— Jūs gribat, lai šīs mātes, sirmgalvji un zīdaiņi nomirst tepat? Viņi jau vairāk nekā desmit dienas klaiņojuši kalnos.
— Jūtu līdz, bet nekādi nevaru palīdzēt. Pat ja gribētu jūs izvest, kuģis ir tik mazs, ka pēc kravas uzņemšanas mums pašiem gandrīz nebūs vietas.
— Nezinu, kas tā par tik vērtīgu kravu, bet katrā ziņā cilvēku dzīvības ir dārgākas!
— Ļoti nožēloju, bet es esmu karavīrs un, saņēmis šo uzdevumu, vēl papildus tiku speciāli noinstruēts, ka tas jāizpilda maksimāli precīzi. Atklāti sakot, ielaižoties sarunās ar jums, es jau esmu pārkāpis pavēli…
— Tādā gadījumā sazinieties ar savu galveno kuģi un palūdziet nekavējoties izsaukt glābšanas komandul — Kataoka lūdzoši teica. — Seit zeme grimst ar trīs metru ātrumu dienā. Pie tam šis ātrums ar katru dienu pieaug. Līdz augstākajai vietai atlicis vairs tikai simts metru. Un ja vēl uznāk cunami…
— Es pat to nevaru jums apsolīt, iekams neaprunājos ar savu komandieri. Līdz kuģa iziešanai drošajā jūras joslā mūsu sakari ir nobloķēti…
— Lopi! Gatavie velni! — japāniski iekliedzās Kata- okas darbabiedrs, kas bija noklausījies šajā sarunā. — Vai tad jūs esat cilvēki?
— Leitnant Skot, pagaidiet… — ar stipru akcentu angliski ierunājās neliela auguma cilvēks, kas līdz tam brīdim bija stāvējis aiz automašīnas. — Cik cilvēku varētu braukt vienas kastes vietā?
— Tas nav iespējams, — iespītējās nosarkušais leitnants. — Tā ir pavēles pārkāpšana!
— Bet no kurienes nāk šī pavēle? Kā jūs domājat? Galu galā es esmu atbildīgais par šo operāciju. Cik cilvēku var uzņemt kuģis? Atbildiet!
— Piecus sešus…
* Bet ja tikai sievietes un bērnus?
— Tad astoņus deviņus, ne vairāk.
— Tātad paņemsit desmit cilvēkus. Es palikšu tepat…:, r.,-
— Es nedrīkstu to pieļaut!.;
— Bet es izdarīšu tā, lai jūs varētu to pieļaut. Dodiet man papīru un pildspalvu.
Saņēmis pieprasīto, cilvēks kaut ko ātri uzrakstīja un parakstījās.
— Cik jums sieviešu un bērnu? — viņš vēl arvien angliski griezās pie Kataokas.
— Sešas sievietes un trīs bērni.
— Lai viņus pavada kāds vīrietis. Vēlams tāds, kas kaut drusku prot runāt angliski.
— Ko jūs domājat darīt ar atlikušo kravu?
— Visa atbildība par to gulstas uz manis. Tātad varat neuztraukties! Lūk, šī te priekšpēdējā kaste paliks krastā… Jā, jā, šī pati. Es taču vislabāk zinu, kas kura atrodas,,
— Ātrāk! — leinants uzkliedza karavīriem. — Arī jūs palūgšu pasteigties. Laiks ir jau pārtērēts.
Sievietes, atvadoties no vīriem, sāka raudāt un kavējās, bet Kataoka ar saviem palīgiem, gan stumjot, gan velkot, ātri iesēdināja tās kuģī.
— Viss būs labi! Jūs noteikti satiksities! — pēkšņi japāņu valodā ierunājās zemā auguma vīrietis. — Brauciet, brauciet! Es parūpēšos par palikušajiem!
Kataoka pārsteigts palūkojās uz šo cilvēku, bet ēna noslēpa viņa seju.
— Negribu. Es labāk palikšu tepat! — jau uzkāpusi uz trapa, pēkšņi skaļi ieraudājās jauna sieviete ar zīdaini rokās. — Nespēju pamest vīru vienu! Ja jāmirst, tad mirsim kopā!
— Tomoko! — no krasta atskanēja elsojoša vīrieša balss. — Tomoko! Tomoko!
Tas pats nelielais karavīrs, kas bija izlēmis kastes vietā glābt sievietes un bērnus, apturēja nesavaldīgo vīru.
—< Viss būs kārtībā! Tiksities Amerikā. Es izdarīšu tā, lai jūs tiktos…
Trapam paceļoties, cauri motora rūkoņai atskanēja sieviešu raudas un kliedzieni. Krastā palikušie vīrieši arī sauca sievu un bērnu vārdus. Kuģis ātri izzuda no automašīnu starmešu raidītās gaismas šautras.
Beidzot trokšņi norima un dziļajā nakts tumsā
skanēja vairs tikai vēja svilpieni. Viss notika tiešām zibenīgi, nedaudz acumirkļos. Vīrieši pārsteigti sastinga sakņu dārzā.
Krastā palikušais karavīrs glābējs, stāvot blakus pamestajai kastei, lēni noņēma bruņucepuri un pagriezās.
— Jūs? — Kataoka neviļus iesaucās, ieraudzījis viņa seju.
— Tikšanās savādā vietā… — teica Kuņieda, mulsi smaidot. — Valsts ierēdnim reizēm jābūt cietsirdīgam, aizstāvot valsts intereses… Bet šoreiz es nebiju pienākumu augstumos. Cilvēks, kas kārtoja šo lietu, gāja bojā zemestrīces laikā, un es jau veselu mēnesi aizvietoju viņu, bet kā redzi…
— Jūs visu laiku pavadījāt šo kravu?
— Jā, no Cukubas pārvedu uz Mito, bet pirms Mito nogrimšanas pārvedu šajos kalnos… — Kuņieda gurdi nožāvājās. — Savāds darbs… Bet es biju domājis, ka aizbraukšu uz Ameriku, satikšu sievu…
— Kas atrodas šajas kastes?
— Pašreiz vēl nedrīkst teikt… — grozot rokās bruņucepuri, Kuņieda atbildēja. — Laikam visu mūžu tā arī nevarēšu pateikt. Tādi jau mēs esam, tie valsts ierēdņi…
Piemiedzis acis, kā vairīdamies no spilgtas saules, viņš aplūkoja vīriešus, kas sapulcējās apkārt kastei.
— Es būtu gribējis izsviest visas kastes un iesēdināt jūs kuģī. Bet tas nebija manos spēkos. Saprotiet mani pareizi. Tas nenozīmē, ka es negribēju parūpēties par jums. Bet es esmu nokļuvis tādā situācijā, ka man jāuzņemas atbildība par tiem mūsu tautiešiem, kas jau izbraukuši uz svešzemēm, par viņu nākotni. Šīs kastes ir tieši saistītas ar mūsu tautas turpmāko likteni. Un pie tam… — Kuņieda lēni ierāpās automašīnas šofera būdā. — Mums vēl ir cerība. Es slepus palūdzu šoferi atstāt spēcīgu lauka rāciju…
Sakņu dārzs atkal ierūcās un nodrebēja. Kuņieda iedarbināja motoru, un izvārdzinātie cilvēki sakāpa automašīnas kulbā…
Nepieredzeti spēcīgs taifūns, kas augusta vidū radās Mariānu salas rajonā, ar katru minūti tuvojās jau līdz pusei nogrimušajam Japānas arhipelāgam. Tam sekoja vēl divi, bet ne tik stipri taifūni. Daudzi dažādu valstu glābšanas kuģi, vairīdamies no katastrofas, atgāja tālāk no Japānas krastiem, un daži no tiem tā arī vairs neatgriezās.
Spēcīgu vulkānisku izvirdumu izraisīto termisko pretplūsmu dēļ Japānai piegulošo jūru baseinos bija izveidojušies ļoti neparasti meteoroloģiskie apstākļi. Un, ja tagad taifūns uzbruktu tieši Japānai, tā papildus zemestrīču grūdieniem, ugunij un ūdenim saņemtu vēl ari vētras triecienus.
Augusta sākumā plāna D štābu no sauszemes pārcēla uz jūras pašaizsardzības spēku lielāko kuģi «Haruna». Caurām dienām un naktīm Nakada un Jukinaga šeit apstrādāja informācijas blāķus. Viņi nevarēja pat iedomāties, ka patlaban «Haruna», bēgot no taifūna, pilnā gaitā attālinās no Japānas uz austrumiem.
Maijā Japānas imperatora ģimene slepeni aizbrauca uz Sveici, bet Japānas valdības iestādes uz laiku izvietojās Parīzē. Evakuācijas plānošanas komisija pārcēlās uz Honolulu un tagad saucās «Glābšanas pasākumu štābs». Lielākā daļa Japānas valsts ar tās pamatorgā- niem jau atradās ārpus grimstošajām salām, jo neatlika jau nekas cits kā pamest tik mājīgo un mīlīgo Tālo Austrumu nostūri un pārvākties uz citām zemēm dažādās pasaules malās. Nebija ne mazāko pazīmju, ka varētu rasties kāds jauns pavediens, kas spētu apvienot pa visu zemeslodi izkaisīto valsts aparātu ar tā pavalstniekiem. Toties par galveno problēmu sešdesmit piecu miljonu evakuēto, pa visu pasauli izkliedēto cilvēku nākotnē izvirzījās eksistences jautājums. Klajos laukos saceltajās bēgļu telšu pilsētiņās, barakās, karavīru kazarmās vai nožēlojamos ciematiņos, kas vairāk līdzinājās koncentrācijas nometnēm, pamazām pieauga satraukums. Kā būs ar pārtiku, ar pārvietošanās brīvību? Un tā tālāk…