Šie cilvēki pa lielākai daļai bija aizbraukuši, nepaņemot līdzi pat visnepieciešamākās mantas. Viņi atviegloti uzelpoja, tikuši uz «nekustīgas zemes», uz «negrimstoša kontinenta», jo viņiem aiz muguras palika nāves agonijā raustošās salas ar trīsdesmit miljoniem tautiešu, kas vēl tikai gaidīja glābējus.
Jūnijā un jūlijā evakuēja ap četrarpus miljona, bet tajā laikā bojā aizgājušo skaits bija trīs miljoni. To vidū arī daudz pašnāvnieku.
Starp divdesmit miljoniem palikušo atradās ne mazums tādu, kas brīvprātīgi atdeva savu vietu uz kuģa vai lidmašīnā citiem. Pa lielākai daļai tie bija vecāki cilvēki, kas pārkāpuši septiņdesmit gadu slieksni. Arvien biežāk gadījās, ka šādi ļaudis, it sevišķi vīrieši, pameta savas ģimenes un pazuda no pulcēšanās vietām, atstājot zīmītes, ka viņi nodod nākotni jaunajiem un brieduma gados esošajiem ģimenes locekļiem, jo paši pietiekoši dzīvojuši, negrib kļūt citiem par nastu un nevēlas šķirties no Japānas, jo dzīve ārpus tās viņiem zaudēs jebkādu jēgu.
Viens tāds vecis, iespējams, ka starp palicējiem visvecākais, gulēja plašas, skaistā dārzā slīgstošas savrupmājas istabā. Izturīgā dzelzsbetona celtne, par spīti visām zemestrīcēm, kas piemeklēja Fučjū pilsētiņu, bija saglabājusies gandrīz neskarta. Bet gan zeltainais gaitenis, gan istaba, gan sega, ar kuru vecais vīrs bija apsedzies, — viss bija apbērts ar pelniem. Pat veča pelēcīgi krunkaino seju klāja plāna putekļu kārta.
— Ak tā… — sirmgalvis murmināja. — Tas Kuņieda ir muļķītis. Atstājis vienu kasti, lai iesēdinātu sievietes ar bērniem.,
No viņa rīkles izlauzās kaut kas līdzīgs svilpienam. Nevarēja saprast, vai viņš smejas, vai klepo.
Bet kur viņš pats devies? Aizbraucis ar pārējām kastēm?
— Nē,, «— teica spēcīga auguma cilvēks ar īsi apcirptiem matiem, kas svinīgā pozā sēdēja blakus vecim. Pārskrējis acīm garu telegrammu angļu valodā, viņš piebilda: — Teikts, ka palicis uz vietas…
Vecais pazelēja izkaltušās lūpas, bet gandrīz izdzisušajās acīs nekas neatspoguļojās.
— īsts stulbenis… jau gados, bet par pieaugušu cilvēku tā arī nav kļuvis… — viņš noburkšķēja bez īgnuma. — Nu un kādu kasti tad viņš izsviedis, tur nekas nav teikts?
— Ir… Kuņieda pats norādīja kasti «B»,,
No spilvenu kaudzes atskanēja savāda spiegšana. Spēcīgais vīrietis nobijies palūkojās uz veci. Bet tas, plaši atvēris bezzobaino muti, no visas sirds jautri smējās.
— Zinājis… *-?- teica vecais, atvilcis elpu. — Veikls, tāds buku nenošaus… Nez, kad viņš to uzostījis? Pats taču nevarēja nosacīt..; Tātad kaut kur uzzinājis… Ja viņam tāds ķēriens, tad jau izķepurosies… Saprati, Josimura?
Vecais paklusēja un tad turpināja:
— Kastē «B» viss bija viltots… To es pats izdomāju… Jau krietni sen… Neviens par to nezināja… Jā, žēl, ka neizdosies apvest ap stūri to O'Konnelu no Bostonas mākslas muzeja… Ļoti žēl… Nu labi, pasveicini viņu manā vārdā, ja gadīsies tikties… Pasaki, ka veča pēdējo joku izjauca kāds puisis, kam ir ļoti laba oža … Bet vai pēc jums jau atbraukuši?
— Jā. Ar helikopteru bīstami, motors var iesūkt pelnus. Tādēļ atbraucis liels «džips». Ar to mēs nokļūsim līdz Čjofu, bet tur mūs gaidīs amfībija…
— Labi… ej… Ko dara Hanae?
— Domāju, ka būs jau saposusies.
— Ved viņu ātrāk prom…
Spēcīgā auguma cilvēks, kuru sauca Josimura, smagi kāpjot pa tatami, izgāja no istabas. Un tūdaļ parādījās meitene, kas laikam bija slēpusies aiz izbīdāmās sienas.
— Kas tad tas? — vecais aplūkoja viņu. — Tu gribi braukt «džipā» tādā izskatā?
Meitenei mugurā bija tumši violets «akasi» zīda kimono, kas pats no sevis izplatīja aromātu, un senlaicīga ar tīteņzieda ornamentu izrotāta josta «obi». Kādu brīdi viņa izmisusi lūkojās sirmgalvī, tad viegliem, gracioziem soļiem piegāja tam klāt un nometās uz ceļiem. Bezspēcīgi nolaidusi plecus, viņa ar rokām aizklāja seju.
— Es… nebraukšu… — meitene teica uzbudināta, pat mazliet sašutusi. — Palikšu tepat jums blakus…
— Nedrīkst… — viņš strupi noraidīja. — Tu vēl… esi jauna… Tev nav jāmirst kopā ar vecu veci…
— Nē! Nē! Es… ja man būs jāpamet jūs…
— Ko tu runā! — vecais cilvēks pacēla balsi. — Tu netiki tā audzināta, lai izšķirošā brīdī melstu niekus… Tu brauksi… un dzīvosi… dzīvosi, lai tur vai kas… Es tev neko nelieku darīt, neko nepavēlu… Tev vienkārši jādzīvo… Galvenais, lai tu nodzīvotu ilgu mūžu… Ja iemīlēsi vīrieti, apprecies… Es tev visu
laiku atkārtoju, ka ir darīts viss, lai tu dzīvotu bez rūpēm… Bet man tomēr jāsaka, ka dzīve… vispār… ir grūta lieta… un diezgan rūgta…
Meitene vairs nespēja savaldīties. Pasviedusi sāņus kimono platās piedurknes, viņa piespieda seju tatami. Trauslie pleci notrīcēja, bija dzirdamas raudas. Ātri uzmetis acis Josimuram, kas parādījās durvīs, vecais stingri teica:
— Atnes viņai ko pārģērbties… Bikses… jeb kā tos sauc… džinsus… Tie būs īstā vietā… — viņš viegli ieklepojās. — Redzi, cik daudz ar tevi visādu rūpju…
Zeme atkal nodunēja, istaba salīgojās. Josimura sagrīļojās. Izbīdāmā siena, izrauta no ailes, nokrita uz & grīdas, saceļot gaisā pelnu mākoni. Tukšajā mājā vēl kaut kas nokrita ar lielu blīkšķi. Kapitāli uzbūvēta celtne pretīgi čīkstēja un krakšķēja. No dārza atskaņoja nobrukuma troksnis.
— Pasteidzieties… — vecais teica. — Otftdi ceļš vairs nebūs izbraucams…
Josimura grīļodamies izgāja no istabas, kas vH arvien līgojās. Bet vecais, it kā ko atcerējies, pasauca:
— Hanae!
Meitene pacēla noraudāto seju.
— Parādies!
Izstiepusi kaklu, viņa vairākas reizes dziļi ievilka gaisu, piecēlās kājās un iztaisnojās. Nočaukstēja obi, zīda kimono, viegli švīkstot, noslīdēja no pleciem, un tukšās istabas krēslā parādījās sniegbalts, labi attīstīts augums ar apaļīgām formām un mazliet slīpiem pleciem.
Uzmetis meitenei tikai vienu skatienu, vecais aizvēra acis
— Japānas… sieviete… — viņš nomurminaja. — Hanae, dzemdē mazuļus…
— Labi!
— Es saku, dzemdē mazuļus. Ar tavu miesu tev būs lieli, veselīgi bērni… Atrodi labu cilvēku… Var arī nebūt japānis… Galvenais, lai cilvēks būtu labs… Un dzemdē daudz bērnu…
Ieraudzījis Josimuru, kas ar atnesto apģērbu rokās neuzdrošinājās tuvoties kailajai meitenei, vecais ar acīm deva zīmi: «Aizved viņu!»
Josimura uzmeta viņai uz pleciem lietus mēteli un viegli pagrūda.
— «Josimura, parūpējies par Hanai…
— Klausos… — varenais Josimura nolaidās uz ceļiem un, atspiedies ar delnām pret tatami, zemu paklanījās. — Ardievu, priekšsēdētāj …
— Labi, labi… — vecais atkal pievēra acis. — Steidzieties. t „'
Soļi un raudas izgaisa tālumā. Pēc laika no dārza atlidoja motora troksnis. Tad ari tas norima. Palika tikai Kanto kalnu nemitīgo izvirdumu rūkoņa un mājas brakšķēšana. Brīdi vēlāk šīs skaņas apslāpēja švīkstoņa. Istabā ielauzās vēja brāzma.
Gaismu no dārza puses aizsedza ēna. Vecais pavēra acis.
— Vai Tadokoro-san? — viņš klusi nočukstēja.
— Laikam tuvojas taifūns, — profesors pavēstīja, nokratot no sēdamspilvena pelnus. — Nez vai Hanae- san un pārējie pagūs aizbraukt bez starpgadījumiem.,
— Un Jūs tā arī neaizgājāt., — vecais atkal aizvēra ācis un smagi noklepojās. — Es domāju, kā tā būs…