Vecis ar pirkstu rādīja uz jūras ūdens vērpeļiem, kuros griezās pumeks un pelni.
_— Redziet, arī šai pusē cunami ūdeni sadzinis… Vai, kāds šorīt bija cunami, šausmas! Tas, lūk, no turienes atnāca. Bez cunami arī ūdens ceļas. Mēs šeit tikai divas dienas, bet ūdens pacēlies jau par diviem metriem …
— Ne jau ūdens ceļas, bet pamazām grimst viss šis rajons, — Kataoka izskaidroja. — Pie tam paši Jami- dzo kalni pārvietojušies uz austrumiem par astoņpadsmit, divdesmit kilometriem.,
— Tātad Cukubas kalns nokļūs Kasimas līcī, ko?
«Jā…» Kataoka pie sevis nodomāja. «Un tad ievel-
sies Japānas dziļvagā…»
— Nekas nesanāk! — pikti noklakšķināja mēli klusi pīkstošās rācijas grozītājs. — Baterijas pavisam izlietojušās, bet kaste ar rezerves baterijām aizskalota prom…
— Ja jums vajadzīgas sausas, man ir dažas kabatas lukturī… — viņiem aiz muguras teica novārdzis vīrietis vidējos gados. — Varbūt noderēs?
— Izmēģināsim, — Kataoka pamāja ar galvu. — Bet, ja nederēs, pameklēsim kādā nenogrimušā veikaliņā.
— Kādēļ meklēt? Divi kilometri no šejienes pamesta aizsardzības spēku kravas automašīna. Varbūt tajā ir kaut kas noderīgs? — večuks jautāja.
— Kas to lai zina? Iespējams, ka arī tur akumulators sen jau izņemts…
— Vajadzētu pamēģināt… — Kataoka ar milzīgu piepūli piecēla savu smago, kā ar svinu pielieto ķermeni. — Kur tā mašīna atrodas?
— Pagaidiet, es jums došu pavadoni, — vecais pagriezās pret cilvēkiem, kas tupēja nelielā attālumā. — Drīz satumsīs. Varat apmaldīties. Tā automašīna pamesta ielejā, no šosejas krietns gabals. Jūs paši neatradīsit …
Pulkstenis vēl nebija septiņi, bet krēsla iestājās agrāk nekā parasti, jo rietumu pusē debesīm bija pārvil- kusies bieza dūmu un pelnu plēve. Pāri galvām kā melnas tušas traipi ātri aizslīdēja dūmu mākoņi. Tikai austrumos pie paša apvāršņa vēl varēja redzēt šauru, zilām debesīm līdzīgu svītriņu. Tumsai iestājoties, rietumos iezaigojās izvirduma sarkanā atblāzma. Klintīs gaudoja aukstas vēja pūsmas. Sajā gadā cilvēki tā arī nebija redzējuši īstu vasaras sauli, jo tās vietā brūni pelēkajās debesīs peldēja tikai miglains, asiņains disks. Reizēm parādījās neparasts, brūngans mēness, bet zvaigznes vispār nebija redzamas. Augstu stratosfērā izsviestie pelni, ķuru svaru rēķināja tonnu desmittūkstošos, sāka virpuļot virs ziemeļu puslodes, solot visai pasaulei aukstu vasaru un neražas gadu.
Nolēmis, ka šajā gadījumā nedrīkst ne uz vienu paļauties, vecais pats jau gribēja doties ceļā.
— Kuģis! — tajā brīdī kāds pilnā kaklā iekliedzās.
Aizmirsuši nogurumu, cilvēki pielēca kājās, staipīja kaklus un beidzot ieraudzīja, ka uz ātri dziestošā saulrieta fona pavisam tuvu garām aizpeld melns kuģa tiltiņš un masts. Nez kāpēc nedega neviena, pat ne borta uguntiņa.
— E-he-hē!.. — cilvēki kliedza un vicinaja rokas. — Brauciet šurp … palīgā …
— Ugunskuru! — Kataoka uzkliedza. — Dodiet šurp visus kabatas lukturus, atstājiet tikai divus visspēcīgākos.
Vecais arī savukārt deva rīkojumu, un vīrietis vidējos gados kaut kur aizskrēja. Tūdaļ sāka brīkšķēt zari un ātri izauga vesela kaudze. Drīz uzliesmoja ugunskurs.
— Izmantosim visas derīgās baterijas. — Kataoka teica, pārbaudot kabatas lukturus un atdodot radistam labākās. — Pārraidi briesmu signālus. Nešaubies! Attālums nav lielāks par četriem pleciem kilometriem.
Kabatas lukturīša gaismā radists ar vadiņu savienoja elementus, neizņemot tos no lukturiem. Ieslēdzis rāciju, viņš priecīgi iekliedzās:
— Mums palaimējies, viņi pašreiz sarunājas!
— Iejaucies viņu sarunā, — Kataoka ieteica. — Vai tas ir pašaizsardzības kuģis?
— Nē, laikam amerikāņu.
Rācijā pēkšņi atskanēja citas skaņas, daudz stiprākas par tām, kas nāca no kuģa.
— Paklausies, — radists teica Kataokam, — kaut kur pavisam tuvu darbojas ļoti spēcīgs raidītājs…
— Tas nozīmē, ka pavisam tuvu, mums blakus, ir vēl kāds? — Kataoka aplaida acis visapkārt. Bija jau pavisam satumsis. — Ko viņi runā?
— Nesaprotu. Reizēm tiek iestarpināti angļu vārdi. Visa saruna šifrēta uz angļu valodas pamata.
— Tik un tā spraucies iekšā!
— Es jau to daru, bet neviens neatbild.
Augstu debesīs uzvijās ugunskura košās liesmas. Visi, veci un jauni, nostājušies ar mugurām pret uguni, māja ar rokām un skaļi kliedza.
— Neatbild, — teica tas, kas deva gaismas signālus. — Bet kāpēc šis kuģis tik aptumšots?
— Kataoka… — radists iesaucās, — starp kuģi un sauszemi ir vēl kāda vieta, no kuras tiek raidīti radiosignāli. Trejpušu sarunas!
Kataoka vērīgi lūkojās jūras tumšajā virsmā. Starp izplūdušo kuģa siluetu un krastu varēja saredzēt tik tikko manāmas balti putojošu viļņu vagas. Tās pamazām tuvojās krastam, atstājot aiz sevis jūrā garu asti. Kaut kur tālumā bija dzirdama motora rūkoņa. Iespējams, ka darbojās pat vairāki motori. Bet varbūt tā bija atbalss, kas atskanēja apkārtējos kalnos. Aiz ceļa pagrieziena iezaigojās gaismas mirguļi. Vai tie nebija automašīnu starmeši?
— Draugi! — Kataoka iesaucās. — Žiglāk! Tūdaļ pie krasta piestās desantkuģis.
— Viņi pārtrauca sarunas, bet mūsu signālus nav ņēmuši vērā! — teica radists, izslēdzot rāciju.
Cilvēki ilgi klausījās un skatījās tumsā, kamēr saprata, kur piestāj desantkuģis. Viņi vadījās pēc automašīnas starmešiem, kas spīdēja kilometra attālumā pie pašas ūdens malas. Krizdami klupdami, rāpdamies pāri klintīm, ļaudis beidzot aizkļuva līdz vietai, kur bijā piestājis kuģis. Viļņi skalojās pie neliela sakņu- dārza, kas bija ierīkots kalna nogāzē uz akmens terasēm. Jūras ūdens jau sniedzās līdz akmens iežogojuma augšējai malai. No desantkuģa borta uz krastu pārsvieda trapu. Trīs amerikāņu armijas kravas automašīnas atmuguriski piebrauca pie kuģa. No tām sāka izkraut lielas, ar brezentu apvilktas kastes un, izmantojot veltņus, uzvilka uz kuģa klāja.
— Stāt! — tumsā atskanēja rupja balss. Pret nomocītajiem, ar mokām šurp atkļuvušajiem cilvēkiem bija vērsti divu automātu stobri.
Paņemiet mūs līdz! Te ir sievietes un bērni! — Kataoka lūdza angliski.
Viņam tuvojās gara auguma jauneklīgs virsnieks ar bērnišķīgu seju. Varēja manīt, ka viņš ir mazliet apjucis.
— Jūs esat civilie?
— Izņemot mūs trīs. Mēs no glābšanas vienības novērotāju brigādes. Bet visi pārējie ir civilpersonas…
—< Sajā rajonā visas glābšanas operācijas sen pabeigtas un rajons slēgts.. „Vismaz es esmu saņēmis šādu informāciju.
— Viņi nomaldījušies un nav paguvuši aizbēgt.
<— Cik viņu ir?
«— Laikam kādi divdesmit vai trīsdesmit,,
— Pasteidzieties! — virsnieks uzbļāva karavīriem, kas, ieklausoties sarunā, bija sākuši kustēties daudz gausāk. Tad viņš atgrūda bruņu cepuri pakausī un teica līdzjūtīgi, bet stingri:
— Man ļoti žēl, bet mēs, neraugoties uz draudošām briesmām, esam ieradušies šeit pēc augstākās pavēlniecības rīkojuma, lai veiktu ārkārtīgi slepenu speciālu uzdevumu. Glābšanas darbi neietilpst mūsu uzdevuma,