Viņa vārdus noslāpēja raudas.
Vecā vīra kāsēšana pastiprinājās, bet, kad pēc laika tā pierima, viņš aizsmacis sāka runāt.
— Cik nenobrieduši ir japāņu tauta… — vecais atvilka elpu. — Jūs sakāt, ka jūsos ir daudz kas bērnišķīgs … Bet ne tikai jūs, visi japāņi līdz pat šim laikam bijuši laimīgi bērniņi… Gandrīz divtūkstoš gadu tie dzīvojuši savu salu siltajos, mīlīgajos apskāvienos… Ja arī kaut kur izbrauca, allaž drīkstēja atgriezties… Tieši kā puisēns, kas bēg atpakaļ pie mātes un, degunu tās klēpī iebāzis, rūgti raud, ja viņam nav paveicies kautiņā… Tā rodas jums līdzīgi cilvēki, kas dievina savas salas kā māti… Bet zināt, arī mātēm reizēm gadās iet bojā…
Veča plakstiņi notrīcēja, bet skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš būtu atcerējies kaut ko ārkārtīgi tālu.
1 — Pavisam mazs būdams, es kļuvu bārenis… 1888. gadā Bandaja vulkāna izvirdumā zaudēju kā tēvu, tā māti… Zināmu iemeslu dēļ šis fakts nav minēts manā biogrāfijā… Toreiz man bija deviņi gadi… Mani pieņēma pie sevis kāda jauna, sirsnīga sieviete… tiešām lieliska, tiešām īsta japāniete. Viņa audzināja mani reizē kā māsa un māte, apbrīnojami… Bet arī viņa aizgāja bojā 1894. gadā Sjonanas lielajā zemestrīcē… Mans liktenis savādā kārtā ir savijies ar zemestrīcēm un izvirdumiem… Es aizskrēju tur, kur bija atvesti smagi ievainotie… Tas laikam bija budistu templis… Piekļāvos viņai un raudāju… Bet viņa gulēja vienās asinīs… Es stingri apņēmos mirt kopā ar viņu… Iespējams, ka viņa to nojauta savā nāves stundā, nezinu… Bet, pirms uz mūžu aizvērās acis, viņa pēkšņi teica; dzīvo., lai cik rūgta nebūtu dzīve, tomēr dzīvo., izaudz liels, kļūsti pieaudzis cilvēks… Es pēc tam trīs dienas raudāju pie viņas līķa …
Profesors Tadokoro klausījās vecī ar godbijīgi noliektu galvu…
— Turpmāk japāņiem nāksies ciest… Kamēr pastāvēja salas, viņiem bija dzimtās mājas, kurās varēja atgriezties jebkurā laikā, bija dzimtā zeme — māte, kas loloja savus bērnus un bērnu bērnus… Pasaulē nav daudz tādu tautu, kurām tik ilgus gadus bijusi silta, laimes pilna ligzda… Toties nav nemaz iespējams uzskaitīt tās tautas, kurām liktenis lēmis klaiņot bez dzimtenes, bez savas zemes, dzīvot bēdās un drausmīgā trūkumā … Jums ir labi, jūs esat iemīlējies savā māmuļā dzimtenē… Bet tiem, kam izdevās aizbēgt no šejienes un izdzīvot… tiem klāsies bēdīgi… Viņu mājas nogrimušas, pazudušas, tilti nodeguši, atpakaļceļa vairs nav… Viņiem lemts lauzties cauri milzīgās pasaules vētrām bez iespējas kādreiz atgriezties dzimtajās mājās, savās salās, kur viņi varētu mierināt saplosītās dvēseles… Varbūt tas nāks japāņiem par labu un viņi, neatkarīgi no pašu vēlēšanās, beidzot kļus pieauguši cilvēki… Viņiem, dzimteni zaudējušiem, tagad iznāks saskarties ar tautām, kas pašas daudz cietušas un izgājušas caur deviņām elles ugunīm, vai arī ar tumšām un neizglītotām tautām… Iespējams, ka japāņu nācija saplūdīs ar citām tautām un vispār izzudīs… Man liekas, ka pašiem japāņiem tas nenāktu nemaz par ļaunu… Bet var gadīties — kas gan viss pasaulē nenotiek —, ka viņi pārvēršas jaunā, pieaugušā tautā, un tā iesoļos rītdienas pasaulē… Iespējams arī cits variants … Japāņu tautas asinis, tās valoda, paražas un tikumi tik ātri neizzudīs… un varbūt tādēļ viņi kaut kur izveidos savu maziņu «valstiņu», kurā degradēsies līdz tādam līmenim, ka spēs atstāt pēctečiem mantojumā vienīgi lāstus un neapmierinātību ar visu pasauli … Viņi dzīvos, skumdami par zaudēto dzimteni un lādēdami savu likteni… Un tā būs maksa par izglābšanos… Protams, ir labi būt kopā ar savu iemīļoto līdz tās_pēdējam elpas vilcienam… Bet, Tadokoro-san, jūs varētu dot svētību grimstošās mājas pametušajiem brāļiem un māsām, viņu nākotnei… Tiesa, neviens nesadzirdēs jūsu svētību… un laikam nekad par to neuzzinās… Un tomēr, Tadokoro-san, jūs izglābāt desmitiem miljonu savu tautiešu. Saprotat? Es to zinu, atzīstu un apliecinu… Tadokoro-san, vai jums ar to nepietiek? … Jūs taču esat veicis milzīgu darbu …
— Jā, jā… — profesors Tadokoro piekrītoši pamāja ar galvu. — Es saprotu…
— Nu tad beidzot ir labi… — vecais smagi nopūtās. — Ja tā, tad man vairs nekā nevajag… Jūs man bijāt… pēdējā… visgrūtākā problēma… Atklāti sakot, man negribējās jūs atstāt vienu ar jūsu neizteiktajām domām… Vienīgi tās vēl mani mocīja… bija kā rūgtums sirdī… Bet tagad, kad dzirdēju jūsu teikto… man liekas, ka beidzot esmu izpratis japāņus… Viņos allaž bija kaut kas man neizprotams…
— Kā tad tā? — veča balss tonis lika profesoram Tadokoro uzdot šādu jautājumu tīri mehāniski, nepiešķirot tam īpašu nozīmi.
Vecais īsi nopūtās, paklusēja un tad nočukstēja:
— Es neesmu… īsts japānis… Mans tēvs bija… ķīniešu mūks…
Profesors gaidīja, ka vecais vīrs vēl kaut ko piebildīs, bet tas klusēja.
— Vatari-san…
Profesors Tadokoro beidzot atjēdzās, piecēlās un, nostājies ceļos pie paša pagalvja, ilgi raudzījās sirmgalvja sejā, tad apsedza to ar tumši violeto zīda kimono, kas bija pamests uz tatami. Vējš arvien stiprāk pūta istabā, kimono plivinājās. Tadokoro izgāja dārzā, paņēma divus akmeņus un uzlika tos uz plandošā kimono piedurknēm. Tad dziļās skumjās sakrustoja rokas un atkal apsēdās pie veča pagalvja…
Vēja gaudas izgaisa apdullinošā dārdoņā, zeme salīgojās, un kaut kur šajā dzelzsbetona mājā, dobji iedu- noties, pārlūza tērauda sija…
Septembris bija galējā robeža… Glābšanas darbi, ko turpināja taifūnu starplaikos un kas jau līdzinājās tīram ārprātam, tika pilnīgi pārtraukti septembra beigās, kad eksplozijā aizgāja bojā četras glābēju vienības uzreiz, bet desantkuģis, kam ar lielām grūtībām bija izdevies uzņemt vairākus simtus cilvēku, nokļuva cunami tiešā triecienā un turpat nogrima.
Sikoku sala, pārvietojusies gandrīz par simt kilometriem uz dienvidiem, jau pilnīgi atradās zem ūdens. No Kjūsjū salas atrāvās tās dienvidu daļa un, aizpeldējusi vairākus desmit kilometrus dienvidrietumu virzienā, arī nogrima. Kjūsjū salas ziemeļu daļā virs ūdens rēgojās tikai Aso un Undzena virsotnes, kas turpināja vēl kūpēt un eksplodēt. Rietumjapāna, atdalījusies no Honsjū salas Biva ezera rajonā, sagriezās kā nocirsta Pūķa galva, austrumu piekrasti pavērsa pret dienvidiem un, grimstot arvien dziļāk ūdenī, saira daudzos sīkos gabalos. Tohoku apgabala Kitakami kalnu apvidus ienira dzelmē vairāku simtu metru dziļumā, bet Ou kalnu grēda, jau sašķēlusies vairākās daļās, turpināja mest debesīs dūmus un uguni. Runāja, ka no IIo- kaido salas virs ūdens palikusi tikai Taisecu smaile.
Agonijas pēdējā fāze norisa Kanto kalnu grēdas Centrālajā masīvā, kuram jau vairs neviens neuzdrīkstējās tuvoties. Te nemitīgi atkārtojās eksplozijas — enerģija, kas izraisīja zemes dzīļu pārvietošanos, raidīja augšup arvien jaunas verdošas plūsmas, bet aukstais jūras ūdens ieplūda saplaisājušos un sašķēlušos klinšu masīvos. Kalni sabruka, bet viss masīvs liecās gar šelfu pretī jūras dzīlēm. Uz neilgu laiku krasta līnija nedaudz pacēlās. Te izpaudās tā pati parādība, kas notiek, kuģim avarējot pirms nogrimšanas, — tas apveļas uz sāniem, un uz brīdi viens borts paceļas augstāk par otru. Šajā gadījumā aklā Milža spēks vēl palīdzēja grūst bortu jūras dzelmē.