«Haruna» virsnieku kajītē, kur atradās štābs Dl, Nakada kā parasti gribēja apstrādāt ienākušo informāciju, bet pēkšņi saprata, ka vairs nekā darāma nav. Vēl, protams, vajadzēja pārskatīt kaudzi dažnedažādu materiālu, lai varētu uzrakstīt atskaiti, noslēdzot to ar īsu formulējumu «operācija pabeigta», bet nākotnē nekāda jauna informācija vairs nevarēja ienākt un līdz ar to nekādi jauni darbi vairs nebija paredzami.
Pēkšņi uz «ekrāna iedegās ziņojums, kas bija pārraidīts caur sakaru Zemes pavadoni: «Beigas =X, X = 09. 30.0000J».
Viņš pārvilka ar roku par seju, aptaustīja līdz jostas vietai izaugušo bārdu, paņēma no pelnu trauka svešu cigaretes galu, gribēja aizsmēķēt, bet nekur nevarēja sameklēt sērkociņus.
Ienāca Jukinaga. Ar zemes pelēku seju, iekritušiem vaigiem, blāvām acīm.
— Tu vēl strādā? — viņš iekliedzās gandrīz vai sašutis. — Operācija pabeigta jau pusnaktī. Cik reižu tev tas jāatkārto?
— Iedod labāk sērkociņus,, * Nakada palūdza.
Vai Japāna jau nogrimusi?
— Nupat televizorā rādīja uzņēmumus no lidmašīnas. Pirms trīsdesmit minūtēm pēdējo reizi eksplodēja Centrālais kalnu masīvs… — Jukinaga teica, sniedzot Nakadam degošu šķiltavu. — Vēl virs ūdens, bet visu laiku slīd un grimst, tātad ilgi vairs nenoturēsies…
— «Vēl negrimst dibenā «Teien»…»[28]-nakada nodeklamēja un dziļi ievilka dūmus. — Tu saki, ka operācija jau beigusies…
— Pagājušas jau astoņas stundas… — atspiedies pret sienu, Jukinaga sakrustoja rokas uz krūtīm. — Vai tu neesi mazliet ķerts?
Cik tad galu galā cilvēku izglāba?
Nav zināms. Nav vēl ziņu par augusta pēdējo dekādi… — Jukinaga gurdi nožāvājās. — Tūlīt pa televīziju sāks raidīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu pasaules tautām un Japānas premjerministra runu. Iesim paskatīties?
— Kāda jēga klausīties runas?
Nodzēsis cigareti pret pelnu trauku, Nakada aši piecēlās kājās.
— Tātad beigas… beigas… Operācija pabeigta., Iziesim uz klāja?
Svilpodams melodiju «Nav dūmi redzami, un mākoņu vairs nav», Nakada platiem soļiem izsteidzās gaitenī. Jukinaga noskaitās, tomēr gāja līdz.
Klājs bija gaišu saules staru pieliets. Virs ūdens nemanīja vairs pelnus un pumeku, kas pēdējā laikā biezā kārtā peldēja visapkārt kuģim. Jūra likās melna, gaudoja vējš. «Haruna» šķēla jūras viļņus ar divdes* mit astoņu mezglu ātrumu.
Debesis vēl bija zilas. Bet zilgmes dziļumā jau plaiksnījās bālganas nogulsnes.
— Karsti… — Nakada ieminējās, miedzot acis spilgtajā gaismā. — Cik augstu saule uzkāpusi. Pašreiz taču vēl ir rīts?
— Pēc Japānas laika, — Jukinaga teica. — Pirms četrpadsmit stundām mēs mainījām kursu un tagad braucam uz Havaju salām…
— Tātad Japānas dūmi vairs nav redzami?
Pielicis plaukstu pie acīm, Nakada ielūkojās ziemeļrietumu apvārsnī. Virs tā karājās milzīgi pelēki plankumi. Nezinot, kur atrodas «Haruna», Nakada nespēja noteikt, kas tie tādi ir — mākoņi vai izvirduma dūmi.
— «Vēl negrimst dibenā «Teien»…» — Nakada vēlreiz atkārtoja ākstīgā tonī, kā nerrodamies.
— Tev vajadzētu atpūsties, vai ne? — Jukinaga ierosināja, darba biedra nekautrības saērcināts. — Ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā.
— Tātad beigas… — Nakada atspiedās pret borta margām. — Japānas salām pienācis gals… Cau čau… Iedod cigareti!
— Jā, beigas… — Jukinaga pasniedza paciņu. — Un mūsu darbam arī…
Cieši sakodis cigareti, Nakada raudzījās strauji garām skrejošos viļņos. Bet šoreiz viņš ilgi nelūdza sērkociņus.
1 — Jā, darbs… — Jukinaga lēni nomurmināja. — Es vakar sapnī redzēju Onoderu. Man visu laiku tāda nojauta, ka viņš ir dzīvs. Bet kā tu domā?
Atbildes nebija. Tad Nakada nomāktā balsī neskaidri izgrūda:
— Esmu drausmīgi noguris…
Novērsis acis no apvāršņa, Jukinaga atskatījās. Drauga milzīgais augums, it kā pārlūzis, bezspēcīgi bija noslīdzis pār margām, bet neaizdedzinātā cigarete izkritusi no mutes un ieķērusies bārdā.
— Nakada, paklau…
Kad Jukinaga izbijies pieskārās darbabiedra plecam, tā ķermenis noslīdēja no margām un ar troksni novēlās uz klāja.
Rokas atsviedis, Nakada skaļi iekrācās. Viņa plaši pavērtā mutē saules stari iespiedās līdz pašai rīklei.
Karsti! — * Onoderam gribējās iekliegties. — Te ir pārāk karsti… Iesiēdziet kondicionētāju… Nē, vispirms pasniedziet aukstu aiu …
Pavēris acis, viņš ieraudzīja mazu apaļu meitenes sejiņu, kas noraizējusies lūkojās viņā.
— Sāp? — meitene jautāja.
— Nē, tikai karsti, — Onodera ar piespiešanos pavēra lūpas. Traucēja saites, kas noklāja visu seju.
— Drīz jau sāksies subtropi…
— Nu jā… — meitenes acis pēkšņi noskuma.
4 — Vai ar Nakadu un Jukinagu sakari uzņemti?
Vēl ne…
— Ak tā … Nu, bet drīz jau sazināsimies … — Onodera sacīja. — Katrā ziņā tiksimies, tiklīdz sasniegsim Taiti… Vai tu zini, cik labi ir Taiti! Tikai tur ir vēl karstāk…
Meitenes seja izgaisa no Onoderas redzes loka. Atkal aizsnaudies, viņš sajuta uz pieres kaut ko vēsu.
— Vai, cik labi kļuva… — viņš čukstēja. — Cik vēsi… — Onodera atkal ieraudzīja viņas seju. Lielās acis bija asaru pilnas.
Atmiņa pēkšņi noskaidrojās. Vulkāni… izvirdumi… helikopteri… Reiko… (Reiko?)… sniegs… zemestrīce… brūkoši kalni… sakarsuši pelni… vulkāniskās bumbas… straume tumši sarkanas smagas lavas…
— Bet vai… — Onodera atjēdzies jautāja, — Japāna jau nogrimusi?
— Es tiešām nezinu, laikam…
— Tik un tā… nogrims… — Onodera murmināja.
— Nē, jau nogrimusi…
Viņš aizvēra acis. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, plakstiņos krājās asaras.
— Guli… — teica meitene, ar vēsu, maigu roku noslaukot viņam asaras. — Tev daudz jāguļ…
— Labi, gulēšu… — Onodera piekrita paklausīgi kā bērns. — Tikai man ir karsti. Visa miesa svilst. Bet kas tu tāda esi?
— Aizmirsi? Nepazīsti? — viņa skumji pasmaidīja.
— Es taču esmu tava sieva…
— Sieva? — Onoderas sakarsušās smadzenes centās aptvert dzirdēto. — Savādi… Kaut kāds pārpratums … Mana sieva aizgāja bojā zem pelniem… Ak tad sieva, nu, labi vien ir ….
— Nevari aizmigt?
— Pastāsti man kaut ko, — Onodera palūdza. — Man pasakas patīk labāk nekā šūpļa dziesmas… Es agrāk allaž aizmigu, klausoties pasaciņu…
— Pastāstīt… — viņa domīgi nolieca galvu. — Ko lai tev pastāstu…
— Vienalga … Vari kaut ko skumju…
— Pati nezinu, ko… — meitene nogūlās blakus tā, lai nepieskārtos no galvas līdz kājām apsaitētajam Onoderas ķermenim. — Mana vecmāmiņa bija no Ha- čidzjo salas… Izgājusi pie vīra, viņa pārnāca dzīvot Tokijā… Tomēr mana dzimtā vieta no mātes puses ir Hačidzjo… Vecmāmiņa bija lieliska meistare… audēja… esi dzirdējis par Hačidzjo dzeltenajiem audumiem? Nu tā, viņa aizbēga no mājām ar kādu jaunu cilvēku, bet visu mūžu ilgojās pēc dzimtās puses. Kacl viņa nomira, viņas pīšļus apglabāja tajā salā. Bērnībā es vairākas reizes apmeklēju viņas kapu… Nav interesanti?
— Nē, nē, stāsti vien tālāk…