Profesoram Tadokoro acis bija dziļi iekritušas, ap tām parādījušies tumši riņķi. Seja kļuvusi smailāka. Likās, ka viņš novecojis par desmit, varbūt par visiem divdesmit gadiem. Pat platie spēcīgie pleci izskatījās Vārgi. Retie matu kušķīši uz viņa plikās galvas pavisam nosirmojuši. Profesors bija tā izmainījies, ka viņu tagad nepazītu pat paša studenti.
— Zēl, ka nav vēl viena «džipa», — profesors Tadokoro tlobubināja.'— Gribēju uzbraukt kalnos…
Kad notiek tādas lietas, tad kalnos vairs nav ko meklēt… — uz mirkli paverot acis, teica vecis. — Nu jau pietiekoši esam piedzīvojuši., Cik tad vēl atliek? …
— Kādi divi mēneši… — profesors slepus noslaucīja acis. Nē, tie nebija pelni, kas lika viņam raudāt. Arī pēc putekļu noslaucīšanas asaras nepārtraukti ritēja pa viņa vaigiem. — Bet cilvēki varēs dzīvot vēl tikai pusmēnesi, varbūt pat tikai trīs nedēļas…
— Tadokoro-san, — it kā kaut ko atcerējies, sirmgalvis jautāja. — Cik jums gadu?
— Sešdesmit… pieci… — profesors tikko manāmi pasmaidīja caur asarām. — Ja es būtu klusi strādājis universitātē, šogad varētu doties pensijā. Atzīmējot aiziešanu pelnītā atpūtā, nolasītu atvadu lekciju un tad…
— Sešdesmit pieci… Cik jūs vēl esat jauns… — vecais nočukstēja. — Bet kāpēc dodaties nāvē?…
— Pats nezinu… skumji… — nokāris galvu, profesors klusi atbildēja. — Laikam tādēļ, ka pārāk skumji… Esmu nodzīvojis lidz tādam vecumam, bet manī arvien vēl mīt kaut kas tāds — bērnišķīgs…
Jūs sakāt, ka pārāk skumji…
— Sākumā biju nolēmis klusēt… — profesors pēkšņi skaļi ierunājās, it kā vairs nespēdams savaldīt savas jūtas. — Kad es to pamanīju… Zinātnieku aprindas jau sen centās turēties no manis pēc iespējas tālāk… Pašā sākumā es to jutu tīri intuitīvi. Atceraties, toreiz, kad mēs pirmo reizi tikāmies viesnīcā, jūs jautājāt, kāda īpašība dabaszinātniekam ir pati galvenā, un es jums atbildēju — nojauta. Kad mana nojauta ziņoja man par to, es jutos kā salā sastindzis. Tajā pašā laikā sapratu, ka, lai kam es par to arī stāstītu, man tik un tā neviens nenoticēs, sevišķi tādēļ, ka man nebija nekādu pierādījumu. Nolēmu noslēpt to sevī un nevienam neizpaust.
— Gan jau kādreiz tikpat būtu uzzinājuši…
— Bet ar lielu nokavēšanos… — profesora balss trīcēja un aizlūza kā grēksūdzē. — … Un vajadzīgie pasākumi arī būtu aizkavējušies… Ilgi ņemtos, kamēr izprastu kataklizmas būtību… Nokavētu gadu, varbūt pat divus, un tā arī nepagūtu sagatavoties uz tikšanos ar TO… Pie mūsu tagadējās akadēmiskās sistēmas strīdi un diskusijas turpinātos līdz pēdējam brīdim. Zinātne netic vienīgi intuīcijai, tai vajadzīgi pierādījumi. Daudzi vardi, tabulas, matemātiskas formulas, diagrammas. Tevi neviens neuzklausīs, ja paziņosi, ka tu ar visu savu būtni paredzi neparastas izmaiņas. Mani jau it_ sevišķi neņemtu par pilnu… Akadēmiskajās aprindās mani ļoti necieta…
— Jūs sakāt, ka nokavētos? — vecais taujāja ar dziļu interesi. — Jā, upuru būtu bijis divas trīs reizes vairāk… Bet jūs izcietāt visu… pastāvējāt uz savu… pat bijāt ar mieru, ka jūs nozākā par dzērāju, vājprātīgu… Strādā, sevi nežēlodams… Es allaž esmu tā domājis…
— Jā, zināmā mērā tā ari bija… Bet patiesībā…— profesora Tadokoro balss aizsmaka. — Patiesībā es gribēju noslēpt to, ko biju saskatījis, pateicoties savai nojautai, noglabāt visus materiālus, visus novērošanas rezultātus, kurus es biju savācis savas nojautas apliecināšanai… Es biju kā neprātā… Vēlējos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku aiziet bojā kopā ar Japānu, ar šīm salām…
Vecais klusēja, tikai reizēm bija dzirdama viņa iekle- pošanās.;
— Vai tas nav savādi! Atklāti sakot, ari es gribēju griezties ar uzsaukumu pie visiem japāņiem… Draugi, Japāna, mūsu salas… tiks izpostītas, nogrims jūrā, aizies bojā… Japāņi, mirsim visi kopā ar mūsu mīļajām salām… Pat tagad man reizēm nāk prātā doma, ka tā būtu bijis labāk… Tādēļ ka… Pat grūti iedomāties, kādas mocības un bēdas būs jāizcieš japāņiem, kas aizbēguši pāri jūrām…
Stipra vēja brāzma gaudodama un žvīkstēdama vēlreiz iebruka dārzā. Tai līdzi atplūda jau pavisam tuvās jūras valgme un smarža.
— Tadokoro-san, jūs laikam neesat bijis precējies? — vecais atkal taujāja.
— Jā…
— Tā tam ari vajadzēja but… Es tagad sapratu… Jūs taču bijāt iemīlējies Japānā, salās…
— Tieši tā, — profesors Tadokoro, it kā priecādamies, ka beidzot var to atklāti izteikt, pamāja ar galvu… — Jā, nebiju tikai aizrāvies ar to, bet izjutu īstu, stipru mīlestību…
— Un savas bezgala mīļotās sirdsmīļās ķermenī saskatījāt neārstējama audzēja pazīmes… Un tad, aiz pārāk lielām skumjām…
— Jā… — profesors Tadokoro, aizklājis seju ar rokām, klusi raudāja… — Jums pilnīga taisnība. Kopš es to pamanīju, es nolēmu mirt kopā ar šīm salām…
— Tātad samīlējušos pašnāvība pēc iepriekšējas norunas… — veča kaklā atkal kaut kas noguldza, bet šoreiz acīmredzot ne no klepus, bet aiz smiekliem par paša izteiktajiem vārdiem. — Japāņi tomēr ir jocīga tauta…
— Bija tāds bridis, kad domāju, ka visi japāņi mani sapratīs, tiklīdz griezīšos pie viņiem… — šņaukādamies profesors murmināja. — Vēlāk nolēmu, ka nedrīkst likt citiem cilvēkiem mirt kopā ar sievieti, kurā pats esi iemīlējies…
— Laikam jau ne tāpēc, ka gribējāt būt monopolists, bet gan tādēļ, ka sapratāt: klausoties jūsu uzsaukumu, negaidīti daudziem cilvēkiem būtu radies līdzīgs noskaņojums…
— Jā, jā, es domāju, ka mani sapratīs… — profesors Tadokoro pacēla pret debesīm saraudāto seju. — Japāņi… Nav taču tā, ka viņi vienkārši no kaut kurienes ieradās un apmetās uz dzīvi šajās salās… Tiesa, arī ar tiem, kas atbrauca vēlāk, notika tas pats… Japāņi… Tie taču nav tikai cilvēki, saprotiet? Japāņi… tie ir… lūk, šīs četras salas, šī daba, šīs upes, kalni, meži, zāle, zvēri un putni, pilsētas un ciemati, mūsu senču atstātās pēdas un piemiņa — viss kopā. Gan cilvēkā, gan Fudzi kalnā, gan Tonēs upē, gan Asidzuri zemesragā — visos plūst vienas asinis. Bet, ja šī izsmalcinātā daba… šīs salas… sadrups, pazudīs un aizies bojā, tad taču vairs nebūs arī to, kurus tagad sauc par japāņiem.
Tālumā atskanēja dobjš sprādziens, kam sekoja tāda rūkoņa, it kā zemei būtu iespēruši sirnt zibeņi reizē. Laikam kaut kur veidojās jauns lūzums.
— Es domāju par sevi… Neesmu nemaz tik aprobežots… — profesors Tadokoro turpināja. — Kur tikai neesmu bijis… visās pasaules malās… vienīgi Antarktīdā ne… Kopš jaunības esmu braukājis, vērodams kalnus, kontinentus, dabu. Kad uz sauszemes priekš manis vairs nebija nekā jauna, sāku novērot okeāna dibenu. Es, protams, redzēju gan valstis, gan cilvēkus šajās valstīs, bet to visu es uztvēru kā dzīves izpausmi, kas attīstās uz noteikta zemes masīva noteiktos dabas apstākļos… Es, kā to lai saka, iemīlēju šo planētu, ko sauc par Zemi. Bet, visu redzējis un daudz ko izpratis, es beigu beigās dziļi pieķēros vienīgi šīm salām, mūsu Japānai. Laikam esmu ļoti iemīlējis to, esmu taču šeit piedzimis. Taisnības labad jāsaka, ka nekur citur pasaulē nav tādu salu, kur cilvēki būtu nodzīvojuši tik laimīgu vēsturisku periodu, tik izsmalcinātas dabas vidū, kur gan reljefs, gan klimats ir pārsteidzoši daudzveidīgi… Iemīlēt Japānas salas man bija tas pats, kas iemīlēties vistipiskākajā tīrasiņu japānietē… Tātad, ja aizies bojā sieviete, kuru es esmu mīlējis, veltot tai visu savu mūžu, tad ari mana dzīve zaudēs jēgu… Savos gados es vairs netaisos nedz precēties, nedz no jauna iemīlēties… Galvenais, lai pēdējos, pašos pēdējos brīžos es būtu kopā ar viņu,, Ar viņu, tās nāves stundā… Kas tad būs blakus, ja ne es, kad ies bojā šīs salas? Kas vēl?