējās savā starpā, noklausījās cilvēku lūgumos, lamās un lāstos, uzzināja klāt nākušo upuru skaitu, saņēma pretrunīgus norādījumus, kaut ko pasāka arī uz savu galvu, nemazgājušies, neskuvušies, bieži vien neēduši un nedzēruši, gulēdami tikai divas trīs stundas dienā vai nu grabošas kravas mašīnas kaktiņā, vai uz neērta ķeblīša, var uz asām šķembām nosētas zemes. Pārgurums sasniedza kritisku robežu, nervi vairs neturēja. Glābējiem likās, ka viņi izaicinājuši uz cīņu kaut ko pilnīgi neaptveramu, ka pret satracinātās stihijas trakošanu visas viņu pūles veltīgas, un galu galā arī viņi, tāpat kā tie, kas nošķirti no ārpasaules, tiks apglabāti zem pelnu kārtas vai aizies bojā jūras dzelmē, kas arvien ātrāk tuvojās. Viņus pārņēma smeldzošs izmisums…
Arī Kataoku mocīja līdzīgas domas un stindzināja skumji vēji, kad viņš kopā ar dažiem desmitiem citu cilvēku Ibaragi prefektūrā netālu no Mito pilsētas gaidīja glābšanas kuģi nelielā ciematiņā ar savādu nosaukumu Ahoke[27]. pati mito pilsēta jau atradās zem ūdens, jūra bija pienākusi cieši klāt Ahokei, bet kādreiz tā slējās simts metru virs jūras līmeņa. Pakalnu virsotnes bija pārvērtušās zemesragos, zem tiem svinpe- lēki viļņi laizīja koku galotnes. Mito centrālo kvartālu iedzīvotāji, kas nebija aizgājuši bojā zemestrīcēs vai tām sekojošos cunami, bija meklējuši patvērumu apkārtējos kalnos. Daži no tiem atpalikuši, nomaldījušies un tāpēc nespēja savlaicīgi aizbraukt. Ar šādu cilvēku grupiņu tagad bija saticies Kataoka. Ičikajas pilsētiņas rajonā jūra, savienojot Nakas un Kinu upju augšteces, bija pārvērtusi Cukubas kalnu apvidu īstā salā.
Kataokas vienība trīs cilvēku sastāvā nepavisam neieradās šeit nolūkā veikt glābšanas darbus. Iemesls bija pavisam cits. Tokajas atomelektrostacija un kodoldeg- vielu institūts jau sen bija iegrimuši jūrā vairāku desmitu metru dziļumā un, kaut gan pirms iegrimšanas kā stacija, tā institūts tika ekranēti ar daudzu desmit- tūkstošu tonnu betona, tur tomēr varēja novērot paaugstinātu radioaktivitāti: Radās bažas, ka okeānu piesārņos kodoldegvielu atkritumi. Un Kataokas grupa ar pašaizsardzības spēku hidroplānu bija ieradusies šajā apvidū, lai precizētu situāciju. Apsekošanā piedalījās arī pats Kataoka, jo viņš labi prata nirt ar akvalangu. Trauksme izrādījās veltīga. Acīmredzot iegrimšanas laikā bija noplūdis tikai ļoti niecīgs radioaktīvo vielu daudzums. Pabeiguši pārbaudi, visi sakāpa piepūšamajā laivā, lai dotos pie hidroplāna, bet tieši tajā brīdi uzbruka cunami.
Hidroplāns mēģināja pacelties gaisā, bet viens no pārslogotajiem motoriem neiedarbojās un spēcīgs sānu vilnis apgāza lidmašīnu. Piepūšamo laivu, kurā brauca Kataoka ar saviem līdzgaitniekiem, cunami aiznesa tālu prom bijušās sauszemes iekšējos rajonos. Beidzot tā aizķērās nogrimuša meža koku galotnēs, kas vēl rēgojās virs ūdens. Atkāpjoties vilnis aiznesa sev līdzi arī vienu ekspedīcijas dalībnieku. Dzīvi palikušie, kaut galīgi nomocījušies, tomēr sasniedza cietzemi, un tikai tad saprata, ka atrodas Asabo kalna pakājē.
Bēgļi, kas bija atraduši Ahokē patvērumu, ieraudzījuši Kataokas grupu, priekā gavilējot metās tai pretim, jo uzskatīja to par glābšanas vienību. Bet, uzzinājuši, ka tie ir tādi paši cietušie, vēl vairāk nošļuka.
— Vai jums ir līdzi rācija? — Kataokam jautāja cilvēks pāri sešdesmitiem ar vienkāršu, atklātu seju un lūdzošām acīm. — Mēs te visu laiku kurinām ugunskuru, signalizējam… Bet debesis vienos pelnos, neko nevar redzēt, lidmašīnas mūs nepamana…
•— Rācija mums ir, bet tāda pavāja. Ūdenī tā samirkusi, tātad… — Kataoka nespēkā nosēdās uz akmens bluķa. — Bet mēs, protams, mēģināsim sazināties…
— Mēs jūs ļoti, ļoti lūdzam! — ātri ierunājās krunkaina veča un, salikusi rokas lūgšanā, zemu klanījās Kataokam. — Mēs jau vairāk nekā desmit dienas klīstam pa šo kalnu. Vienam bērnam pavisam slikti. Izglābiet kaut viņus! Mums, vecajiem, viss vienalga, bet jaunos, bērnus un sievietes gan pacentieties izglābt…
— Tu tā neuzmācies, nav labi, — teica vecis, kas te laikam bija vecākais. — Viņi taču paši iekļuvuši cunami, galīgi nomocījušies …
— Pamēģināsim uzņemt sakarus, — Kataoka griezās pie sava darbabiedra. — Vai darbojas? …
— Nekā lāga nevar saprast… Rācija ir ieslēgta jau no paša rīta… Varbūt baterijas izlietojušās… — atbildēja radists, nolicis rāciju uz ceļiem. — Nez vai te jūrā tuvumā ir kādi kuģi?
— Kas to lai zina… No rīta puses lidojot es redzēju kādus trīs, bet tagad… — teica grupas trešais loceklis. — Pat uztvēruši briesmu signālus, viņi uzreiz nedosies mums palīgā., Kamēr pienāks mūsu kārta, paies krietns laiciņš. Jāņem arī vērā, ka nu jau piecas sešas dienas šis iecirknis slēgts, jo uzskata, ka visi sen evakuēti.
— Tad varbūt labāk pārvākties kalna pretējā pusē? — jautāja rācijas darbinātājs. — Tajā pusē vairāk izredžu, ka parādīsies kāds kuģis vai lidmašīna.
— Kamēr pārvāksimies, paies ilgs laiks… — Kataoka pārlaida acis sievietēm un bērniem, kas bija sasēdušies uz zemes. Visi, spēkus zaudējuši, sēdēja gandrīz nekustīgi aiz noguruma. Bija dzirdamas tikai klusas zīdaiņa raudas.
— Mēs pat vieni paši nemaz tik ātri nenokļūtu tur. Tomēr pamēģiniet uzņemt sakarus pa avārijas viļņiem …
No ziemeļrietumu puses nāca nemitīga dārdoņa. Kalna nogāze raustījās. «Laikam izvirdums Nasu vulkāniskās joslas Nantajas un Sjakagatakes virsotnēs,» Kataoka nodomāja.
— Ceļu aizbēra nobrukums. Devāmies apkārt, bet mūsu ciemata sievas kopā ar bērniem nomaldījās un aizklīda tālu kalnos… — saraucis iedegušo seju, klusi, it kā pats sev, skaidroja vecais vīrs. — Visi uztraucās. Nezinu, ko viņām acis rādījušas, bet bija aizklīdušas līdz pat Keisoku kalnam. Kamēr viņus meklējām, šurpu turpu skraidīdami, nogrima pulcēšanās vieta, no kuras mums vajadzēja aizbraukt ar kuģi… Mēs, protams, vēlāk tur staigājām, gaidījām, bet nevienu tā ari nesagaidījām. Labi vēl, ka visās mājās kaut kas ēdams ir atrodams… Arī pārnakšņojām zem jumta… Cilvēki visu_ pametuši un aizbēguši tikai ar to, kas mugurā… Ūdens, tas gan biedē, visu laiku nāk tuvāk un tuvāk… Re, nu jau visam kalnam apkārt…